Vēl viena Latvijas spēka vieta - maģiskais Raudas mežs pie Tukuma

Par tā auru un baisajām leģendām uzzināju pirms padsmit gadiem, intervējot teologu Ralfu Kokinu, kurš šaipusē pavadījis bērnības vasaras un ir latviešu šausmenes Kurzemes vilkaču nostāsti autors.

Pēc grāmatas izlasīšanas nav iespējams nosēdēt mierā, līdz aprakstītās vietas nav redzētas (piedzīvotas) savām acīm. Nu jau pāris gadu pa mistisko mežu izvadā Vilkaču taka, kuras lokveida maršruts veido vilka, kas gaudo pret mēnesi, siluetu. Nekādu labiekārtotu taku, kāpņu vai soliņu – tikai mežonīga, neticami daudzveidīga daba, kas brīžiem aizrauj elpu, brīžiem rada neomulīgu stingumu. “Taka, kuru noteikti vajag apmeklēt pilnmēness laikā, tad tur valda īpaša aura,” sociālajos tīklos raksta kāds drosminieks.

Ne no zila gaisa

“Nav nekādas jēgas par vilkaču esamību spriedelēt labiekārtotā, sterilā Rīgas centra dzīvoklī, sēžot internetā. Kurzemē viss ir citādi. Ļaudis runā, ka vilkacis esot ļoti ļauns, gandrīz vai pats nelabais – nav nekā tik šausmīga, kā viņu ieraudzīt savām acīm. Bet tikai dzīviem cilvēkiem tā liekoties un esot dikti bail. Bet arī labs viņš pavisam noteikti neesot, jo no labajiem parasti nesametoties bail. Iespējams, ka šīs svešādās, tik spēcīgās baiļu sajūtas esam mantojuši no senajiem cilvēkiem, kuriem izdzīvot palīdzēja arī intuīcija un racionāli neizskaidrojamas nojautas. Vilkati esot redzējuši daudzi kurzemnieki, bet nekad nav dzirdēts, ka tas būtu nomaitājis kādu bērnu. Dažu labu pieaugušo gan. Kurzemē klīst arī stipri nežēlīgi stāsti…” Tā grāmatā Kurzemes vilkaču nostāsti raksta Ralfs Kokins.

Tukuma apkārtne jau simtiem (varbūt pat tūkstošiem) gadu ir pasaku, teiku un leģendu mājvieta. Ja cilvēki nebūtu zaudējuši spēju atšifrēt informāciju, ko glabā zeme un debesis, tad, iespējams, rastu atbildi, kāpēc tieši Tukuma pusē 19. gadsimta sākumā piedzima puisēns, kurš kļuva par latvju Dainu tēvu. Arī viņa laikabiedrs – latviešu literārās pasakas aizsācējs jeb pasaku tēvs Ansis Lerhis-Puškaitis – te pavadījis visu savu mūžu. Puškaiša apkopotās Latviešu tautas teikas un pasakas līdz ar Krišjāņa Barona Latvju dainām veido latviešu folkloristikas pamatu un folklorā, kā zināms, ir viss. Abi no vienas puses – tas taču nav no zila gaisa!

Bet vēl labi sen pirms tam kaut kur Kurzemē daudzgalvju pūķus un citus mošķus uzvarēja, līdz no čūskas-raganas mira brašais ķēves dēls Kurbads, kura varoņgaitas no tautas mutēm pierakstīja tas pats Puškaitis. Nez kur notika pārdabiskās cīņas? Kur dus trejgalvja, sešgalvja un deviņgalvja pūķa kauli? Vai tik ne Raudas mežā? Kā citādi izskaidrot, ka šodien, 21. gadsimtā, Tukuma apkārtnes meži joprojām ir kā sasūkušies senu teiku notikumus – tik maģiski skaisti un reizē biedējoši? Kā tas nākas, ka tieši Kurzemē, un visvairāk šaipusē, joprojām klīst mistiski šausmu stāsti un leģendas par vilkačiem? Pat it kā ikdienišķiem notikumiem līdzās stāv pārdabiskais. Tieši par šīspuses vietām un Tukuma pusē saklausītiem notikumiem tūkstošgades sākumā savu grāmatu uzrakstīja toreizējais LU Teoloģijas fakultātes dekāns Ralfs Kokins, un tagad šausmu žanru literatūrā turpina tukumnieks Guntis Tālers. Ne no zila gaisa taču! Tur kaut kam ir jābūt…

