Mūsu pēdas Latvijas dabā
Īpaši pēdējos gados oficiālā līmenī skan sauklis par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē. Par to, kāds tad ir cilvēka pēdas nospiedums Latvijas mežos, stāsta Rīgas mežu Daugavas mežniecības mežzinis Viesturs Zemītis.
Zemkopības ministrijas avoti liecina, ka, salīdzinot ar 1923. gadu, kad mežainums Latvijā bija 23%, laika gaitā līdz mūsdienām tas ir dubultojies un sasniedzis 52%. Turklāt meža platību pieaugums ir prognozējams arī turpmāk. Tas varētu šķist pat paradoksāli, ņemot vērā, ka mūslaikos drīzāk platumā plešas nevis daba, bet gan pilsētas un rūpnieciskā apbūve.
Pietiek pat ar dzirkstelīti
Latvijas pieaugošais mežainums ir izskaidrojams ar joprojām notiekošo lauksaimniecībā neizmantotās zemes dabisko aizaugšanu un arī tās mākslīgu apmežošanu. Šādas tendences turpināšanās ir atkarīga no mūsu spējas sabalansēt rūpniecisko attīstību ar pienācīgām rūpēm par dabu un tās aizsardzību, teic Zemītis.
“Lielākie nedarbi, kurus cilvēki visbiežāk sastrādā mežā, ir apzināta vai neapzināta ugunsdrošības prasību neievērošana, īpaši ugunsbīstamajā periodā. Vai nu zemē nomests izsmēķis, vai pa mežu brauc ar auto, kura izplūdes sistēma izmet dzirksteli. Šādi mazi incidenti kādu apstākļu sakritības gadījumā var novest pie liela posta mežam. Var pietikt ar vienu dzirkstelīti,” brīdina Zemītis.
Arī ārpus ugunsbīstamā laika jābūt uzmanīgiem. Bieža parādība ir mežā pamesti nenodzēsti ugunskuri – tie var būt sākums postošam ugunsgrēkam.
Runājot par transportlīdzekļu izplūdes sistēmu radītajiem draudiem, Zemītis norāda, ka ir būtiski apzināties, vai izmantotā tehnika nav pārlieku novecojusi, jo šis risks – kaut arī dažam varētu šķist minimāls vai pat neesošs – patiesībā ir ļoti reāls.
“Man ir bijis arī piemērs, ka cilvēks izmanto diezgan senlaicīgu tehniku, arī pašu mežu izstrādājot, un nepievērš uzmanību, ka viņam izplūdes gāzēs ir dzirksteles. Ugunsnedrošajā periodā viss var aiziet pa gaisu kā pulvermucā, un sekas var būt bēdīgas. Mūslaikos jaunākai tehnikai gan šī problēma ir minimāla, par to parasti tiek domāts, izvēloties transportu, ar kuru braukt pa mežu,” stāsta Zemītis.
Atkritumus izmest kļuvis vieglāk...
Otra problēma ir neradums mežā atļauties izmest atkritumus. “Te varam runāt gan par nevērīgi nosviestu konfekšu papīrīti, gan par lielāka mēroga apzinātu kaitēšanu – būvgružu, vecu mēbeļu un mantu kā atkritumu izviešanu mežā. Pieļauju, ka tas ir saistīts gan ar vienkāršu bezatbildību, gan atkritumu apsaimniekošanas cenu kāpumu.”
Mežzinis novērojis, ka, salīdzinot ar padomju laikiem un deviņdesmito gadu sākumu, neradumi un līdz ar to situācija mežos ir mainījusies: “Tajos laikos cilvēki atkritumus vienkārši izgrūda turpat aiz šķūnīša, mežmalā. Bet tagad valstī infrastruktūra, ceļi ir manāmi attīstījušies. Cilvēks var iebraukt dziļāk mežā un izmest atkritumus daudzviet, izkliedēt pa meža masīvu.”
Agrāk bija izplatītākas nelegālās izgāztuves, un varētu šķist, ka tad atkritumu bija vairāk. Patiesībā šādas vietas, kur visi atkritumus meta vienuviet, mūslaikos ir slēgtas, taču drazu nepavisam nav mazāk. “Mūsdienās arī transportlīdzekļi ir daudz pieejamāki. Atliek piestāt šosejas malā un paiet dziļāk meža virzienā, lai saprastu, cik liela problēma joprojām ir ceļmalā no braucošām automašīnām izmesti atkritumi.”
