Aleksejs Poplavskis - pirmais neredzīgais viesmīlis Latvijā, kurš dejo tautas dejas un spēlē ģitāru
Jūrmalnieks Aleksejs Poplavskis kopš dzimšanas ir neredzīgs, bet jaunais vīrietis aktīvi vada savas dienas un daudz ko ir apguvis arī pašmācības ceļā. Kaut gan dzimis krievu ģimenē, sevi uzskata par latvieti, mīl un ciena valsti, kurā piedzimis, un jau no deviņu gadu vecuma brīvi runā latviešu valodā.
Aleksejs ir arī Latvijā pirmais un vienīgais neredzīgais viesmīlis, apkalpojis viesus tādos prestižos Vecrīgas restorānos kā Hotel Grand Palace, Konventa sēta un Hotel de Rome.
Neredzīgs ārstu nolaidības dēļ
“Es sapratu, ka redzu tikai gaismu, bet nejūtu cilvēkus, neredzu viņu siluetus. To sapratu, kad man bija apmēram pieci gadi, līdz tam pat tik tālu neaizdomājos, kā tas vispār varētu būt. Man veiktas vairākas acu operācijas, bet nekas nelīdzēja. Tā ir tīklenes atslāņošanās. Tas viss notika ārstu nolaidības dēļ dzemdībās. Es piedzimu priekšlaikus, un mani ievietoja barokamerā. Skābekļa bija par daudz, un tieši uz acīm,” savu stāstu sāk Aleksejs, piebilstot, ka gaismu gan jūtot ļoti labi un bērnībā apmeklējis divus latviešu plūsmas vispārējos bērnudārzus Dzintaros un Kauguros, kur viņam bijuši labi draugi un lieliskas audzinātājas. “Mani vienmēr pavadīja redzīgie bērni, turējos viņiem pie pleca. Bērni bija patiešām ļoti saprotoši,” atceras vīrietis.
Pēc tam viņš pēc vispārējās skolas programmas mācījies Strazdumuižas vidusskolā – attīstības centrā. Atšķirība bijusi tikai tāda, ka vajadzēja apgūt Braila rakstu. Prasmes iekļauties sabiedrībā un patstāvīgas dzīves iemaņas Aleksejs apguvis Juglas rehabilitācijas centrā. “Tagad ikdienā man ir cilvēks, kurš aizved ar mašīnu visur, kur vajag, bet pa mājām un pagalmu es pats pārvietojos. Ja eju kopā ar pavadoni, jūtu, kad viņam plecs kļūst augstāks, kad viņš pakāpjas augstāk. Ar datoru un telefonu arī darbojos. Datoram ir vairākas speciālas programmas, kas piemērotas cilvēkiem ar redzes problēmām; var ērti rakstīt e-pastu, darboties Facebook un citur. Lietoju audiogrāmatas, un visvairāk man patīk par Livonijas kariem un vēsturi. Telefonā podziņniekā rakstu un saņemu arī īsziņas. Man visu laiku skaļi skan norādījumi un visu pasaka priekšā, kam sūtīt. Nokia telefons tādām lietām ir ļoti parocīgs. Ar skārienjutīgo arī protu rīkoties, tikai tur vairāk jāpierod. Pērn mācījos skārienjutīgo, tomēr man tuvāks ir podziņnieks,” atzīst jūrmalnieks.
Latviešu Braila rakstu mācījies raudādams
“Esmu dzimis krievu ģimenē, bet jau no deviņu gadu vecuma runāju latviski. Divus gadus patiešām raudāju, jo nevarēju iemācīties latviešu valodu; sākumā ar to gāja ļoti smagi. Visgrūtākais bija salasīt burtus Braila rakstā un iegaumēt, kā pareizi noformulēt teikumus. Sākumā latviešu valodas skolotāja man bija Gundega Koziola, pēc tam Biruta Balčuna. Ģimenē centos runāt latviski. Tagad tikai ar mammu Tatjanu runāju krievu valodā, jo viņa latviski nesaprot. Labdien, uz redzēšanos – un viss. Es viņu nespēju iemācīt, mamma tiepjas – man jau 63 gadi, vairs nevajag zināt valodu! Kā tā – nevajag? Grūti! Māsai Jūlijai latviešu valodu iemācīju, kad viņai bija trīs gadi. Viņa dzīvo Kauguros un ir veikala vadītāja.
Es pats latvisko vidi esmu sev apkārt izveidojis. Latviešu valodu mācījos, jo, ja esmu piedzimis Latvijā, tad ir jāciena šī valsts un jāmācās tās valoda. Pats tagad vairāk atrodos latviešu, nevis krievu vidē. Latvija man nozīmē ļoti daudz – visu, kas tajā ir, ar visām problēmām un bez tām. Es tā vienkārši arī nevarētu pamest šo valsti. Latvijā man vislabāk patīk daba, ēdieni, svaigais gaiss, jūra, mūzika, latviešu valoda, tradīcijas. Visskaistākie man šķiet Jāņi un Ziemassvētki. Jāņos gan pāri ugunskuram nelecu, bet cepam šašliku, desiņas, ēdam latvisko Jāņu sieru. Ziemassvētkos – piparkūkas, pīrāgi, kāda zivs. Cenšos pēc iespējas pirkt tikai latviešu ražoto produkciju – kūpinātu gaļu, zivis, man ļoti garšo Jāņu siers ar ķimenēm. Mēs vienmēr uz Ragaciemu braucam pirkt latviešu mājražotāju ražojumus, tie ir ļoti garšīgi. Arī Latvijā izaudzētos tomātus un citus dārzeņus iegādājāmies. Ar latviešu tautasdziesmu mācēšanu gan vēl pašvakāk, man tās patīk, bet man galvā vairāk paliek cipari, nevis teksti. Es varu atcerēties kodus, datumus. Tekstus tikai tad, ja ļoti trenējos,” stāsta Aleksejs Poplavskis.
Spēlē ģitāru, dejo un ir piestrādājis par viesmīli
“Apmeklēju dejošanas nodarbības Kauguru kultūras namā, Neredzīgo dienas centra deju kolektīvā, mēģinājumi notiek divreiz nedēļā. Šovasar bija koncerti Kauguru kultūras namā, Ventspilī, Cēsīs un arī Lietuvā, Telšos. 13. decembrī paredzēta uzstāšanās Tukuma novada Zemītes pagastā. Spēlēju arī ģitāru, to apguvu pašmācības ceļā. 1998. gadā atbraucu no Zviedrijas, kur piedalījos kristīgajā nometnē un iemācījos spēlēt ģitāru. Man sākumā uzdāvināja elektrisko ģitāru, pēc tam, kad pats sāku pelnīt, nopirku akustisko. Pārsvarā spēlēju mūziku, dzied citi. Man visu laiku vajag darboties, neesmu no dīvānniekiem. Ja kaut ko piedāvā, es eju. Piemēram, apmeklēju arī rokdarbu nodarbības – uz drātīm veru pērlītes.”
Aleksejs ir pārbaudījis savas prasmes arī viesmīļa darbā un piedalījies projektā Vakariņas tumsā, kur sākumā Neredzīgo biedrība piedāvāja atbilstošus kursus. “Vispirms notika atlase. Ne visi neredzīgie ir komunikabli, daudzu vietā runā vecāki. Tika izvēlēti divi, bet otrs puisis pievīla darbā – slikti uzvedās, lamājās ar klientiem. Mani izvēlējās, un, manuprāt, viesmīļa darbs man labi padevās. Sākumā telpā bija jātrenējas, bet tur visu var sajust, saklausīt. Piemēram, ielej vīna glāzi – jāklausās, kā dzēriens līst. Ja būs iespēja, viesmīļa darbu labprāt turpināšu. Ja man piedāvātu kādu piemērotu darbu, es labprāt strādātu. Protams, vajadzīga arī apmācība, bet strādātu ar prieku.
Man ir pirmā invaliditātes grupa. Es nekādus medikamentus nelietoju; izņemot redzes zudumu, citu kaišu man nav. Pie okulista man vairs nav jēgas iet, ar manu slimību pasaulē tikai ASV cilvēki ir atguvuši redzi. Teorētiski tas ir iespējams, esmu dzirdējis, ka ASV ir izdomāts čips, kuru iemontē, un sanāk kā mākslīgā redze. Sīkāk šo lietu gan neesmu pētījis.”
Pat sēņot brauc…
Lai arī Aleksejs ir neredzīgs, viņš uzskaita daudzas jo daudzas lietas, ko pats spēj izdarīt vai ir mēģinājis darīt; mierā nespējot nosēdēt. Viņš šo to gatavo ēst: gaļas salātus – tie jāgriež ar īpašu izjūtu –, vāra kartupeļus (gaļu tiem klāt parasti pagatavojot kāds cits). “Varu sakopt dzīvokli. Sīkos putekļus gan nejūtu, tur man vajadzīga palīdzība. Arī traukus varu normāli ar rokām nomazgāt, jo zinu, kas kur atrodas. Es neesmu no tiem, kas tikai gulēs gultā un skatīsies griestos. Klausos televīziju un labāk paralēli kaut ko padaru,” stāsta neredzīgais vīrietis. Viņam ļoti patīkot pavadīt laiku dabā – staigājot ar kādu gar upi, jūru. Ja plānota sēņošana, viņš dodas līdzi. “Kamēr citi sēņo, sargāju mašīnu un klausos dabu,” viņš smaida. Aleksejs labprāt dodas līdzi arī zvejā uz karpu dīķiem, bet arī tur baudot dabu, nevis makšķerējot; tas nav viņa spēkos. Esot nepārtrauktā kustībā, viņš saticis arī draudzeni. Ar Ilzi iepazinušies 2011. gadā, kad kopā mācījušies – Ilze ir vājredzīga –, taču attiecības sākušās vēlāk, abiem līdzdarbojoties dažādās aktivitātēs.
Alekseja vēlējums Latvijai dzimšanas dienā
“Lai Latvijai viss izdodas attīstībā un labklājībā! Un tā tas arī būs! Viss atkarīgs no tā, kā mēs savu valsti uzturam, jo mēs katrs esam valsts. Ja visi darbosimies katrs savā lauciņā, tad jau būs labi. Cienīsim valsti, kurā dzīvojam!”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.
