Ārkārtīgi vērtīgās kumelītes. Kādu labumu tās dod, un kā pielietot?

Kumelītes ir viens no biežāk kultivējamiem ārstniecības augiem, un ir izveidotas arī šķirnes. 

Lielākie kumelīšu ražotāji pasaulē ir Argentīna, Brazīlija, Ungārija un Ēģipte. Nozīmīgi neapstrādātu kumelīšu piegādātāji pasaules tirgum ir Bulgārija, Vācija, Slovākija un Čehija.

Kumelītes lielās platībās var audzēt pēc ziemājiem. Ja tās sēj burtiski pāris dienu pirms noturīgām salnām, tās pagūst izveidot lapu rozeti un labi pārziemo, un uzzied 20–30 dienas ātrāk, nekā sējot pavasarī. Sēkliņas ir ļoti sīkas, tāpēc tās neierušina, bet atstāj uz augsnes virskārtas.

Ko un kad ievāc

Pilns kumelīšu attīstības cikls notiek 3–4 mēnešu laikā. No dīgstu parādīšanās līdz ziedēšanas sākumam paiet apmēram divi mēneši, ziedēšanas un sēklu nogatavināšanas periods ilgst 1–2 mēnešus.

Gan maura, gan ārstniecības kumelīšu ziedus – Flores Chamomillae – vāc ziedēšanas sākumā, kamēr vēl nav atvērusies lielākā daļa dzelteno stobrziedu. Jāraugās, lai ārstniecības kumelītes baltie mēlziedi vēl būtu horizontāli, nevis nolaidusies uz leju. Ja tā ir noticis, tad īstais ievākšanas laiks ir nokavēts un pirmie uzziedējušie stobrziedi jau gatavina sēklas.

Ziediņus plūc vai nu ar rokām, vai ar īpašiem grābeklīšiem – kombainu, ko mēdz izmantot arī melleņu lasīšanā. No tiem pašiem augiem ziedus var ievākt atkārtoti, jo drīz veidojas jauni sānzari ar ziediem. Ievāktos ziedus žāvē noēnotā, labi vēdināmā vietā vai kaltēs, nepārsniedzot 40–50 grādu siltumu. Savāktos ziedus pēc iesējas ātrāk jāizber žāvēšanai – turot ziedus spaiņos vai grozos, tie pat pāris stundu laikā nomelnē un zaudē savas ārstnieciskās īpašības. No viena kilograma svaigi plūktu kumelīšu ziedu iegūst nedaudz vairāk par 20 g drogas.

Maura kumelīšu lakstus iecienījuši pirtnieki – tos izmanto svaigā veidā, kā maigu pirtsslotu, kas dziedē un nomierina ādas problēmas.

Gan no svaigiem, gan kaltētiem ziediem iegūst kumelīšu ēterisko eļļu ar tvaika destilācijas metodi. Destilācijas gaitā veidojas zila viela – hamazulēns, kas ēteriskajai eļļai piedod zilu krāsu. Ēterisko eļļu var iegūt gan no ārstniecības gan maura kumelītes ziediem, taču nevajadzētu šos ziedus jaukt. Gan eļļu sastāvs, gan smarža, gan izmantojums tomēr atšķiras.

Kumelīšu gaistošos savienojumus var iegūt, arī pārlejot kumelīšu ziediem eļļu, vai agrāk tautas medicīnā sildot izkausētā sviestā, cūku vai zosu taukos uz plīts apmēram 40 50 grādu temperatūrā 168 stundas (nedēļu). Protams, šie eļļas/tauku izvilkumi būs ar mazāku aktīvo ēterisko eļļu sastāvu, kā ar ūdens destilāciju iegūtajā ēteriskajā eļļā.

Ko satur un kā iedarbojas?

Ēteriskās eļļas vērtīgākās sastāvdaļas ir kumelīšu azulēns hamazulēns (tā saturs eļļā svārstās no 1,64 līdz 8,99%, vidēji 4,6%). Selekcionētas kumelīšu šķirnes, kuru ēteriskajā eļļā ir vairāk nekā 10% hamazulēna.

Hamazulēns, kas ir zilā krāsā, veidojas tvaika destilācijas procesā matricīna un matricarīna laktoniem. Līdztekus hamazulēnam ēteriskajā eļļā atrasti arī citi seskviterpenoīdi (līdz 50%) – farnesēns, bisabolols, bisabolola oksīdi A un B, mircēna monoterpēns un citi. Vērts zināt, ka hamazulēns vārot daļēji sadalās.

Hamazulēnam un matricīnam piemīt pretiekaisuma, nomierinošas un vietēji anestēzējošas īpašības, pārējās ēteriskās eļļas frakcijas šajā ziņā nav aktīvas. Tāpat hamazulēnam piemīt pretalerģiskas īpašības, un tas aktivizē imūnsistēmas darbību.

Bisabolols ir otra ārstniecības kumelītes ēteriskās eļļas būtiska sastāvdaļa, kas slikti šķīst ūdenī un polārajos šķīdinātājos, toties labi šķīst spirtā. Tam ir viegls salds ziedu aromāts, kura dēļ bisabololu izmanto parfimērijā un kosmētikā. Bisabololam piemīt pretiekaisuma, temperatūru mazinošas un sviedrējošas, arī pretmikrobu īpašības un tas uzlabo dažādu vielu uzsūkšanos caur ādu. Tāpat tam ir izteiktas spazmolītiskas īpašības. Savukārt apigenīnam, kas atrodams kumelīšu baltajos mēlziedos, apīnam un herniarīnam ir mērena spazmolītiska iedarbība – šīs vielas atslābina gludo muskulatūru un tādējādi mazina zarnu spazmas. Gerniarīnam piemīt arī sviedrējošas īpašības.

Kumelītes satur arī rūgtvielas, kas stimulē gremošanas sistēmas darbību, dzeltenie stobrziedi satur flavonoīdu kvercitīnu, kam ir pretiekaisuma, antioksidanta un savelkošas īpašības. Ziedi satur organiskās skābes, fitosterīnus, glikozīdus, kumarīnus, miecvielas, gļotvielas, polisaharīdus, sveķus, vitamīnus un minerālvielas.

Izmantošana

• Pirtī kumelītes izmanto smaržīga gara radīšanai – kumelīšu tvaiki labvēlīgi iedarbojas uz ādu un elpošanas orgāniem. Pirts procedūrās izmanto ne tikai kumelīšu ziedus, bet visu augu.
• Kumelītes izmanto kukaiņu atbaidīšanai – skapī iekar maisiņus, kuros iebērtas kumelītes. Pret pārtikas kodi šādus maisiņus izvieto virtuvē.
• Veterinārijā kumelītes izmanto mājdzīvnieku ārstēšanai.
• Kumelīšu ēterisko eļļu izmanto ne tikai aromterapijā, bet arī liķieru aromatizēšanai.