Gadsimtiem ilgi izmantots tautas medicīnā, bet lietots par daudz var nogalināt - kas ir šis ārstnieciskais augs?

Mūžzaļo plūmju ģints koku vai krūmu 16. gadsimta sākumā no Konstantinopoles atgādāja uz Eiropu, kur tas bez problēmām iedzīvojās. Laurķirša preparātus 17.–19. gadsimtā izmantoja daudzu slimību ārstēšanā, tostarp korvalola vietā, taču iespējamās pārdozēšanas dēļ ar laiku no tiem atteicās. Mūsdienās to izmanto tautas medicīnā un farmakoloģijā. Starp citu, laurķirsim ir zināma loma pat Šekspīra traģēdijā Romeo un Džuljeta – pudelītē, ko iztukšoja izmisušais mīlētājs, bija zilskābe, ko iegūst no šā koka.

Tikai ogas nav indīgas!

Laurķirsis pārsvarā aug siltajās zemēs; mūsu klimatiskajā zonā var audzēt vienu no tā veidiem – ārstniecisko laurķirsi. Kaut arī pa pusei mūžzaļais krūms var izaugt līdz pat sešiem metriem, tomēr reti kad tas ir augstāks par diviem. Nekāda sakara ar lauru laurķirsim nav, tikai ārēja līdzība; sarīvējot pirkstos lapu, tai nav raksturīgā aromāta.

Laurķirsim ir labi attīstīta sakņu sistēma, kompakts un blīvs vainags. Vecie zari ir pelēki, raupji un grubuļaini, jaunie – zaļi, viegli pūkaini. Lapas 8–25 cm garas, ovālas, ar smailu galu, piesātināti zaļas, ar ādainu, spīdīgu virspusi, aug uz īsiem kātiņiem. Aukstās ziemās tās nokrīt tikai februārī un arī tad, ja temperatūra noslīd līdz -25 grādiem.

Ziedošs laurķirsis atgādina ievu – baltiem, smaržīgiem ziediem, kas sakopoti taisnās vārpveida ziedkopās. Zied aprīļa beigās, maija sākumā. Augļi – sulīgi violeti melnas ogas ar kauliņiem, nokarājas ķekaros. Tāpat kā ievai ogas ir ēdamas, taču svaigi kauliņi satur zilskābi, tāpēc ir indīgi. Vispār visas auga daļas, izņemot ogu mīkstumu, ir indīgas. Tomēr ogu mīkstums ir garšīgs, un, ja prot apieties, sanāk lielisks ievārījums, kompots, vīns vai kaltētas ogas tējai.

Pirmo laurķirša ogu ražu var gaidīt 4.–6. gadā pēc sēklu iesēšanas, spraudeņotie stādi zied jau otrajā gadā. Populārākās ārstnieciskā laurķirša šķirnes ir ‘Šipkensis’, ‘Otto Luikens’, ‘Kaukāza’.

Laurķirsi bieži audzē kā toveraugu, tas lieliski izskatās ziedēšanas un augļu nobriešanas laikā.

Kur stādīt, kā kopt?

Ārstnieciskais laurķirsis ir vissalizturīgākais, neprasīgākais un izturīgākais, tāpēc to audzē visā pasaulē. Tas mierīgi iztur salu līdz -18 grādiem, no vēja aizsargātā vietā ar augstu sniega kārtu var paciest pat -25 grādus.

Labi aug bagātīgā smilšmāla augsnē ar neitrālu pH līmeni. Aug arī vāji sārmainās, kaļķainās augsnēs, taču kopumā pret augsni nav prasīgs, vienīgi netīk liels skābums, sausa smilts un auksti māli. Svarīgi, lai augsne pastāvīgi būtu mēreni mitra. Neraugoties uz dienvidniecisko izcelsmi, laurķirsim nepatīk atklāta saule; pusēnā tas jūtas labāk.

Audzējot laurķirsi no sēklām, jāatceras, ka izžūstot to dīgtspēja strauji pasliktinās, tāpēc sēklas sēj uzreiz pēc novākšanas – augustā. Izejot dabisku stratifikāciju, laurķirsis izdīgs tikai maijā, jūnijā. Turklāt, lai sēklas neizsaltu, tās 20 cm biezumā jānomulčē ar salmiem, kas aprīlī jānovāc. Sēklas sēj 1 cm dziļumā vienādās daļās sajauktā vieglā smilšmālā, kompostā, auglīgā melnzemē vai dārza augsnē. Ja melnzemes vietā izmantosi kūdru, spainim jāpievieno glāze koksnes pelnu. Augsne labi jāsamaisa, jāsamitrina, un pēc nedēļas tajā jau var sēt. Tajā pašā gadā stādi jāpārstāda pastāvīgā vietā, jo laurķirša saknes ir jutīgas pret biežu pārstādīšanu. Var audzēt sējeņus arī istabā, sējot sēklas kastē augustā, bet oktobrī to ienest pagrabā vai neaizsalstošā lodžijā, kur temperatūra ziemā turas ap 1–5 grādiem.  Februāra beigās kasti ienes telpā, un jau martā, aprīlī parādīsies dīgsti. Līdz vasarai tie jāizstāda konteineros vai toveros.

Augs labi vairojas ar noliektņiem, sliktāk – ar spraudeņiem. Konteinera stādi jāstāda dārzā marta beigās–maija sākumā 50x50 cm lielā bedrē. Pēc iestādīšanas jālaista un jānomulčē. Laurķirsim patīk mērena un periodiska laistīšana reizi nedēļā, karstā laikā ik pārdienas, tomēr pārlaistīšanu augs necieš, bet priecājas par vainaga smidzināšanu. Laurķirsim vasaras sākumā tīk jebkurš mēslojums.  

Krūmkoks labi panes apcirpšanu. Mūsu klimatiskajos apstākļos laurķirsis ir jāapsedz. Oktobrī, novembrī to rūpīgi mulčē ar salmiem vai sienu. Jauniem augiem labāk izveidot vienkāršu karkasa patvērumu. Decembrī, kad iestājas stabils dienas sals, augu vienā divās kārtās notin ar agroplēvi, lai neizsūt lapas. Toveraugus ienes gaišās telpās ar ziemas temperatūru 1–10 grādu, laisti 2–3 reizes mēnesī.

Ja ir par daudz mitruma un vēsuma, laurķirsim var uzmesties miltrasa. To ārstē ar sēru saturošiem fungicīdiem. Tā kā augs ir indīgs, nekādi kaitīgi kukaiņi to neapdraud, toties augļu nobriešanas laikā dažādas strazdu sugas labprāt mielojas ar ogām. 

Kur noder laurķirsis

Gadsimtiem ilgi laurķirsi izmanto tautas medicīnā. Galvenā ārstnieciskā viela ir zilskābe, tā ir ļoti efektīva, taču pārdozējot var saindēties. Laurķirsis palīdz pie elpošanas sistēmas iekaisumiem, klepus, tā fitoncīdi darbojas pret mikrobiem, tāpēc to izmanto, ja ir iekšējā asiņošana. Laurķirsis ārstē sirds un asinsvadu saslimšanas, arī ādas un gļotādas slimības, tas esot efektīvs nervu sistēmas traucējumu un spazmu gadījumos, kā arī spēcīgs pretparazītu līdzeklis.

Tautas medicīnā ārstēšanai un profilaksei izmanto svaigi novāktas lapas un ogas, no kā taisa ārstniecisko laurķirša ūdeni, kuru izmanto kompresēs, ierīvē ādā, lieto iekšķīgi un inhalē.

Neraugoties uz auga derīgajām īpašībām, jāatceras, ka tas tomēr ir indīgs. Zilskābe ir ārstnieciska tikai vājā koncentrācijā. Ja to lieto par daudz, var stipri saindēties, pat nomirt. Saindēšanās pazīmes ir aizdusa, aizkritusi balss, apgrūtināta elpošana. Šo augu aizliegts lietot grūtniecēm, jaunajām māmiņām un bērniem.

Laurķirsis ir medusaugs, diemžēl no tā iegūtais medus ir indīgs un pārtikā nav lietojams.