Klaiņojošo dzīvnieku ķeršanā pašdarbība nav vēlama

Nesen sociālajos tīklos bija izplatīts ieraksts par it kā slimu lapsu, kura ieklīdusi kādā privātīpašumā. Ieraksta autore apgalvo, ka dzīvnieku ķērāji atbraukuši tikai pēc divarpus stundām, kad rudaste jau bija prom, un vēl esot pārmetuši, ka izsaucēji nav viņu paši sagūstījuši. Pārbaudot faktus, šī informācija gan neapstiprinājās, taču jāatzīmē, ka gan klaiņojošu mājdzīvnieku, gan pilsētā ieklīdušo savvaļas dzīvnieku ķeršana ir ļoti stingri reglamentēta.

Jābūt līgumam ar pašvaldību

Dzīvnieku aizsardzības likuma 39. pants nosaka, ka “vietējās pašvaldības izveido un uztur dzīvnieku patversmes, izķer, izmitina un aprūpē izķertos vai atsavinātos mājas (istabas) dzīvniekus, kā arī izmitina un aprūpē bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušus savvaļas dzīvniekus vai slēdz līgumu ar fizisko vai juridisko personu par šādu dzīvnieku izķeršanu, izmitināšanu un veselības aprūpi”.

Tas nozīmē, ka pašvaldībām jārīko konkurss šā pakalpojuma saņemšanai, un šādu ceļu tad arī izvēlas lielākā daļa. Katrai darbībai konkrēts cenrādis – sākot ar noķeršanu, beidzot ar veterināro aprūpi un barošanu, arī ar eitanāziju jeb iemidzināšanu.

Dzīvnieku patversmes Ulubele vadītāja Ilze Džonsone informē, ka Rīgā šāds izķeršanas līgums uz pieciem gadiem izmaksā nedaudz vairāk par 200 000 eiro. “It kā summa liela, bet tad parēķinām, ka tie ir pieci gadi ar vidēji  pieciem izsaukumiem dienā, un uz vienu izbraukumu tie ir tikai nedaudz virs divdesmit eiro. Ja ir nepieciešama veterinārā aprūpe, tad jau tas aiziet mīnusos,” saka Džonsone.

Ir arī noteikumi, kādos apstākļos dzīvnieks jātur, cik ilgi, cik reizes jāēdina un daudzas citas nianses. Šī situācija ir arī visai pamatīgs domstarpību avots starp dzīvnieku patversmēm un daudziem veterinārārstiem. Vieni uzskata, ka jebkurš dzīvnieks ir glābjams par jebkādu cenu, bet otri – ka slimu dzīvnieku tomēr vajadzētu uzreiz iemidzināt.

Kā notiek izķeršana

Jebkurai personai ir tiesības vērsties ar informāciju pašvaldībā un ziņot par klaiņojošu dzīvnieku, aicinot to novērst – to var darīt, sazinoties tieši ar pakalpojuma sniedzēju vai pašvaldības policiju

Ziņojumam jābūt iespējami precīzākam, norādot dzīvnieku skaitu, atrašanās vietu, arī ziņotāja vai personas kontaktus, kas sagaidīs ķērājus notikuma vietā. Pēc noteikumiem ķērājam jāierodas maksimāli ātri, taču ne vēlāk kā pēc divām stundām – tas gan neattiecas uz situācijām, kad dzīvnieks jāizņem no privātīpašuma, jo palicis bez īpašnieka.

Pirmais darbs, kas jāizdara – jāpārliecinās, vai dzīvnieks ir identificējams (vai ir mikročips vai, piemēram, kakla siksna ar saimnieka datiem), un pēc tam jāsastāda dzīvnieka izķeršanas protokols.

Ja izdodas atrast īpašnieku, viņam dzīvnieks tiek atdots, taču būs jāsedz izķeršanas un transportēšanas izdevumi. Tiesa gan, ja dzīvnieka izķeršanā būs piedalījušies pašvaldības policijas pārstāvji, dzīvnieka atgriešanai būs nepieciešama arī šīs iestādes atļauja. Pārējie dzīvnieki nonāk patversmē, kur pašvaldība 14 dienas apmaksā uzturēšanas izdevumus. Jau pēc šī termiņa patversme pieņem izšķirīgu lēmumu – vai turpināt dzīvnieku uzturēt par saviem līdzekļiem vai iemidzināt.