Kāda blogere pēc Raudas meža apciemojuma raksta: “Tukumnieki atzīst, ka apkārtnes meži joprojām glabā daudz noslēpumu un mistisku vietu, kur intuīcija tā vien liek tām iet ar lielu līkumu, bet tumšajos un drūmajos Raudas mežos vēl drūmāki un noslēpumaināki klīst tēli no Kokina grāmatas.” Arī šī raksta autore ir tukumniece un, neslēpšu, Vilkaču takas krustmāte. Nu ko, dodamies ielūkoties spokainim acīs! 

Tumšais Melnezers

“Raudas mežs tāpat kā Pokaiņi ir enerģētiski spēcīgas sistēmas,” teic rīkstnieks un senvietu pētnieks Māris Zvaunis, ar kuru Raudas meža takas esmu izsaigājusi ne reizi vien. Viņš uzsver, ka šajā mežā enerģētiskās sistēmas ir dažādas – no galēji negatīvām līdz galēji pozitīvām. “Un abas ir tik cieši līdzās, kā nekur citur dabā nesastapsit.” Tā patiešām ir – robežšķirtne ir acīm redzama un ķermeniski izjūtama pie slavenā Draņķozola. Mūsdienās negatīvo un pozitīvo meža daļu vienu no otra šķir 2000. gadu sākumā uzbūvēts ceļš. It kā dabas spēki inženieriem būtu norādījuši, kur šīs šķirtne būvējama.

Iezīmētā Vilkaču taka sākas negatīvajā zonā pie Zirgezera, kas savu nosaukumu dabūjis no kāda traģiska notikuma, kad 19. gadsimta beigās ziemā kāds cilvēks vedis mājās malku. Tā kā takas šai apvidū ir stipri līkumainas un ved kalnup un lejup, viņš izvēlējies ceļu saīsināt un ar malkas vezumu devies šķērsām pāri aizsalušajam ezeram. Ezera vidū ledus ielūzis. Par spīti lielajām pūlēm, nosalušais zirgs aukstajā ūdenī zaudējis spēkus un beigās noslīcis. “Kopš tās reizes ne viens vien te redzējis miglas vālus spokainas zirga galvas veidā un vilkaču mazgāšanos rudens novakarēs. No ūdens rēgojoties vilkača pleci un galva, visapkārt kāpjot augšup tvaiki kā no karstas vannas. Sēņotāji un ogotāji te redzējuši arī jaunas, ļoti bālas meitenes spoku ar tukšām acīm un aizsietu vai aizšūtu muti,” stāsta Ralfs Kokins grāmatā Kurzemes vilkaču nostāsti. Ezera krastos zem kājām dun zeme, radot sajūtu, ka apakšā ir pazemes valstība. Īpaši spokains ezeriņš izskatās miglas laikā.

Taču tiem, kas vēlas izzināt visu mežu, iesakām sākt pie Melnezera, kas Vilkaču takā nav iekļauts. Ezers atrodas pie pilsētas robežas un pavisam netālu no dzelzceļa stacijas. Ezera tumšais ūdens, izskalotās koku saknes un purvainā apkārtne ir skaista, bet rada nelāgu auru. Jā, tas atrodas meža negatīvās enerģijas daļā. Runā, ka senatnē Melnezera tuvumā bijusi svētvieta ar upurakmeni, kur veikti dažādi rituāli. Agrākos laikos šeit baidījušies piestāt zirgi, jo jutuši ko nelāgu. Kāpēc tas tā, vēsta 1964. gadā pierakstītā Melnezera teiksma, kas stāsta par notikumiem 14. gadsimtā – par bruņinieka Kastiliāna un nekristītas bārenītes Rauduziņas mīlestību, kas nenieka neatpaliek no Turaidas Rozes leģendas. Tur, kur tagad ezers, slēpjoties no vajātājiem, pazuda mīlētāju zirgs Melnis. Tamdēļ ezers guvis Meļņezera vārdu, kas laika gaitā pārtapis par Melnezeru. Bet mežs, visticamāk, nosaukts Rauduziņas piemiņai.

