foto: Shutterstock
Brīvdienu maršruts jeb visi ceļi ved uz Alūksni
Noderīgi ikdienā
2023. gada 4. novembris, 06:34

Brīvdienu maršruts jeb visi ceļi ved uz Alūksni

"100 Labi Padomi"

Ik rudeni domāju, uz kuru Latvijas vietu kopā ar ģimeni doties, lai no sirds sajūsminātos par dabas radītajiem mākslas darbiem, iekrāsojot koku lapas. Tērvete, Saldus, Sigulda, Piebalga? Nē! Šogad uz Alūksni!

Alūksnes Jaunā pils – nepaej garām!

Vispirms dodamies aplūkot Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzeju, kas ierīkots Alūksnes Jaunajā pilī, kuru 1864. gadā uzcēla pēc barona Oto Hermaņa fon Fītinghofa pasūtījuma. Gadu gaitā pils piedzīvojusi dažādas pārmaiņas – te bijis gan kinoteātris, gan 7. Siguldas kājnieku pulks Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, bet kopš 1959. gada skaistajā ēkā iekārtots muzejs. Tas izvietots divos stāvos, un mēs gribam pēc iespējas vairāk uzzināt par Alūksnes muižas parku un Fītinghofu dzimtu, lai pēc tam ieplānotā pastaiga parkā būtu saturīgāka un interesantāka.

foto: Privātais arhīvs

Muzeja apskati sākam otrajā stāvā, un, jau ieejot pirmajā ekspozīciju telpā, uz krietnu pusstundu ieslīgstam neparastajā Laikmetu mielastā. Telpas vidū atrodas garš galds, kas sadalīts sešos laika posmos – no brīža, kad Alūksnes teritorijā apmetās Baltijas somu un latgaļu ciltis, līdz pat mūsdienām. Savdabīgi, neparasti, bet ļoti viegli uztverami – bez gariem aprakstiem, bet ar apskatāmiem priekšmetiem, kas raksturo dažādus periodus. Vizuāli krāšņa un tiešām garšīga ekspozīcija, kas teicami atbilst savam nosaukumam.

foto: Privātais arhīvs

Skats uz vēsturi caur mūsdienu iespējām

Tālāk dodamies uz ekspozīciju Livonijas ordeņa pils Alūksnē (Marienburgā). Zemē apraktā sāls, kas stāsta par Alūksnes Livonijas pils vēsturi un ļaudīm, kuri tur dzīvoja. Arī šī telpa ir pārsteidzoša – mūsdienīga, interaktīva un aizraujoša. Ikvienam zinātkārajam ir iespēja ielūkoties tālā pagātnē un, iedarbinot iztēli, nokļūt 14. gadsimtā. Tolaik varenā pils bija ne tikai svarīgs pierobežas aizsargpostenis, bet arī lielākā sāls krātuve visā apriņķī. Uzmanīgi pētot un pašam darbojoties, tu kļūsti par liecinieku gan pils ļaužu ikdienai, gan piedalies tā laika svarīgākajos notikumos. Nenoliedzami, šī telpa ir vizuāli iespaidīga, un pirmais, ko gribas teikt, tajā ieejot, ir – oho!

Tad lēnām virzāmies gar pils otrā stāva gaiteņa sienām, kur var satikt pils bijušos saimniekus fon Fītinghofu dzimtu – apskatīt senās fotogrāfijas, izpētīt dzimtas koku un uzzināt viņu likteņus. Pils pirmajā stāvā apskatām restaurētos mūzikas salonus – Klavieru un Ērģeļu zāli, kā arī Svinību zāli, kas gaida atjaunošanu; tajā ilgu laiku atradās kinoteātris Liesma. Pašlaik šajā telpā apskatāma izstāde Alūksnes aptiekas, aicinot ielūkoties Alūksnes aptieku tapšanā un pastāvēšanā un apskatīt senas aptiekas iekārtojumu. Savukārt goda vieta atvēlēta marmora vāzei, ko Krievijas ķeizariene Katrīna II uzdāvinājusi baronam fon Fītinghofam.

Kad pils apskatīta, klāt viens no emocionāli skaistākajiem brīžiem – mēs paliekam Klavieru zālē vieni paši, logi un durvis ir aizvērtas. Sēžam tumsā un vērojam multimediālo ekspozīciju Helēnas dziedājums, kas vēsta par fon Fītinghofu dzimtu. Tas tiešām ir labākais ievads pastaigai Muižas parkā.

Rudenīgais parks

Šoreiz nedodamies uz slavenākajiem Alūksnes apskates objektiem  Livonijas laika pili un Tempļa kalnu, kas nenoliedzami ir šīs pilsētas pērles, bet uz pils parku, ko sāka veidot 18. gs., kad barons Oto Hermanis fon Fītinghofs iegādājās zemi ap ezeru. Starp citu, parkā joprojām aug ozoli, kas stādīti pirms trim gadu simtiem, – varen lieli un resni. Savukārt Oto dēlam Burhardam fon Fītinghofam parks bija sirdslieta – viņa valdīšanas laikā tas kļuva par vienu no sugām bagātākajiem dendroloģiskajiem parkiem Baltijā. Vietējie stāsta, ka ceļš agrākos laikos negāja gar pils priekšpusi, kā tas ir mūsdienās, bet gar aizmuguri, un tad parks un pils bija vienots veselums.

foto: Shutterstock

Muižas parks ir sakopts, te ir platas takas, norādes uz apskates objektiem, soliņi, kur atpūsties, kā arī liela augu daudzveidība. Sekojot norādēm, apstaigājam visu parka teritoriju un apskatām paviljonus, putnu māju, granīta obelisku, strūklakas un, protams, arī fon Fītinghofu dzimtas mauzoleju, kas savulaik bija pamatīgi izpostīts, bet nu ir atjaunots tāpat kā daudzas citas parka būves. Prieks, ka parka atjaunotāji nav sabojājuši to ar modīgiem vides objektiem vai citiem pārmoderniem izgudrojumiem, bet saglabājuši tā skaistumu, atjaunojot to, kas te reiz bija.

Ja ir vēlēšanās, parku var baudīt arī no ezera puses, kur teju pie katra apskates objekta ir laivu piestātne. Spīd saule, ezerā virmuļo miljoniem mazu dimantiņu, un zem tiem rudens iekrāso koku atspulgus… Tik skaisti, tik rudenīgi.