Suns maisā? Vai droši ņemt mīluli no patversmes

Nesen Igaunijā suņi līdz nāvei saplosīja skolnieci. Kaut arī sākotnēju dzīvnieki nogādāti patversmē, izrādījās, ka nekāds oficiāls lēmums par to konfiscēšanu un brīvības ierobežošanu nav pieņemts un viņi atgriezti saimniekiem. Tikai pēc kaimiņu saceltā trača suņi konfiscēti un iemidzināti.

Līdzīga situācija bija arī Latvijā 2016. gada novembrī, kad Babītē četri Bordo dogi mājas pagalmā uzbruka savas saimnieces piecus gadus vecajai meitai un bērns gāja bojā. Arī šajā gadījumā suņi pēc patversmē pavadīta laika atgriezās mājās, taču veselo saprātu bija saglabājusi saplosītās meitenes vecmāmiņa, un dzīvniekus iemidzināja.

Nav likuma par plēsoņu iznīcināšanu

Latvijā diemžēl nav stingras likumdošanas saistībā ar agresīvu dzīvnieku tālāko likteni, kamēr, piemēram, Zviedrijā suņus, kuri ir uzbrukuši un iekoduši cilvēkam, iemidzina pat bez liekas apstākļu noskaidrošanas.

Tiesa gan, ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 428, kuros noteikts, kādos gadījumos suni var atzīt par bīstamu – tādā gadījumā Pārtikas un veterinārajam dienestam ir jāiesniedz iesniegums. To var darīt gan policijas darbinieks, kura lietvedībā lieta atrodas, gan  pats cietušais.

Noteikumu 5. punktā ir teikts, ka “suni var atzīt par bīstamu, ja tas uzbrucis un nodarījis vieglus, vidēji smagus vai smagus miesas bojājumus cilvēkam vai izraisījis viņa nāvi, uzbrucis citam dzīvniekam un to ievainojis vai izraisījis tā nāvi, ir agresīvs un rada draudus cilvēkam vai citam dzīvniekam”.

Likums arī nosaka – ja agresīvi dzīvnieki nodarījuši būtisku kaitējumu veselībai, to saimniekus var saukt pie  kriminālatbildības.

Suņi kļūst lieki...

Dzīvnieku patversmes “Mežavairogi” vadītāja Danuta Priede atklāj, ka kopš Ukrainas kara un energokrīzes sākšanās zvanu skaits ar lūgumu pieņemt patversmē suni ir vismaz  trīskāršojies: “Kovidkrīzes laikā cilvēki saņēmās lielu daudzumu suņu, bet tagad viņiem ir jāsāk domāt, ar ko dzīvnieku barot un kur atrast viņam laiku. Suns, kurš kādu laiku ir lutināts, pēkšņi pazaudējot savu saimnieku uzmanību, nokļūst diezgan pamatīgā diskomforta situācijā – sevišķi vēl, ja no siltas istabas nonāk pie ķēdes. Rezultātā agresija laužas ārā, un tad līdz nelaimei nav tālu.”

Ļoti daudzas patversmes suņus ar tendenci uz agresiju nepieņem, un tādu tiesību nav arī pašvaldībām piederošajām patversmēm. Priede stāsta, ka katrs tāds gadījums tiek rūpīgi izvērtēts un, ja ir kaut mazākās aizdomas, ka suns nebūs pāraudzināms, tad viņš vai nu netiek pieņemts, vai pēc izpētes tiek iemidzināts.

“Mūsu patversmei ir sadarbība ar vairākiem spēcīgiem kinologiem un veterinārārstiem, tādēļ situācijās, kad ir darīšana ar vērtīgas šķirnes un neliela vecuma suņiem, bet situācija liek domāt, ka tajā ir vainojama cilvēka rīcība, mēs tomēr mēģinām viņu glābt. Šobrīd pie mums, piemēram, ir divus gadus vecs beļģu aitu suns (tie ir vieni no labākajiem dienesta suņiem pasaulē), kurš vairākas reizes sakodis tieši vienu ģimenes locekli, tāpēc domājam, ka kaut kādā ziņā vainīgs ir pats cilvēks. Strādājam ar viņu un ceram, ka izdosies,” saka Priede.

Nesen zvanījis kāds kungs, kurš stāstījis, ka suns regulāri iekožot gan viņam, gan sievai, un prasījis, vai nevarētu dzīvnieku atdot patversmē. Šādā gadījumā gan viņam ieteikts suni iemidzināt. Priede atzīst: “Diemžēl suņi pie mums lielākajā daļā gadījumu tiek vienkārši turēti, nevis audzināti – viņi nav ne apmācīti, ne socializēti, un jebkurā situācijā, kas iziet ārpus viņu ierastajiem rāmjiem, uzvedība var būt neprognozējama.”

Dzīvnieku ir žēl, bet…

Veterinārārste Lita Konopore uzskata, ka Latvijas likumdošana pret agresīviem dzīvniekiem ir pārāk maiga: “Ja es kādā dzīvnieku patversmē redzu piedāvājumu adoptēt suni, kuram klāt ir apraksts – “Dzīvnieks ir daudz cietis, vajadzīgs stingrs saimnieks un vēlama ģimene bez bērniem”, man tas ir kā sarkanais signāls, kas liek domāt par iespējamu agresiju šā suņa pagātnē. Katru dienu Bērnu slimnīcā ārstiem ir darīšana ar diviem līdz trim suņu sakostiem bērniem, un domāju, ka daļa dzīvnieku nonāk patversmēs. Dzīvnieku, protams, ir žēl, bet, ja sunim ir tieksme uz agresiju, tad ar to var tikt galā tikai ļoti spēcīgs treneris un arī ne visos gadījumos. Protams, situācijas ir dažādas, un ir grūti pārmest sunim, ja viņš iekož bērnam, kurš pirms tam pusstundu ar pirkstu bakstījis purnā.”

Pēdējā laikā Konopores veterinārajā praksē arvien biežāk nākas sniegt palīdzību suņu sakostiem kaķiem un maza auguma sunīšiem. “Diemžēl lielo suņu īpašnieki nesaprot, ka augumā mazā ciltsbrāļa nogalināšanai nepieciešamas dažas sekundes – tas ir kodiens skaustā, dažas papurināšanas reizes, un viss. Ir nācies dzirdēt par situācijām, kad agresīva suņa īpašnieks atļaujas pamācīt cietušā dzīvnieka saimnieku – nu ko tad jūs viņam nesitāt vai neatpletāt vaļā rīkli. Uzreiz teikšu – labāk nemēģināt, jo glābējs arī pats var piedzīvot suņa uzbrukumu.”

Konopore arī kategoriski iesaka pēc agresīvu suņu uzbrukumiem cilvēkiem vai dzīvniekiem noteikti vērsties policijā un sekot lietas izmeklēšanai. Pretējā gadījumā nav nekādas garantijas, ka necietīs vēl kāds cits.

No agresīviem suņiem atsakās

Ilze Džonsone, dzīvnieku patversmes “Ulubele” vadītāja:

“Izteikti agresīvus suņus mēs nekad neņemam un parasti iedodam viņu saimniekiem kinologu kontaktus. Mums pašiem tādu resursu nav, lai ilgu laiku nodarbotos ar suņa pāraudzināšanu. Ja saimniekiem nav ne iespēju, ne vēlēšanās to darīt, tad ir jādomā par dzīvnieka eitanāziju.

Diemžēl mums ir ļoti daudz pilnīgi neaudzinātu suņu, vai arī viņu saimnieki pieļauj situācijas (piemēram, saskarsmē ar maziem bērniem), kad suņa kodiens ir kā aizsargreakcija. Tādus suņus mēs šad tad arī uzņemam un gatavojam adopcijai, novērojot viņus ilgākā laika posmā. Ja kādam ir vēlme šādu dzīvnieku adoptēt, tad viņa dzīves aprakstā tas viss norādīts, ieskaitot attieksmi pret citiem suņiem, kaķiem, bērniem, kā arī iedotas noteiktas rekomendācijas.”