Melnzers nav liels, taču ļoti dziļš, ar vairākiem dibeniem, tāpēc var būt bīstams, zina teikt katrs tukumnieks. Tieši šai Tukuma puses ezerā notiek visvairāk nelaimes gadījumu, tas ir vienīgais apkārtnes ezers, kur sezonas laikā dežurē glābēji. Par spīti statistikai, šī ir vietējo iecienītākā peldvieta, lai gan piepilsētā vēl ir Seklis un Jumpravas ezers. Taču tieši Melnezers bija pirmā pēc Otrā pasaules kara atklātā oficiālā peldvieta Latvijā.

Pārsimt metru no ezera mistiski skaistajā mežā izvietojušies trīs avoti, katrs ar savu seju un enerģētisko bāzi: tērces avots, geizeravots un lāmas tipa avots, ko nezinātāji notur par svētavotu. “Lai arī šajā dabas biotopā skaidri manāma cilvēka iejaukšanās, mežs tik un tā rada vientulības, atstumtības un nelāgu domu sajūtu,” iespaidos dalās iepriekšminētā blogere, virzoties no Melnezera uz Draņķozola pusi.

Draņķozola mistērija

Pati daba parūpējusies, ka visgrūtāk šķērsojams ir Vilka purns, sevišķi žoklis, bet visbaisāk izskatās rīklē. Izrāpties no tās ir gluži vai sakrāls notikums. Un tad jau taka aizved pie Draņķozola – nejaukām leģendām apvīta koks, ko pirms Vilkaču takas ierīkošanas nezināja atrast pat daudzi vietējie.

Ralfs Kokins savā grāmatā raksta: “Par Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni tiek stāstīti vismaz kādi pieci vilkaču stāsti un apmēram trīsreiz vairāk spoku stāstu. Bet visvairāk tiek pieminēts vadātājs – neskaitāmi sēņotāji, ogotāji un tūristi ir maldījušies līdz pagurumam, atkal un atkal neizskaidrojamā veidā nonākot atpakaļ pie minētā ozola un tad piedzīvojot bailes un izmisumu. Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau 15./16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Nav skaidrs, kāpēc ticis izraudzīts tieši šis ozols, kas atrodas tik tālu no apdzīvotām vietām, dziļi mežā, purvu vidū. Varbūt ir bijusi kāda cita zināšana par šo vietu? Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie apkārtnes zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas vairākas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts nozušanas.”

Neko neesmu dzirdējusi par mūslaiku nelāgiem notikumiem, bet 2015. gada rudenī nezināmi ļaundari ozolu nodedzināja. “Varbūt šādā veidā kāds centies atriebt Draņķozola gadsimtu gaitā pazudinātās dvēseles, kas, iespējams, bijušas ieslodzītas kokā?” min blogere, bet Māris Zvaunis ir pārliecināts: “Koks nogāzās, taču vieta savu enerģētiku nav zaudējusi. Draņķozols aug negatīvajā zonā – patiešām draņķīgā vietā, trīs ūdens āderu krustā, tātad reāli akā. Lai tādā vietā izdzīvotu, jāpaliek par draņķi gribi vai negribi, tāpēc ozols savu nosaukumu nav nopelnījis netīšām.” 2016. gada maijā talkas laikā tukumnieki pie ozola uzstādīja glītu plāksnīti.

Visneparastākā vieta ir grāvis tieši līdzās Draņķozolam. “Ūdens te nekad nav tecējis,” stāsta Zvaunis. “Plaisa radusies no enerģētiskās iedarbības, katru gadu tā kļūst arvien dziļāka un izteiktāka.” To apliecina arī mans dzīvesbiedrs – dzimis tukumnieks un pārliecināts mistikas ignorētājs, kurš bērnībā šai elles rīklei viegli pārbraucis ar riteni. Šis grāvis ir tā acīm redzamā duālās pasaules robeža: Draņkozola pusē ir negatīvā, otrā pusē – pozitīvā zona. “Kā ar zobenu nocirsts,” secina Zvaunis un mudina pašai uz savas ādas pārbaudīt enerģētiku. “Viņpus grāvim bija silti, te pārņem vēsums kā pagrabā, kā virs akas, un pār muguru skrien aukstas skudriņas. Tāda sajūta, ka tev kaut ko ņem nost, dara pāri. Stāsta, ka tieši pie Draņķozola mežsargs uz ragaino sev aiz muguras šāvis ar sudraba lodi. Ja būtu vēl vēlāks un krēslaināks, varbūt kāds uz mums jau sāktu skatīties pa lazdu spraugu – kā uz to mežsargu.”

