Nezāģēt zaru, kas notur mūs pašus
Saimniekojot mežā, jāpatur prātā, ka pēc būtības rosāmies kāda cita mājoklī. Sugu Latvijas mežos netrūkst, un kārtīgam mežsaimniekam pieklājas noskaidrot, kas tieši mīt viņa platībās un kā kopīgi tās izmantot tā, lai ne vienam, ne otram nerastos pretenzijas.
Sarunā ar Kas Jauns Avīzi par faunu Latvijas mežos sīkāk stāsta pašvaldības uzņēmuma Rīgas meži dabas un vides aizsardzības galvenais speciālists, ornitologs Edmunds Račinskis. Tostarp – ko darīt, ja gadījies sastapt lāci.
Kas mīt mūsu mežos?
Ar Edmundu tiekamies Vecāķos, klusajā, īpaši aizsargājamajā Piejūras dabas parkā ar koptām priežu rindām, kuras dzīvojamo rajonu pasargā no jūras piekrastes vēja.
“Mežā sastopamo dzīvnieku sugu skaits Latvijā joprojām ir mūsu platuma grādiem atbilstošs,” teic Račinskis. “Protams, ne visu sugu populācijām šeit klājas labi. Dažādu apstākļu ietekmē daudzu sugu izplatība un skaits samazinās.”
Putnu un zīdītāju fauna Baltijas valstu robežās ir visai līdzīga. “Izņēmumi ir sugas uz to izplatības areālu robežām. Piemēram, lāči visbiežāk sastopami Igaunijā, mazākā skaitā, bet pastāvīgi – arī Latvijā, bet pavisam reti tie ieklejo Lietuvā. Vai otrādi – zaļā vārna kā ligzdotāja ir izzudusi Igaunijā, bet pavisam nelielā skaitā vēl ligzdo Latvijā un Lietuvā,” stāsta Račinskis.
Mūsu mežos aug vairāk nekā 50 vietējo koku un krūmu sugu, tie ir dzīves vide 656 vaskulāro augu (sēklaugi un paparžaugi) sugām no 79 dzimtām – 40% no kopējā skaita Latvijas florā.
Ievazāto svešzemju sugu mežos ir tikai 5%, kamēr Latvijas florā kopumā to īpatsvars ir daudz lielāks – aptuveni 30 procentu. Tātad īsteni vietējiem augiem meža nozīme ir pat lielāka – tā ir dzīves vide 51% no vietējām sugām. Latvijas mežos konstatētas arī 304 ķērpju sugas (60,3% no visas mūsu ķērpju floras) un 298 sūnu sugas (58%).
Kā kontrolēt zvēru skaitu
Diemžēl meža iemītnieku daudzveidība un lielais skaits var radīt arī problēmas cilvēkam.
“Ir dzīvnieki, kas daļu no diennakts laika vai sava sezonālā cikla pavada mežā, taču regulāri apmeklē apkārtējos laukus un apdzīvotās vietas, neatkarīgi no savairošanās pakāpes. Piemēram, stirnas, staltbrieži un mežacūkas barojas gan meža masīvu iekšienē, gan regulāri iznāk uz pļavām un tīrumiem. Dzīvnieku skaitu parasti regulē barības pieejamība, plēsēju skaits, arī slimības. Un ne mazāk nozīmīgi – medības. Medījamo dzīvnieku populāciju apsaimniekošana lielā mērā ir tieši mednieku atbildība,” skaidro speciālists.
Valsts līmenī medījamo dzīvnieku uzskaiti 20 sugām ik gadu organizē Valsts meža dienests. Tas arī nosaka lielāko pieļaujamo nomedīšanas apjomu nozīmīgākajām sugām. Račinskis uzskata, ka vietējā mērogā pašiem medniekiem būtu jāsadarbojas ar zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem, lai risinātu meža stādījumu vai lauksaimniecības ražas aizsardzību.
Te gan būtiski vispirms apzināt, kas tieši dzīvo jūsu mežā. Labākais veids ir – iet mežā, aicina Edmunds: “Vajag skatīties un klausīties, turklāt dažādos diennakts un gada laikos. Tā tikai šķiet, ka mežā viss stāv uz vietas. Mežā viss plūst un mainās, visam ir savs laiks. Veģetācijas sezonā vislabāk novērtējama augu valsts, īpaši zemsedzē un pamežā. Putnu ligzdošanas un dziedāšanas laikā visvieglāk saprast, kādas sugas te sastopamas. Zvēriem ir riesta laiki, un, kaut gan vairākums zīdītāju ir aktīvāki nakts laikā, zvērus pašus un to atstātās pēdas pavisam noteikti var pamanīt arī diennakts gaišajās stundās.”
Gan attiecībā uz medībām, gan arī retu, īpaši aizsargājamu dzīvnieku gadījumā cilvēka tiesības un pienākumus nosaka likums.
“Visādi citādi daba ir pašpietiekama. Dzīvnieki parasti spēj veiksmīgi izdzīvot ziemu bez cilvēka palīdzības. Barības ziņā izvēlīgākas putnu sugas aizlido un pārziemo citur. Līdzīgi dara sikspārņi, bet daļa no to sugām pārziemo tepat. Uz ziemu zvēri uzkrāj tauku rezerves, uzaudzē biezu un siltu kažoku. Pat plaši izplatītā putnu barošana ziemā ir vajadzīga vairāk cilvēkam nekā putniem,” stāsta Račinskis.
Ja gadījies satikt lāci
Latvijā pēdējo gadu laikā arvien biežāk sastopami lāči, pat gaišā dienas laikā kāpjot pēc plūmēm lauku sētā. Komentējot biežās cilvēku reakcijas uz to, Edmunds uzreiz piebilst, ka lāči nebūt nav tāds apdraudējums, par kādu tie iztēloti.
“Vienkārši sakot, ja kādam ir tik stipri bail no lāčiem, ka cilvēks jūtas slikti mežā arī tad, ja lāci nesatiek, tad labāk palikt mājās. Bet, ja nopietni – pie mums bailes no lāčiem tomēr neatbilst patiesajiem sastapšanās riskiem. Klaiņojošs vai saimnieku nepieskatīts agresīvs suns var būt bīstamāks. Meža zvēri, lāčus ieskaitot, parasti bēg, sajūtot cilvēka klātbūtni. Ja nu tomēr ir paveicies piedzīvot sastapšanos ar lāci, mierīgi un bez panikas jāatkāpjas un jāiet, nevis jāskrien, pretējā virzienā. Skriet tiešām nevajag, lācis tāpat var paskriet ātrāk. Arī kokā kāpt nevajadzētu – lāči to dara daudz labāk.”
Vieni pielāgojas, citi apdraudēti
Katrai sugai dabā ir sava vieta un savas prasības pret vides apstākļiem, līdz ar to atšķiras arī ietekmējošie faktori. Šaurāk specializētas dzīvnieku sugas parasti ir retākas un ievainojamākas par mazāk prasīgajām, vairāk pielāgoties spējīgajām.
“Mežā ir kukaiņi un putni, kas dzīvo pat izcirtumos un jaunaudzēs, un ir tādi, kas sastopami tikai vecā, dabiskā un netraucētā mežā. Ja to nozāģē, vietējā mērogā retās sugas atradne kopā ar daudzām citām izzūd, bet vietā ienāk dažas biežākas un pielāgoties spējīgas. Ja runājam par apdraudējumu, tad var runāt par tādām cilvēka tieši radītajām ietekmēm kā dzīvotņu pārveidošana un fragmentācija mežizstrādē. Ja tā notiek pavasarī vai vasarā, tad tas ir arī traucējums dzīvniekiem vairošanās laikā. Putniem tā mēdz beigties ar ligzdu, mazuļu vai pat pieaugušu dzīvnieku iznīcināšanu,” brīdina Račinskis.
Nākotnē aizvien pieaugoša nozīme var būt arī klimata pārmaiņām. Dzīvniekiem tās var mainīt ierastos dzīves apstākļus, barību un uzvedību, turklāt ļaut izplatīties invazīvām svešzemju sugām – kā plēsējiem vai pārākiem konkurentiem, arī jaunām slimībām.
Sarūk meža putnu skaits
Viena no īpaši aizsargājamām putnu sugām Latvijā ir pie mums joprojām sastopamā zaļā vārna, kuru Račinskis novēro un uzskaita jau daudzus gadus. Šogad bija zināmas desmit ligzdas.
“Diemžēl pēdējo desmit gadu laikā zaļo vārnu skaits pie mums ir turpinājis samazināties, un tagad tā ir viena no retākajām ligzdojošo putnu sugām Latvijā,” atzīst ornitologs. “Vēl viena suga, kam pie mums neklājas īpaši labi, ir melnais stārķis, šo putnu izplatība un skaits Latvijā ir samazinājies. Par iemesliem uzskata piemēroto dzīvotņu platību samazināšanos un traucējumu ligzdošanas laikā.”
Pēc jaunākajām Latvijas Ornitoloģijas biedrības rīkoto ligzdojošo putnu uzskaišu ziņām, skaits sarūk arī citām raksturīgām meža putnu sugām – peļu klijāniem, mežirbēm, parastajām ūbelēm, dzeguzēm, dižraibajiem dzeņiem, mazajiem dzeņiem, plukšķiem, purva zīlītēm, pelēkajām zīlītēm. Lielākā daļa šo sugu nav īpaši aizsargājamas.
“Tāpēc šo un daudzu citu putnu sugu labklājība mežos ir atkarīga no saprātīgas cilvēka darbības. Jo labāk meža īpašnieks un apsaimniekotājs apzinās sava meža galvenās dabiskās vērtības un zina paņēmienus, kā tās brīvprātīgi saudzēt, jo izdevīgāk tas ir abām pusēm,” atgādina Račinskis.
Vai pietiekami aizsargājam?
Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju īpatsvars Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, Račinskis uzsver, ka apgalvojums par Latviju kā par vienu no zaļākajām valstīm pasaulē ir stipri pārspīlēts – jau pieminēto putnu sugu skaita samazināšanās ir rādītājs, ka meža apsaimniekošanā vēl ir kur tiekties.
“Mēs īpaši neizceļamies ne labā, ne sliktā nozīmē. Tāpat kā citur pasaulē, sabiedrība dzīvo savu dzīvi, tiecoties pēc labklājības, lielā mērā uz dabas rēķina. Meža dzīvnieki – savu, meklējot barību un patvērumu un mēģinot izlīkumot starp cilvēka radītiem pārbaudījumiem. Abām pusēm ir savas vajadzības, kas ne vienmēr saskan. Konflikti bija, ir un būs, turklāt abos virzienos – arī daba mēdz nepatīkami pārsteigt cilvēku. Brieži apgrauž jaunaudzēs stādītos kociņus, lācis izposta bišu stropus. To, cik sekmīgi mūsdienās būsim risinājuši līdzāspastāvēšanas problēmas, rādīs laiks.”
Publikācija tapusi sadarbībā ar Mežu attīstības fondu:
