Pašā Rīgas centrā audzē tabaku, kaņepes, arbūzus un daudz ko citu! Sporta pils dārzu pirmā sezona. FOTO

Zemenes, tomāti, gurķi, bietes, kartupeļi, zirņi, kaņepes, piparmētra, pat tabaka un arbūzi, visdažādākās puķes un daudz kas cits pirmajā sezonā priecējis pāris simtus Rīgas centra dārzkopju ģimeņu pamestajā būvlaukumā, kurā jau daudzus gadus nenotika nekāda rosība. "Kas Jauns Avīze" devās lūkot, cik pamatīgi savus pirmos Ražas svētkus nosvinēja Sporta pils dārzkopji.

Nebija ne jausmas, uz ko parakstās

Renāte Prancāne, Sporta pils dārzu kopienas vadītāja, līdz šim vairāk zināma ne kā dārzkope, bet gan kā kultūras un laikmetīgās mākslas projektu vadītāja, dzīvo Tērbatas ielā, tieši pretī bijušās Sporta pils laukumam, uz kuru pa savu logu ikdienā lūkojusies vairākus gadus.

“Pagājušā gada marta sākumā, kad sākās pandēmija, man radās vēlme pašai pēc sava dārza. Sapratu, ka uz Lucavsalu neizbraukāšu un mana apņemšanās slinkuma ietekmē drīz beigsies. Pati līdz šim ar dārzniecību neesmu bijusi saistīta, cik nu bērnībā vecākiem vai vecvecākiem esmu gājusi līdzi uz dārzu, nav man nekādi aktīvi zaļie pirkstiņi,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Renāte.

Taču viņai arsenālā bija pasaules pieredze: “Kādu laiku dzīvoju Ņujorkā, kur ir ļoti spēcīga urbāno dārzu tradīcija.” Un tā radās ideja – ja pašā Rīgas centrā ir tāds liels un neapdzīvots laukums, tad varbūt arī citiem radīsies vēlme tur sev iegūt mazdārziņu. “Salīdzinot to, kas ir šobrīd un kādas bija manas pirmās idejas, jāsaka, ka man nebija ne jausmas, uz ko esmu parakstījusies,” pasmaida Renāte.

Īpašnieki bija pretimnākoši

2007. gadā šo īpašumu no Andra Šķēles meitām nopirka Igaunijas uzņēmēja Urmasa Sīrumā kompānijas meitasuzņēmums Latvijā SIA "Rotermann Group".

Renāte uzrunāja zemes īpašniekus, izklāstīja savu ieceri, kādi varētu būt riski un kā ar to visu tikt galā: “Īpašnieki piekrita mums piešķirt zemi, turklāt bez maksas – zemes nodoklis mums nav jāmaksā, to dara viņi paši. Noslēdzām līgumu uz trim gadiem. Pagājušā gada rudenī izziņojām apkārtnes iedzīvotāju un interesentu tikšanos – lai nāk jebkurš. Atnāca kādi simt, sekoja divas sakopšanas talkas, un šopavasar sākās pirmā sezona.”

Teritorijā ir 150 dārzu, bet bieži vienā saimnieko vairākas ģimenes, tāpēc kopienā ir vairāk nekā 200 ģimeņu – dažādas paaudzes un tautības, bet visi pārsvarā dzīvo šajā apkārtnē. Viens dārziņš ir 12 kvadrātmetru liels, un katram ir izvēle, cik kastēs ko audzēt – trīs, piecās vai astoņās, atkarībā no katra ambīcijām.

Uzrunāju zemes īpašniekus – igauņu uzņēmumu, kam šis laukums pieder kopš 2009. gada. Prezentēju savu ideju, pastāstīju, kādi varētu būt riski un kā ar to visu tikt galā. Zemes īpašnieki piekrita mums piešķirt zemi, pie tam bez maksas – zemes nodoklis mums nav jāmaksā, to dara viņi paši. Tā nu noslēdzām līgumu uz trim gadiem.

Pagājušā gada rudenī publiski izziņojām iedzīvotāju un interesentu tikšanos – lai nāk jebkurš. Atnāca kādi 100. Tad sekoja divas sakopšanas talkas un šopavasar sākās pirmā sezona.

Mums ir 150 dārzi, bet bieži vienā dārzā saimnieko vairākas ģimenes, tāpēc mūsu kopienā ir vairāk par 200 ģimenēm – dažādu paaudžu un nacionalitātes, bet visi pārsvarā dzīvo Sporta pils apkārtnē. Viens dārziņš ir 12 kvadrātmetru liels un katram ir izvēle, cik kastēs kaut ko audzēt – trīs, piecās vai astoņās, atkarībā no katra ambīcijām.

Rindā gaida vēl simt ģimeņu

“Uzsākot šo ideju, uzrunāju ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni, un viņa teica – labi ja piekritīs kādi septiņi cilvēki, bet vietas aizņēma ārkārtīgi ātri. Šobrīd rindā uz brīvu dārzu stāv simt ģimeņu, un neviens no tiem, kuri pavasarī pieteicās uz savu dārzu, nav atteicies.”

Šajā saimē ir ļoti dažādi ļaudis, daudzi iepriekš ar dārzkopību nebija darbojušies. Visiem, protams, patīk puķes, drosmīgākie audzē melones, melnos tomātus, Renātei lielākais pārsteigums bija gana lieli un saldi arbūzi.

“Vienā dārzā puiši no Industriālo kaņepju biedrības audzēja legālās kaņepes un visiem stāsta, kā tās var izmantot gan gastronomijā, gan būvniecībā. Citā vietā audzēja arī tabakas lapas, bet tās gan nav pīpētas,” atklāj Renāte.

“Šosezon bija eksperiments”

Liene Baumane, bērnudārza audzinātāja, kura gan šobrīd nestrādā, jo mājās audzina meitiņu, "Kas Jauns Avīzei" par savu pirmo sezonu Sporta pils dārzos saka: “Tā kā mājās esmu kopā ar savu mazo dāmu, tad man bijis pietiekami daudz laika, lai katru dienu no mājām Brīvības un Tallinas ielas stūrī atnāktu līdz dārzam.”

Šosezon iestādījuši divus zemeņu stādus, un ogas ēduši no maija līdz pat septembra vidum. Ievārījumam nesanāca, bet ko uzēst bija. “Arī tomātus un gurķus ēdām. No kaimiņiem iekrita un izauga zirnis. Nu, baigi forši! Vislielākā raža mums bija no piparmētrām, būs labas Ziemassvētku dāvanas. Bija arī kartupeļi, no kuriem sanāca kārtīgas pusdienas, baziliks, dilles, burkāni, kolrābji un kāposti, arī puķes,” priecājas Liene.

Mazdārziņš ir ne tikai vēderam, bet arī lai bērni mācās un saprot, kā kas aug. Dēls Harijs kādā dienā Lienei teicis: “Sen neesam bijuši dārzā, noteikti vajag iet un apliet.” “Man šķiet, tas ir labi, ka viņš tādā veidā saprot procesus, kas notiek reālajā dzīvē,” spriež Liene. “Tētis gan mums strādā darbā, bet nāk arī palīgā. Šosezon bija eksperiments, nākamgad būs vairāk.”

“Lai bērns rokas varētu iemērkt zemē”

Arī mārketinga speciāliste Kristīne Saulriete šobrīd neiet uz darbu, bet gan audzina meitiņu un par pirmo sezonu Sporta pils dārzos "Kas Jauns Avīzei" saka: “Vislielāko prieku sagādāja pati ideja, ka esam iesaistīti šādā superavantūrā, par to esam vislaimīgākie. Uzsākot šo piedzīvojumu, teicu, ka man galvenais, lai meita varētu iemērkt rokas zemē, jo mājās jau visi puķupodi bija paārdīti. Mums kā absolūtiem rīdziniekiem nekādu lauku nav, un šī bija lieliska iespēja.”

Kristīne saka, ka viss plāns ir pilnībā izpildīts: “Varbūt arī neesam paši lepnākie dārznieki, jo esam pilnīgi iesācēji, vienkārši gājām sēklu veikalos un, kas mūs uzrunāja, to arī nopirkām. Ar vieglu roku visu sasējām un paši brīnījāmies, kas mums aug, kas neaug.”

Labāko ražu deva bietes, kuras sasējušas brangi. Biešu zupa izvārīta vairākkārt, tikai vīram ne pārāk garšo, toties Kristīnei ar meitu ļoti. “Tad nu vīram bija jāpiecieš un jāēd,” smej dārzniece. “Savukārt kabači, ko vecāsmātes un krustmātes rudenī visiem pakaļ met, mūs pievīla. Man likās – ja nu kas, tad kabači gan noteikti izaugs. Nē, neizauga…”

Prieks bijis, ka meita šeit apēda pašu pirmo zaļo zirnīti, un tā jau esot liela veiksme, arī puķes un  tomāti izauguši. Varbūt karstais laiks šogad nebijis sabiedrotais, bet tik un tā bijis gandarījums. “Nākamgad jau visu darīsim daudz gudrāk. Pie sēšanas procesa ir jāpiedomā, nevar tā visu diezgan bagātīgi sasēt, kā izdarījām šogad, kad pēc tam daudz ko nācās raut ārā no zemes,” piebilst Kristīne.

Viduspunkts starp meitām un māti

Dārziņš licis biežāk sastapties Ivetai ar savām meitām Eviju un Agnesi. Viņas dzīvo Tērbatas ielā, māte – pie Ziedoņdārza, un Sporta pils ir kā viduspunkts.

Evijas uzsvars vairāk bijis uz garšaugiem un tomātiem, māsai puķēm, mātei pa vidu. “Lepojamies ar savu izaudzēto arku – no vienas puses pupiņas, no otras – gurķi. Nākamgad nāksies audzēt drusku citādāk, jo līdzās saulespuķēm īsti nevar audzēt to, ko mēs blakus sastādījām,” secina Evija.

Vislielākā raža bijusi tomātiem, piparmētrām, tomātiem un bazilikam – pesto mērce gatavota jau trīs reizes. Interesanti bija tomātzirnīši – jāņogas lieluma tomātiņi, kas, liekot salātos, nav jāgriež. Nākamajam gadam ir doma par zili violetajiem tomātiem.

“Lepojāmies ar puķēm, īpaši kosmejām, bija arī ļoti smukas pelargonijas, alisītes un atraitnītes, kuras bija iecienījušas mūsu urbānās bites. Un vēl mūsu dārzā ir šeit pirmais rūķis jeb rūķene, jo šeit šiverējam trīs sievietes,” pasmaida Evija.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.