“Koks un tā apkārtne apēd mentāli vājākos,” savā blogā raksta kāda cita takas staigātāja. Viņas grupu pārņēmušas neizskaidrojamas bailes, un dažiem mutē parādījusies tāda kā dzelzs garša. Tā taču nebūs sagadīšanās, jo arī Kokina grāmatā minēts, ka cilvēki, kuri Draņķozola tuvumā satikuši vilkati, pirms tam sajutuši dīvainu rūsas garšu mutē… Vilkati te sastapusi neesmu, bet nelāgas sajūtas un gluži fiziska neredzamās pasaules iejaukšanās materiālajā gan piedzīvota. Pirms gadiem desmit, staigājot pa Raudas mežu, pirmoreiz intervēju Māri Zvauni. Uz minūtēm četrām piestājām pie Draņķozola, kamēr zintnieks stāstīja par koka vēsturi un auru. Kad mājās šifrēju interviju, tieši tajās minūtēs ierakstā nebija dzirdams nekas cits, izņemot tādus kā radioviļņu traucējumus, ar kādiem padomju cenzūra pārklāja nevēlamās raidstacijas. Ticat vai ne, bet šo ierakstu neesmu izdzēsusi, lai neticīgajiem varētu demonstrēt Draņķozola mistēriju. Piecpadsmit gadus pirms šīs intervijas ar šo pašu diktofonu un nekad vairs pēc tās ne reizi nekas tāds nav noticis.

Arī par vadātāju ir taisnība – Vadātājkalnā, kas ir tieši līdzās Draņķozolam, apjukuši daudzi vietējie. Raudas mežā bieži notiek orientēšanās sacensības, un šaipuses kalniņos kompasu bultiņas nekontrolējami šaudās pa apli. Sportisti nevar uzņemt punktus, un orientieristi skrien tiem garām. Arī es esmu zaudējusi orientieri. Pirms Vilkaču takas iekārtošanas neskaitāmas reizes izstaigāju visu maršrutu – gan viena, gan kopā ar vīru un kartologu. Reiz agrā pavasarī, kad biju viena, piedzīvoju izbīli – pēkšņi nespēju ne atrast, ne ieraudzīt taku, no kuras tikko nokāpu ne tālāk kā pāris soļu attālumā. Bija sajūta, ka atrodos pavisam citā – vietā bez apjausmas, uz kuru pusi jādodas. Milzīgs bija mans pārsteigums, kad turpat beidzot ieraudzīju to pašu taku. It kā tā uz brīdi būtu zemē vai sūnās ieaugusi… Tāpēc Vilkaču takas staigātājiem iesaku nenovirzīties no takas, ko iezīmē baltās vilka ķepas uz koku stumbriem. 

Vella acis perturbācijas zonā

Taka veidota tā, lai pēc enerģētiski tumšās zonas cilvēks nonāktu pozitīvajā otrpus ceļam. Negatīvajā paliek arī Pelēkais mežs uz Vilka pieres drīz aiz Zirgezera (nez vai tādu citur būsiet redzējuši?) un Sausenis – dzīva meža vidū mirušu koku stāvi, kas izskatās kā koku kapsēta. Pavasaros un rudeņos, krēslā un tumsā tur vērojamas maldugunis. Jābūt lielai drosmei, lai tumsā dotos šai mežā skatīt maldugunis.

Nepilnus simt metrus no Draņķozola viens un piecdesmit metru no Āžu kalna astes otrs – koku biezoknī no ziņkārīgām acīm slēpjas divas perfektas piltuves ar ūdens lāmām dibenā, ko nav pamanījuši pat daudzi vietējie, kas te visu mūžu sēņo, ogo vai sporto, jo, lai tās ieraudzītu, jāpienāk gluži klāt. Ja sekosiet informācijas stendiem, atradīsiet. 

