Vai var ticēt laika prognožu ticējumiem? Par savu "Dieva dāvanu" stāsta Vilis Bukšs
Jau kopš seniem laikiem cilvēkus aizrauj ticējumi. Tiek uzskatīts, ka jau akmens laikmetā cilvēki ticējumos meklēja dažādu dabas parādību kopsakarības. Latvijā ticējumi ir daļa no kultūrvēsturiskā mantojuma, tie ietver gan pareģošanu, gan zīlēšanu, turklāt liela daļa ticējumu ir saistīti tieši ar laika prognozēšanu.
Vai joprojām var paļauties uz šiem ticējumiem un neskatīties laika ziņas? Par to stāsta dabas pētnieks un laikapstākļu vērotājs Vilis Bukšs.
Ticējumi nodoti no paaudzes paaudzē
Pieredzējušais eksperts laiku joprojām prognozē pēc senajiem ticējumiem, atzīstot – neraugoties uz globālo sasilšanu un citām likstām, dabā vēl aizvien valda tās pašas likumsakarības, kas dominēja sensenos laikos.
“Jau pirms gadu simtiem mūsu senči ticēja dažādām norisēm dabā, tāpēc arī ticējumi tika nodoti no paaudzes paaudzē.” Vilis Bukšs norāda, ka nekas tajos nav izdomāts, bet gan novērots. Gluži tāpat kā zinātnieks vēro, pēta un tikai tad izdara secinājumus, tā mūsu senči veidoja likumsakarības.
“Es no savas vecmāmiņas esmu mantojis visu bagātību – zināšanas, kas man ieliktas jau šūpulī, ticējumus, pēc kuriem tagad pats vēroju dabu. Tā ir nezūdoša vērtība! Es arī atzīstu tehnoloģijas, kas ir attīstījušās un veicinājušas laika vērojumu progresu. Piekrītu, ka pasaulē viss ļoti ātri plūst un mainās, ir liela dinamika, bet joprojām ir ticējumi, kas nemainīgi parāda to patiesumu,” uzskata pētnieks. Pēc daudzu gadu darba ar ticējumiem viņš joprojām uzcītīgi tos pēta un mēģina atšifrēt informāciju, ko mūsu senči tajos ielikuši pēc gadu simtiem ilgiem novērojumiem. “Nebūs gan precīzi punkts punktā, bet vērot pēc tiem var un secināt divtik.”
Dabas procesi atklāj daudz
“Mēs, latvieši, pēc būtības esam īsti dabas bērni. Latvijā ir izteikti četri gadalaiki – katrs ar kaut ko īpašs un fenomenāls. Manās acīs tā ir īsta Dieva dāvana, kas mums jāizmanto. Ja mēs varam izsekot katru no gadalaikiem, tas ir brīnišķīgi,” saka Vilis Bukšs.
Viņam daba ir miera osta, kurā joprojām, tāpat kā pirms vairākiem simtiem gadu, var vērot dzīvās radības, kokus, dabas stihijas – visu šo vērtīgo bagātību, kura palīdz noteikt, kas ir gaidāms. Pētnieks norāda, ka ticējumos var saskatīt pagātni, bet ir vēstis arī par nākotni. Turklāt nav tā, ka vieni un tie paši laika prognožu ticējumi der visai Latvijas teritorijā.
Latgalē un Kurzemē novērojumi var atšķirties, Rīgā ir pavisam cita gaisa cirkulācija, kas tos var ietekmēt. “Es dzīvoju Viļakā, un arī šeit ir daži seni ticējumi, kas joprojām pierāda savu patiesumu. Piemēram, ja rudenī lapas dzeltē no koku galotnēm, tad tuvojas aukstums, ja no apakšas, tad ziema būs silta. Šogad rudens lapkritī pamanīju, ka lapas krīt no apakšas, kas saskan ar dzeltēšanu. Tāpat arī vēlajā rudenī sastaptie kukaiņi, odi, kā arī zilās vizbulītes un saulītes parādīšanās liek secināt, ka nav gaidāma ļoti barga ziema.”
