Gribas nevis skūtu mauriņu, bet ziedošu pļaviņu. Kā rīkoties, iesaka dabas eksperte

Viņa “Facebook” izklāstījusi savus ieteikumus, gan atzīstot: “Tādu pamācību, nerakstot veselu grāmatu, ir grūti radīt. Īsas receptes nav. iemēri no dzīves, ko nevar burtiski pārcelt uz savu zālāju, bet kaut kas no tā var noderēt.”

Ķemeru Meža mājas mauriņš tika iesēts un izveidots “pēc standarta” ap 2006. gadu. Tolaik pat dabas aizsardzības nozarē vēl nebija pietiekami iesakņojušās domas, ka arī piemājas zālienam var būt jēga kopējā dabas daudzveidībā.

“Tolaik esmu pierakstījusi: “Ļoti maz sugu. Bez sētajām graudzālēm – ložņu āboliņš, pienene, apiņu lucerna, parastā virza, mārpuķīte.” Tātad – nabadzīgi. 2008. gadā zālienā uzskaitītas apmēram 35 līdz 40 sugas. Trūcīgi. Kaut kas malās bija palicis kaut kas no meža, no zāliena, no mežapļavas,” raksta Priede.

Kad zālāju dabiskošanas domas pamazām sāka domāties, vairāku gadu laikā “garlaicīgajā” zālienā pa druskai iesēts kaut kas no apkārtnes daļēji dabisko zālāju augu sēklām.

Tā rezultātā zālienā tagad aug ne tikai koši ziedoši āboliņi, gundegas, brūngalvītes, margrietiņas un vēl daži parasti ziedaugi, bet arī dižciltīgām kaļķaino zālāju sabiedrībām piederīgā seslērija, ķimeņlapu selīne, sekstaine, rūgtā ziepenīte, ziemeļu madara un vēl šis tas, uzskaita eksperte. Arī dabas procesi rit savu gaitu – pamazām sugu sastāvs Ķemeru floras ieskāvumā kļūst bagātāks pats no sevis. Tomēr zāliens atrodas meža vidū – tam nav tieša savienojuma ar dabiskiem zālājiem kā sēklu avotiem.

Pagājušajā gadā nolemts lauzt mītu, kas nepļauts mauriņš ir sabiedrībai nepieņems, un pārtraukt biežu pļaušanu – tikai nopļaut maija beigās un tad ļaut visam, kas tiecas ziedēt, uzziedēt un būt par pļavu, nevis mauriņu. Maija pļaušana konkrētajā gadījumā palīdz mazināt graudzāļu dominanci un vairot mazliet vēlāk koši ziedošu puķu īpatsvaru. Vasarā appļauj tikai gārsas un kādus citus zālājā ne visai vēlamus augus (piemēram, neļaut izplatīties cirtainajai un struplapu skābenei) un izpļauj gar celiņu malām. Tad vēlreiz jānopļauj un jāsavāc siens vasaras beigās.

Augu sugu “tautas skaitīšana” veikta pērm. Nu jau zālājs vairs nav “garlaicīgs”, jo var atrast ap 100 augu sugu, tajā skaitā bioloģiski vērtīgu zālāju indikatorsugas. Tas, par atskaites punktu izmantojot senu, skaistu, nekad neartu pļavu, nav daudz, taču nav arī maz – “vidējā” pilsētas zālienā vai parastā piemājas mauriņā ir krietni mazāk.

Pērn atkal piesētas pļavu sugas, kuras gribas “iemānīt” šajā zālienā – vilkmēle, saulpurene, pļavas bitene, ārstniecības pātaine, dažādlapu dadzis un citi dižciltīgi zālāju sabiedrībā piederīgie. Saraksts rūpīgi izsvērts, apdomājot katras sugas piemērotību apstākļiem. Šeit ir lielākoties mitrs, mazliet arī mēreni mitri apstākļi. Nav sēts nekas no komerciāli pieejamām sēklām, tikai pašu savākts materiāls no apkārtnes pļavām.

“Jau tagad zāliens ir skaists, kad zied. Bet, lai tuvinātos pilnībai, jāturpina būt pacietīgiem un jāturpina piesēt apstākļiem un apvidum raksturīgas pļavu sugas. Ar laiku šo, iespējams, varēs uzskatīt par izcilu parkveidīgu zālāju – tur ir skaisti, veci koki, kas rada gaismas apstākļu dažādību un paši par sevi ir izcila ķērpju, sūnu, sēņu, kukaiņu un putnu dzīvotne,” cer Priede.

“Būtu labi, ja skaisti ziedoši, savvaļas sugām bagāti zālieni kļūtu par izplatītu praksi ne tikai pie zaļu dīvaiņu mājām, bet arī pilsētu zālienos un pie sabiedriskām ēkām. Ka tas kļūtu pašsaprotami. Ir jāatsakās no bezjēdzīgās perfektmauriņu bezgalīgās pļaušanas, zāles garuma centimetru mērīšanas un sodu likšanas pašvaldībās. Jo tam nav nav ne ekonomiska, ne estētiska, ne ekoloģiska pamatojuma. Nekāda pamatojuma, izņemot tehniski mehānisku bezdomu mērīšanu,” uzsver dabas eksperte.

Laiku, kuru sodu licēji velta staigāšanai ar mērlenti, labāk būtu veltīt invazīvu sugu izskaušanai un bioloģiski vērtīgu pļavu atjaunošanai un radīšanai. “Policisti jūlijā un augustā pa brīviem brīžiem varētu staigāt ar papīra turzām, lasot vizuļu, margrietiņu, zvaguļu un brūngalvīšu sēklas, ko izsētu pilsētu zālienos un ceļmalās, bet mēs varētu viņiem iet palīgā, un pasaule pavisam noteikti no tā kļūtu tikai labāka…”