Turpretī lielās rūpniecības kaitējums pēdējos gados mazinājies, noteikumiem par piesārņojuma kontroli kļūstot stingrākiem. “Skursteņiem tiek uzstādīti filtri pēc augstiem standartiem, tāpat attīrīšanas iekārtas. Tas viss būtiski ierobežo kaitīgu vielu nonākšanu dabā. Labumu dod arī tendence izmantot alternatīvus enerģijas avotus – sauli un vēju. Šis, protams, ir tikai sākums, bet tendences ir visnotaļ pozitīvas,” uzskata Zemītis.
Problēma samilst tuvāk pilsētām
Problēma ar cilvēku radītu kaitējumu mežiem Latvijā nav visur vienāda. “Īpaši problemātiska ir situācija piepilsētu tuvumā. Vēl jāpiemin pēdējo gadu tendences ar dažādu specializētu transportlīdzekļu, tostarp motociklu, kvadriciklu, vadīšanu ārpus meža ceļiem, bojājot zemsedzi. Tas ir manāms kaitējums augsnei. Paliek dziļas sliedes, un mums pēcāk jālabo šis nodarījums. Šī piepilsētu apkārtnēm ir ļoti tipiska problēma,” norāda Zemītis.
Te vietā piebilst, ka kopš septembra sākuma Rīgas meži piedāvā Latvijā pirmo pilnīgi legālo enduro taku motobraucējiem – Ropažu novadā sporta kompleksa 333 apkārtnē. Līdzīgu taku vēl šogad uzņēmums plāno ierīkot Mārupes mežos.
Vajadzīgas atpūtas vietas
Līdz šim valsts ir izvērsusi dažādas aktivitātes, lai mēģinātu mainīt sabiedrības attieksmi un paradumus mežos uz labo pusi. Process nav ātrs, ir vairāki vēl nepieciešami risinājumi.
“Ir situācija ar lielajiem, maģistrālajiem ceļiem, piemēram, Tīnūži–Koknese. Šādos posmos būtu nepieciešams izveidot vairākas atpūtas, pieturas vietas ar labierīcībām un citām ērtībām. Jo citādi, nobraucot no šosejas un iepazīstoties ar situāciju ceļu nomalēs, pārliecināsieties, ka tur ir pilns ar atkritumiem, cilvēki kārto savas dabiskās vajadzības. Šis būtu risināms nekavējoties. Piemērs ar manis minētajām atpūtas vietām ir ņemts no citām Eiropas Savienības valstīm,” pauž Zemītis.
Vēl viena liksta vērojama, tuvojoties Ziemassvētkiem. “Cilvēki jaunaudzēs cērt eglītes, kuras vest mājās. Tas joprojām notiek, par spīti ikgadējiem brīdinājumiem. Tuvojoties šim laikam, bieži vien cenšamies samazināt šādas rīcības sekas, populārākajās vietās izvietojot ceļa barjeras.”
Kā būs nākotnē?
Šobrīd mežzini īpaši bažīgu dara Latvijā notiekošā atmežošana – meža zemes pārveide citam lietojumam, kas lielākoties notiek ap pilsētām, tām izplešoties.
“Tas, protams, ir neizbēgami. Pilsētām ir jāpaplašinās, jāapgūst teritorijas. Bet līdz ar to cieš mežu teritorijas, tās samazinās. Labā ziņa gan ir, ka, veicot atmežošanu, meža īpašnieks var to kompensēt, iestādot jaunu mežu lauksaimniecības zemē tādā pašā platībā. Šis variants nav pieejams visiem mežu īpašniekiem, bet iespējas ir,” norāda Zemītis.
Mežzinis prognozē, ka, pareizi sabalansējot trīs lietas – klasisku mežsaimniecību, dabas aizsardzību un rekreāciju –, Latvija varētu būt tikpat zaļa kā tagad: “Šobrīd uz Eiropas fona esam tiešām ļoti zaļa valsts. Ja šīs lietas notur balansā – ņemot vērā, ka mežs Latvijai tik tiešām ir zaļais zelts –, nākotne mežu kā mums svarīga resursa saglabāšanas ziņā ir daudzsološa.”
Piedalies aptaujā par cilvēka ietekmi uz mežu
Cilvēks mežā atstāj pēdas – kāds ar saudzīgu roku kopj Latvijas zaļo zeltu, bet cits, gluži otrādi, to piesārņo un posta. Kopā ar Mežu attīstības fondu mēs vēlamies uzzināt, kāds ir tavs viedoklis par cilvēka ietekmi uz mežu.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Mežu attīstības fondu:
