Dzintaram Čīčam Rudē mīt neparasts krustdēls

Saimniece Milda Kreicberga sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” atklāj, ka putnu atraduši dārzā guļam zālītē garāžas priekšā. “Parasti jau baloži aizlido prom, bet šis vienkārši tupēja uz zemes – kad gājām klāt, pamuka vien maliņā. Sākām vērot, ka viņš nespēj palidot. Noķērām un ieraudzījām, ka spārniņš ir ievainots, iespējams, kāds nodarījis pāri,” notikumus pirms divdesmit gadiem atceras Mildas kundze.

Līdzi saimniekiem uz guļamistabu

Nosprieduši, ka ievainotu putnu nevar palaist brīvā dabā, ievietojuši kastē ar tīklu priekšā, devuši graudus, mēģinājuši arī maizīti. “Tad tuvojās rudens, un spriedām, ka putniņam laukā būs auksti. Ienesām virtuvē, nolikām uz plīts malas, viņš mūs vēroja, uzēda, padzērās. Mums pieder pusotrstāva privātmāja, kur lejā atrodas viesistaba, virtuve, bet augšā guļamistaba. Devāmies ar vīru pie miera. Un ko domājat? Putniņš nolēca no plīts un tip, tip pa kāpnēm augšā mums pakaļ uz guļamistabu. Tur atrodas līdzās divas gultas, bet aizmugurē plauktiņš. Balodis ieņēma savu vietu plauktā, mēs tur novietojām spilvenu un izklājām avīzes,” stāsta Milda.

Pamazām balodis kļuva aizvien drošāks un tagad rītos jau ieņem vietu pie galda virtuvē un gaida sieru – tas ir vislielākais našķis, tikai pareizi jāsagriež, ne par lielu, ne mazu, četrkantīgos gabaliņos. Maize jāsavirpina lodītēs, citādi ne.

“Viņš ēd arī biezpienu, kartupeļus, ja vārām rīsus, tad tos uzēd. Saka, ka sāls nav laba, bet uz palodzes pie virtuves galda mums stāv sāls trauciņš. Ne katru dienu, bet ir brīži kad putniņš pieiet pie trauciņa un kārtīgi uzēd, it kā kaut kas prasītos. Virtuvē viņam ir arī trauciņš ar graudiem, uz palodzes vienmēr ir saulespuķu sēklas, viņam garšo. Ir trauks ar ūdeni, zina, kur aiziet padzerties. Ļoti gudrs,” slavē Milda.

Par godu Dzintaram Čīčam

Ja jau kļuvis par ģimenes locekli, vajadzīgs arī vārds. Ar meitu Janu spriedušas, kādu likt, un tolaik, 2002. gadā, uz skatuves sāka parādīties Dzintars Čīča. “Mums Dzintariņš ļoti patika. Teicām tā: Dzintariņš ir mazs, un tu esi mazs, sauksim par Čīču! Tā vārdiņš arī aizgāja, smuks un viegls,” smaida saimniece. Arī balodis saprot, ka tas ir viņa.

Čīčas vieta ir viesistabā uz dīvāna, kur noklāta sedziņa – šo stūrīti neviens nedrīkst aiztikt, jo tad balodis ieknābj. Vienīgi saimnieks, Mildas vīrs Rainers drīkst sēdēt blakus, jo putns viņam ļoti pieķēries, bieži seko līdzi kā sunītis. Kad Rainers iet uz darbnīcu saimniecības ēkā, vienmēr ņem līdzi Čīču. Uzgriež radio mūziku, un balodis arī klausās. Tur nolikts spilvens, un putns noguļas. “Kad izslēdz radio, Čīčiņš kļūst nemierīgs – viņam ļoti patīk mūzikas skaņas.” Vēl balodim ļoti patīk plika kāja. Katru vakaru viņš Raineram to pamīļo – uzkāpj virsū, bučo pirkstus.

Draugos ar kaķi

Saimniekiem bijis arī kaķis, un abas dzīvās radības labi satikušas, pat gultā gulējuši līdzās. Kad peļu junkurs bijis vēl jauns, viņš vēlējies spēlēties, Čīča tad uzsitis ar spārnu, un runcis drusku nobijies, bet nekad nav darījis pāri.

“Kad es kaķīti paglaudīju, Čīča savā putna valodā kaut ko noburkšķēja, laikam domājot, lai es nenodaru draugam pāri. Sveši kaķi gan jāuzmana, jo bija gadījums, kad kaimiņu runcis paķēra mūsu balodi zobos un nesa prom. Labi, ka žogs bija priekšā, noķērām razbainieku un izglābām savu putniņu. Vienu viņu nevar laist sētā, jo tur mīt žagatas, vārnas un citi putni, no kuriem ļoti jāuzmanās,” Mildas kundze ir piesardzīga.

Tiek arī pie pēcnācējiem

Reiz Čīča pats mājā ievedis brūnganu balodi – aizvedis uz virtuvi, paēdinājis, padzirdinājis un tad augšā uz guļamistabu, abi iekšā gultā un bučojas. “Tik tiešām kā pasakā. Čīčam ir ārkārtīgi liela mīlestība,” priecājas saimniece. Tomēr draudzība nebija ilga, svešiniece pameta kavalieri.

“Mums ir vēl viens stāsts,” turpina Milda. “Meita  Jana mācījās Ventspils augstskolā un uz ielas atrada balodi, viņam īsti kakliņš neturējās. Divas nedēļas meita putnu turēja savās mājās, tad ielika kurpju kastē un atveda Čīčiņam draugu.”

Jaunais balodis lidoja, tomēr nevarēja labi noturēt galvu. Čīča staigāja apkārt un vēroja, kamēr pēc trim dienām ciemiņš atlaba. Kreicbergi izlēma jaunpienācēju pārvietot uz kurtuves telpām, kur sakrauta malkas grēda, ārā gan nav laiduši. Arī šis putns kļuvis drošs, Rainers ir bitenieks, kad tīrījis medus rāmīšus, balodis uzlaidies uz pleca.

Sadraudzējies arī ar Čīču, abi kopā dūdinājuši, līdz izrādījās, ka svešais balodis ir nevis draugs, bet draudzene – izperēja olas, izšķīlās trīs pēcnācēji. “Mums bija jābaro, arī Čīča piedalījās šajā procesā. Tuvojās pavasaris, putnēni jau bija palieli, attaisījām lodziņu, viņi lidoja pa dienu laukā, vakarā atpakaļ. Līdz vienā jaukā dienā visi aizlidoja prom, un Čīča atkal palika viens. Tas mūsu putniņam bija liels pārdzīvojums,” teic Milda.

“Nu, tās sievietes nezina, kādu princi vēlas. Kas te nekaitēja. Īsts miljonārs ar savu villu, ēdiens, dzēriens par velti. Tik lidot nevar,” smej Jana.

Patīk mazgāties

Un tomēr – kā ir no higiēnas viedokļa turēt mājās putnu, kas staigā, kur pašam tīk? “Nokārtojas viņš stūrī uz avīzes, ļoti kārtīgs putnēns. Ja dzird, ka es mazgāju traukus, uzreiz ir klāt, un man viņš jānomazgā. Pamazgāju zem spārniņiem, izmazgāju galviņu, viņam ļoti patīk. Kad esmu vannā, arī viņš tūlīt ir klāt – jāmazgā. Arī pats reizēm to ar knābīti dara un ir pat slapjš. Viņš mums ir kā ģimenes loceklis, ļoti mīļš un gudrs,” slavē Milda.

Kad pa istabu skraida trīsgadīgā mazmeita, Čīča viņu neaiztiek, neknābj kājās, saprot, ka mazs bērns, kamēr vecākajiem ģimenes locekļiem gan šad tad liek manīt savu knābi. Kad ģimene kaut kur aizbrauc uz ilgāku laiku un atgriežas mājās, kad izlaižot ēšanas laiku, balodis ieknābj Raineram kājā, it kā dusmojoties.

Pēdējos gados Čīča gan vairs nevar uzlēkt uz dīvāna, bet staigā pa istabu. “Ja vēlas tikt uz dīvāna, pienāk un ieknābj man kājā – saprotu, ka jāceļ augšā,” pasmaida Milda. Viņa atzīst, ka ir viens neizdarīts darbs: “Kad Dzintars Čīča dziedāja Rojā, iedomājos, ka vajag no krustdēla uzrakstīt viņam vēstuli, humora pēc, taču nevarēju saņemties.”