Ar dzīvnieku izķeršanu drīkst nodarboties tikai personas, kuras ir izgājušas speciālus apmācības kursus Latvijas Veterinārārstu biedrībā un saņēmušas attiecīgu  apliecību.

Šobrīd Rīgā ar dzīvnieku izķeršanu nodarbojas SIA Sociālais uzņēmums Zoopolicija.lv, bet patversmē Ulubele nogādāto atrasto dzīvnieku fotogrāfijas tiek izvietotas vietnē www.ridzivnieki.lv. Ir arī ieviests Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta diennakts informatīvais tālrunis 67558855, pa kuru var noskaidrot faktiski visus ar dzīvniekiem saistītos jautājumus.

Jārīkojas pēc apstākļiem

Ja ar klejojošiem suņiem viss šķiet skaidrs, tad ar savvaļas dzīvniekiem ir sava specifika. Arī Rīgā stirnas, aļņi un pat meža cūkas nav reti viesi, un visbiežāk cilvēki par pilsētā ieklīdušiem savvaļas dzīvniekiem ziņo pašvaldības policijai.

Tās pārstāvis Toms Sadovskis skaidro, ka, ierodoties uz šādu izsaukumu, pirms jebkādu darbību uzsākšanas ļoti rūpīgi tiek izvērtēta situācija, kas var mainīties atkarībā no paša dzīvnieka un viņa uzvedības.

“Ja ir liels dzīvnieks, kas var būt potenciāli bīstams cilvēkam, vispirms jānovērtē vieta, kurā tas atrodas – ja dzīvniekam ir atkāpšanās ceļš, pa kuru tas var atgriezties dabiskajā vidē, tad parasti tiek nogaidīts un nekāda ietekmēšana nenotiek. Ja situācija nemainās, tad mēģinām pamudināt dzīvnieku doties vēlamajā virzienā, un bieži tas arī izdodas. Ja dzīvnieks ir nonācis kādā bezizejas situācijā, viņš no bailēm var sākt trakot un savainot gan sevi, gan arī cilvēkus. Tas īpaši raksturīgs stirnām. Aļņi it kā ir mierīgāki, taču viņiem ir acīm redzams intelekta trūkums, un viņi neprot atrast izeju no vienkāršām situācijām,” stāsta Sadovskis.

Atkarībā no tā, kā attīstās situācija, var tikt pieņemts lēmums par dzīvnieka iemidzināšanu ar speciāliem trankvilizatoriem vai pat nošaušanu. Izņēmums ir meža cūkas – to daba nepieļauj nekādus kompromisus, tādēļ te uzreiz tiek izsaukti mednieki.

Zvana arī par bebriem un putnu mazuļiem

Pēc Džonsones novērojumiem, arvien biežāk pilsētā ieklīst lapsas, tas vairāk raksturīgs ziemas periodam, taču pēdējā laikā novēroti arī bebri, kurus no mājvietām izdzinusi Rīgas domes uzsāktā programma par bebru skaita samazināšanu pilsētā.

Vasaras sākumā tiek saņemts arī ļoti daudz zvanu par no ligzdām izkritušiem un ievainotiem putnu mazuļiem. Tiesa gan, tie neietilpst klaiņojošo dzīvnieku kategorijā.

“Uz savu roku nevienam pašam ar savvaļas dzīvnieku gūstīšanu nodarboties nevajadzētu, jo arī pavisam neliels dzīvnieks aizstāvoties var nodarīt visai nopietnus ievainojumus. Lapsu vidū diezgan izplatīta ir trakumsērga, kas ir visai bīstama slimība. Tāpēc arī speciāli apmācīti cilvēki ar nepieciešamo aprīkojumu ar to vajadzības gadījumā tiks galā,” uzsver Sadovskis.

Informācija par dzīvnieku ķērāju kontaktiem ir atrodama visu pašvaldību mājaslapās.