Latvijā vienīgā saglabājusies baroka koka celtne - Ungurmuiža! Ikvienu, kas turp dodas, tā apbur

Raibā vēsture

1728. gadā ģenerālleitnants Baltazars fon Kampenhauzens muižas zemi nopirka no Magdalēnas Elizabetes Hallartes par 7700 Alberta dālderu. 1732. gadā Kampenhauzenu ģimene zemes gabalā uzcēla muižu. Viņi bija hernhūtieši, tāpēc nekādas liekas greznības! Kungu māja būvēta no priedes koka, kā arī iekopts parks, kurā uzbūvēts tējas namiņš.

Apkārt esošās ēkas padarījušas šo muižu par pašpietiekamu saimniecību. “Te bija savs alus brūzis, spirta darītava, dzirnavas. Visu, ko vajadzēja, paši uz vietas audzēja un gatavoja,” stāsta muižas saimniece Ieva Ņevečorova. To, ko nevarēja iegūt paši, iemainīja. Pierakstos minēts, ka pašbrūvēto degvīnu kopā ar rudziem sūtīja uz Jūrmalu, lai apmainītu pret reņģēm.

Kampenhauzenu dzimtas locekļi muižu apdzīvoja divus gadsimtus, līdz pat 1939. gadam. Tās pēdējo muižkungu Baltazaru Armīnu fon Kampenhauzenu 1919. gadā Cēsīs nošāva boļševiki, muiža līdz 1939. gadam palika atraitnes Lilijas fon Kampenhauzenas rīcībā. Viņa neilgi pirms kara sākuma devās bēgļu gaitās, un Ungurmuiža uz pāris desmitgadēm palika bez saimniekiem.

Vācbaltu mantojums

Pēc kara ēka bija sliktā stāvoklī; paveicās, ka padomju gados tajā ierīkoja Kūduma pamatskolu. “Vācbaltu mantojums nevienu neinteresēja, bet ēka tika izglābta,” saka Ieva. Skolas vajadzībām viņi mainīja ēkas plānojumu, dažas sienas nojauca, bet, tā kā baļķi bija labs būvmateriāls, tos ielika citu istabu grīdā vai griestos. Tie bija saglabājušies, un pirmajā restaurācijā 2000. gadā visus salika atpakaļ vietā.

“Ļoti daudzas pašlaik muižā esošās mēbeles esam piemeklējuši atbilstošas tam laikam, kad te saimniekoja Kampenhauzeni. Arvien vairāk atgriežas arī muižas oriģinālo lietu.” 1939. gadā, kad toreizējā muižas saimniece Lilija fon Kampenhauzena devās bēgļu gaitās, viņa daudzas mantas atdāvināja apkārtnes zemniekiem par labu darbu. Tad nu tagad no apkaimes mājām dažādas lietas pamazām atgriežas savās īstajās mājās. Viens no pēdējiem šādiem ieguvumiem ir Bībele, kas 1912. gadā tika uzdāvināta Pēterim Mūrmanim, kura ģimene vairākās paaudzēs strādāja pie Kampenhauzeniem.

Grenadieri un eņģeļi

Muižas pagalmā 1734. gadā uzbūvēja skolu vietējo zemnieku bērniem. “Saimnieki algoja skolotājus un gādāja nepieciešamās mācību grāmatas. Tas ir izņēmums, jo ne visi baltvācu baroni tā rīkojās,” saka Ieva.

Liels muižas ieguvums ir oriģinālie sienu gleznojumi, kuru restaurācijas un atklāšanas darbi vēl turpinās. Muižā desmit gadus dzīvoja mākslinieks Georgs Dītrihs Hinšs, kurš apgleznoja guļbaļķu sienas un krāšņu podiņus, kā arī mācīja zīmēšanu muižas bērniem.

“Tapešu vietā bija mākslinieka gleznojumi, kas atdarināja marmoru, lai panāktu baroka greznību,” stāsta saimniece. Vienā telpā uzgleznoti divi eņģeļi, un turpat lasāms ģimenes moto – Uzticība, mīlestība un vienotība dod svētību un apmierinātību. Muižas otrajā stāvā sienu gleznojumos ietvertas atmiņas no karagājiena, tāpēc pie Baltazara fon Kampenhauzena istabas durvīm uzgleznoti divi grenadieri, kuriem viņš bija jāsargā.

“Vienam no viņiem īpašnieks licis gleznot Pētera I sejas vaibstus. Vai tas ir izdevies, jāskatās pašiem.” Gadu Ungurmuižā dzīvoja un strādāja arī kāds pulksteņmeistars. Viņš izgatavoja lielo pulksteni, kura ciparnīca joprojām grezno kungu mājas fasādi. “Lai arī to vairs nedarbina pendeles, bet gan elektrība, pareizu laiku tas rāda vēl šodien.”

Kampenhauzenu dzimtas pēcteči

Kampenhauzeni bija ietekmīga dzimta, kas augstu uzkalpojās. Kamēr vīri braukāja pa Eiropu un iesaistījās politikā, sievas palika mājās un rūpējās par saimniecību. Kundze Helēna visu rūpīgi pierakstīja, un tas noder pašreizējiem saimniekiem. No pierakstiem zināms, ka ziemā vienas dienas laikā nodedzinātas divdesmit sveces, cik stopu alus izdzerts un kādas naglas pirktas.

“Protams, pieraksti ir rokrakstā un vācu valodā. Šajā jautājumā mums palīdz Kampenhauzenu dzimta, kas vajadzīgo iztulko. Mums ar viņiem ir izveidojušās ļoti labas attiecības,” atklāj Ieva.

Pēdējā īpašnieka mazdēls Aksels fon Kampenhauzens ir jau 90 gadus vecs, un uz Ungurmuižu viņš vasarās brauc kopā ar saviem bērniem un mazbērniem. Vasarā uz kādu nedēļu Kampenhauzeni rezervē visu viesnīcu un dzīvo savu senču muižā. “Ir interesanti pavērot, kā Aksels ar savām atvasēm te staigā un viņiem stāsta, kas un kur atradās.  Pie sienām lejas zālē ir Kampenhauzenu dzimtas pārstāvju portretu kopijas, oriģināli atrodas pie Kampenhauzenu ģimenes Vācijā. Aksels mēdz norādīt uz kādu portretu un lūdz mazbērniem nosaukt šī senča vārdu. Dzimtas vēsture viņiem ir ļoti svarīga.”

Restorāns un viesu nams

Mūsdienās Ungurmuiža ir iecienīta svinību, jo īpaši kāzu vieta. “Ceremonija notiek verandā, līgava nāk pa taciņu no tējas namiņa.” Otrajā stāvā iekārtota izstāžu zāle, kurā tiek eksponēti latviešu mūsdienu mākslas autoru darbi. Parkā notiek koncerti, vasarās arī filmu vakari. Blakus esošajā skolas ēkā pašlaik atrodas viesu nams un restorāns, kurā tiek piedāvāti ēdieni, kas gatavoti pēc receptēm no iepriekšminētajiem muižas saimnieces pierakstiem. “Ar pasākumiem, viesu namu un restorānu nopelnīto naudu ieguldām muižas restaurācijā. Darbi jau te nekad nebeigsies, šī ir koka ēka, kurai vienmēr ir, ko pielabot.”