“Tūrisma ceļvežos teikts, ka šīs vismaz 30 metru dziļās, ar ūdeni pildītās piltuvveida bedres veidojuši ledāji, bet man rāda, ka tie ir apmēram pirms četriem tūkstošiem gadu krituša un tuvu zemei sadalījušās meteorīta izsisti krāteri,” apgalvo Māris Zvaunis. “Te notiek tāda kā enerģiju perturbācija. Ir reizes, kad atnāku, un ir zelta enerģija; aizeju citreiz – un ir sudrabs. (Par zelta enerģijām Māris dēvē pozitīvās, par sudraba – negatīvās – autore.) Tur kaut kas notiek kā maiņstrāvas ģeneratorā. Man šīs piltuves patīk dēvēt tā, kā dzirdēju no saviem Skolotājiem, – par Vella acīm.”

“Interesanti ir arī ūdeņi abās acīs,” stāsta Zvaunis. “Tajā acī, kas tuvāk Draņķozolam, ūdens tendēts uz to, lai saglabātu noslēpumā visu, kas notiek ap šo vietu. Tur varētu sapulcēties Čingačguks ar indiāņu virsaišiem, sapīpēt miera pīpi, apspriest savas lietas, un tas paliktu zināms tikai viņiem, neviens nevienam citam to neizpaustu. Šo ūdeni vajadzētu lietot valsts noslēpumu glabātājiem.

Tās acs ūdenim, kas atrodas Āžu kalna pakājē, ir pavisam cita sūtība – tas ievelk uz mācīšanos. Ja cilvēks padzeras šo ūdeni, būdams mācību procesā, vienalga vidusskolā, institūtā vai kādā tautskolā, tad tikmēr, kamēr nebūs to beidzis, vaļā nelaidīs. Pietiek pasmeķēt no saujas, un ūdens sāk darboties. Lai gan ūdens ir tumšs kā tējas uzlējums, to var droši dzert; tas ir bioloģiski tīrs Skandināvijas morēnu pauguru grants ūdens. Te ļoti labprāt nāk padzerties dzīvnieki. Ziemā uz abām actiņām regulāri ir iestaigātas taciņas, jo vidū vienmēr ir lāmiņas.”

Augšup uz Svētbirzi

Vilkaču taka beidzas vilka auss daļā – meža pozitīvajā zonā Āža kalna pakājē. Ārpus takas paliek pats Āža kalns, bet tur nu gan iesaku aiziet – visa negatīvā enerģija būs kā ar roku noņemta.

Āža kalns ir 480 līdz 520 metru garš (skatoties, no kura punkta pielāgo uzmērīšanu) un 109 metrus augsts. Kāpēc tāds nosaukums? Tāpēc, ka kalna forma ir kā šī dzīvnieka ķermenis. No astes galiņa pie Zināšanu acs sākas kāpums augšup, “visu laiku pa uguns līniju – gana jauka un patīkama kāpšana”, iedrošina Zvaunis.

Apmēram āža astes vidū ir ļoti īpaša vieta – te uz vienas līnijas ir tālas apkārtnes lielākie un nozīmīgākie kalni. Igaunijas Munameģis, pāri jūras līcim Milzkalns, kalnu rindas vidū Āža kalns. Tālāk, Zantē, ir Smiltiņkalns, vēl tālāk – Krīvu kalns pie Liepājas. Visi šie kalni iezīmē saules ceļu Lielajā dienā, 19. un 20. martā, kad diena pieveic nakti. “Kartē, uzliekot lineālu, šo līniju labi var redzēt,” demonstrē Māris Zvaunis. “Tāda uz Zemes ir tikai viena, un tā iet pāri te – Tukumā, Raudas mežā.”

Stāvot kalna virsotnē uz gurnu krustiem, paveras neatkārtojams skats, no kura skaidrā laikā iespējams saredzēt pat Durbes pili vairāku kilometru attālumā. “Bet neko vairāk,” piebilst Zvaunis. “Pils pirmā versija būvēta 17. gadsimtā, taču Tukums ir jau gandrīz 800 gadu sena pilsēta. Kā tas iespējams, ka arī mūsdienās, uzkāpjot apkārtnes  augstākajā punktā redz vien pāris jumtu? Tātad par to domāts jau 13. gadsimtā, kad nebija ne šoseju, ne dzelzceļa, tikai ūdens ceļi un stigas mežā. Pilsēta izvietota tā, lai nelabvēļi to neredzētu pat no tuvās apkārtnes augstākajiem kalniem.”

Tālāk taka ved tieši pa āža 5–8 metrus plato mugurkaulu līdz pat galvai, kur uz labās acs atrodas Svētbirzs – vieta, kur justies labi. Bet pirms tam, uz āža skausta, ir vārti uz senču ritu vietu. “Te mums jāapstājas un jāparaugās apkārt,” mudina zintnieks. “Visi ir dzirdējuši stāstus par trejžuburu un deviņžuburu liepām. Bet šeit, lūk, ir 200 gadu veca padsmit žuburu liepu birzs. Ko nozīmē augt kopā, pastāsta jau tautasdziesma:

Mēs bijām trīs māsiņas,
Visas mīļi dzīvojām.

 Dabā šī dubultošanās vai daudzkāršošanās notiek tāpēc, ka vietai ir pietiekami daudz enerģijas, kas veicina auglību. Visi Latvijas dižkoki aug enerģētiski ļoti stiprās vietās. Šeit tāda ir. Ja uzmanīgi apskatāmies, redzam, ka te veidojas daudzžuburu liepu aplis. Otra šāda dabiski veidojušos daudzžuburu liepu apļa Latvijā nav. Ir stādīti liepu apļi, piemēram, Dainu kalnā, taču šis Latvijā ir unikāls. Un šai aplī ir viena no āža acīm. Reiz šurp atvedu Jāni Erenštreitu ar dažiem kora zēniem. Puikas šai vietā uzdziedāja, un diriģents sacīja: “Te vajadzētu Mežaparka estrādi būvēt! Te ir īstā vieta, ideālā akustika – neticami dzidri un vareni skan!””

Vienam no liepu apļa kokiem ir četrpadsmit, bet citam – astoņpadsmit stumbru no vienas saknes. “Iekāpjot šīs liepas viducī, var paceļot laikā. Turklāt var izvēlēties, ceļot uz pagātni vai nākotni.” Un seko norādes, kā pareizi jānostājas, lai to piedzīvotu. Jāteic gan, ka bez pavadoņa šīs liepu žuburus var arī neatrast.

Tepat jau arī Svētbirzs. To Ivars Vīks ar domubiedriem atklāja pirms gadiem divdesmit. “Spriežot pēc ozolu vecuma, šī vieta ierīkota apmēram pirms trīssimt gadiem,” paskaidro Zvaunis. Vismaz gadus desmit te notiek riti – Lielās dienas, saulgriežu un citi. Blogere, kas to nezina, raksta: “Lai arī vietas izkārtojums, ugunskura paliekas un savdabīgā atribūtika varētu liecināt par noslēpumainām rituālām izpausmēm, kas tiek aizvadītas nakts aizsegā, dīvainā kārtā vieta pati par sevi bailes neuzdzen, gluži otrādi – nomierina.”

Jau stāvot uz dzelzceļa perona mājupceļā, blogere prāto: “Varbūt tiešām Raudas meži slēpj sevī kādas pirmatnējas, sen aizmirstas zināšanas par pasaules kārtību, dabas likumiem un to milzu nozīmi, bet negatīvā enerģētika ir kā brīdinājums paklausīgajiem, bet sods pārkāpējiem? Līdzīgās pārdomās savā grāmatā dalījies arī Kokins. Apziņas ainu būvēšanas režīms pārtrūkst līdz ar Tukuma pilsētas infrastruktūru. Dzīve pilsētā rit savu ritmu, un viss apkārtējais tepat pāris kilometru attālumā šķiet kā pilnīgi nodalīts, tāls un fantastisks. “Tukums rullē” vēsta kāds ar krāsas baloniņu uzpūsts uzraksts uz perona betona malas. Pilnīgi piekrītu.” 

Kokina grāmatas vēstījums sakrīt arī ar manu pārliecību – nedari pāri dabai, un nekādi vilkači tevi nevajās. Neiedomājies, ka cilvēks ir pārāks par dabu, ka tu drīksti piemēslot un postīt zvēru, putnu un kukaiņu mājas. Un ka mežs ir naudas fabrika. Vari riskēt, bet neiesaku. Jo mežs tevi vēro...