Pamanīji kaitējumu? Nekādas sadzīvošanas!
Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LatViaNature īstenotā akcija “Ķeram svešos Latvijas dabā!” pievērš uzmanību bīstamajām invazīvajām augu un dzīvnieku sugām, īpaši akcentējot to nodarīto postu gan videi, gan tautsaimniecībai kopumā.
Orientēties šajā situācijā nebūt nav tik vienkārši, jo aptuveni 1/3 no visām Latvijas augu un dzīvnieku sugām ir cēlušās citur. Gladiola, dālija, ceriņi – tie visi ir ienācēji, taču pie bīstamiem svešiniekiem pieskaitīti netiek. Sadzīvojam! Oficiāls invazīvā kaitnieka zīmogs uzlikts vienīgi Sosnovska latvānim, kaut arī zinātnieki un eksperti ir secinājuši, ka vismaz 24 Latvijā satopamo invazīvo augu un dzīvnieku sugu radītais apdraudējums ir tikpat nopietns.
Daudzas invazīvās sugas mēdz izskatīties glīti un tās var būt arī saimnieciski noderīgas, kas to bīstamību, iespējams, nav ļāvis laikus pamanīt. Invazīvo sugu straujā vairošanās un ātrā izplatīšanās notiek uz vietējo sugu izdzīvošanai vajadzīgo resursu rēķina. Mūsu flora un fauna, kas veidojusies daudzu gadu tūkstošu laikā, nespēj ātri pielāgoties un tik agresīviem svešiniekiem turēties pretī, tai nav imunitātes arī pret invazīvo sugu ievazātajiem kaitēkļiem un slimībām.
Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LatViaNature invazīvo sugu nodaļas vadītāja Santa Rutkovska akcijas “Ķeram svešos Latvijas dabā!” ietvaros aicina dziļāk iepazīt tās bīstamo vai potenciāli bīstamo invazīvo sugu pazīmes, kas mierīgu sadzīvošanu un līdzāspastāvēšanu padara teju neiespējamu.
Kā pārliecinošu piemēru viņa min Kanāda zeltgalvīti jeb zeltslotiņu, kura pie mums tika ieviesta kā dekoratīva suga. Bet kas par dzīvelīgumu! Vienam augam var būt līdz pat 10 000 (!) ar atsevišķu lidpūku ekipētu sēklu, kas ļauj tām piezemēties jebkurā vietā. Un ne tikai kautri piezemēties, bet strauji pārņemt šo vietu, jo augam piemīt spēja izdalīt vielas, kas nomāc līdzāspastāvēšanu ar citām sugām.
Jāapzinās arī no Himalaju kalniem ienākušās puķu spriganes daudzveidīgo nedraudzīgumu Latvijas dabai. It kā nekāds ļaunums nav saskatāms: mitrajās vietās – slīkšņās, grāvmalās, upju un ezeru krastos – strauji plešas plašumā leknas rozā puķu audzes. Taču ziedu aromāts tā pievilina apputeknētājus, ka tie uz vietējiem ziedētājiem pat neskatās. Kas nav apputeksnēts, tam nav ražas. Kaut arī sprigane ir viengadīgs augs, kas izplatās ar sēklām, kuras dīgtspēju saglabā vien 18 mēnešus, katrs sazarotā stumbra mezgliņš pēc izraušanas spējīgs veidot gaisa saknes, lai augšanu turpinātu. Ja spriganes biežņu, kas pārņēmusi ezermalu, neatlaidīgi nenīcina augu vasaru, bet nopļauj tikai rudenī, zem kuplajiem saaugumiem atsedzas pilnīgi melns, ar ierasto augu saknēm nenostiprināts krasts. Sākoties lietavām, tas izskalojas, var noslīdēt. Ainava mainās. Un mainās arī ūdens sastāvs – līdz ar augsni tajā iekļūst papildus barības vielas, kas veicina šādu ūdens objektu aizaugšanu. [SR1]
Savu kaitējošo iedabu vairs noslēpj arī krokainā roze, ko pirmajā acumirklī var sajaukt ar kādu no vietējām mežrozītēm– ziedi skaisti un smaržīgi, augļi spilgti un vitamīniem bagāti, sazarotā sakņu sistēma ir labs palīgs kāpu vai ceļu un dzelzceļu uzbērumu nostiprināšanā. Taču, tikko ieviesta, tā sākusi te tik labi justies, ka nevilcinās rādīt savu agresivitāti. Jau tā trauslo kāpu ekosistēmu krokainā roze vai nu pārmāc vai pilnīgi iznīcina, bet iecienītos piekrastes mežus ar saviem ērkšķotajiem saaugumiem padara dabas mīļotājiem teju vai nepieejamus.
Savukārt ošlapu kļava dažkārt padara nepieejamus upju krastus, lauku ceļmalas. Šis koks vai daudzstumbru krūms augsnes ziņā ir ļoti mazprasīgs, kupli salapo, labi absorbē izplūdes gāzes. Vīrišķie ziedi atrodas skarveidīgos pušķos, sievišķie – nokarenos ķekaros, kas zaros turas līdz pat nākamajam pavasarim, tāpēc jauna dzīvesvieta ar tiek meklēta visa gada garumā gan ar vēja, gan ūdens palīdzību. Daugavas lokos upes krastā vietām vairs nav ierasto kārklu vai citu tradicionālo koku sugu – visu pārņēmušas ošlapu kļavu monoaudzes. Tās noēnojušas arī Gaujas un Ventas krastus. Blīvākās audzēs apakšā melna zeme, nekas cits vairs neaug. Makšķernieki pie ūdens var netikt.
Tikpat nadzīga uz citu sugu izspiešanu no ierastās vides ir šeit gardo ogu dēļ ievestā vārpainā korinte. Kur tā iet plašumā, tur mūsu videi raksturīgie gaišie priežu meži atkāpjas. Turklāt šīm mežiniecēm ir gandrīz tāda kā pūķa daba – ja vienu stumbru nocērt, pieci jau vietā.
Neganta savas vietas iekarotāja uz vietējo sugu rēķina ir ir daudzlapu lupīna, kas savu sēklu dīgtspēju saglabā 30 gadus. Kā jau tauriņziedis, augsnē spēj piesaistīt slāpekli. Mainoties augsnes sastāvam, tiek izspiestas tās sugas, kuras bija piemērojušās liesākiem apstākļiem. Sākumā vietā ienāk nātres, usnes, gārsa, bet lupīnas varenais sakņojums un kuplais stāvs pat šos vitālos augus drīz pārmāc, ļaujot sugai kļūt par monokultūru.
Tāpēc mums jāapzinās, ka kaitējums, ko vietējai videi nodara katras laikus neapturētās atsevišķās invazīvās sugas izplatība, pamazām summējas daudz apjomīgākā nodarījumā, kas izpaužas jau valstiskā mērogā.
