Bitenieks Māris Ķirsis cer ar sentēvu metodēm vairot bišu populāciju

“Situācija pasaulē ir neapskaužama, bojā gājuši apmēram 30 procenti bišu, 50 procenti no tām ir medus bites Apis mellifera, un statistika tikai pasliktinās,” skumjo ainu iezīmē Māris. Bišu galvenais devums pasaulei ir augu apputeksnēšana, medus ir tikai blakusprodukts. Profesors Ivars Kalviņš atklājis, ka mēs zaudējam 40 procentus ražas tikai tāpēc, ka nenotiek apputeksnēšanās. Latvijā 1939. gadā bija 229 000 bišu saimju, 2013. gadā Latvijas Biškopības biedrība reģistrējusi 80 000 saimju. “Tie ir skaitļi, pie kuriem mums būtu jāsaķer galva un kaut ko jāsāk darīt! Mums bites ir ļoti vajadzīgas,” uz globālo problēmu norāda biškopis.

Ierastā rāmju stropu biškopība daudz nepalīdz – bites apputeksnē augus tikai 2–3 km rādiusā no stropa. Tas nozīmē, ka pat 15 stropi vienuviet sniedz gandrīz to pašu efektu, ko viens. Metizācijas jeb bišu apaugļošanas procesā pie mums tiek ievestas dažādu ārzemju pasugu bites, piemēram, itālietes. “Katra dzīvā radība vislabāk jutīsies vietā, kur tā piedzimusi. Itālijas bites Latvijā daudz vairāk slimo. Zīmīgi, ka bites krustošanas rezultātā neiegūst jaunas īpašības, bet zaudē esošās, līdz ar to šāda sakrustošana rada vājākus, nevis stiprākus pēcnācējus,” skaidro Māris.

Glābšanas riņķis – dore

Lai atgūtu bites, viņaprāt, glābšanas riņķis visai pasaulei varētu būt dores. “Ja mēs dores liktu mežos, kas ir tīri no pesticīdiem un ķimikālijām, bites kļūtu spēcīgākas un to skaits palielinātos.” Valstiskā līmenī tā jau rīkojas Skandināvijas valstīs, Dānijā, Francijā un Vācijā, kur valdības iegulda lielus līdzekļus tieši šādā biškopībā. Zviedrija vien algo 400 darbinieku, kas strādā pie šī jautājuma. Māris ir pārliecināts – ja pasaulē būtu vairāk bišu, uzlabotos visa ekosistēma. Ja mežā ir bites, daudz labāk aug visa zaļā masa, krūmiņi, mētras, sūnas, kas pasargā mežu no ugunsgrēkiem.

Arī ogu ir vairāk, tāpēc baltkrievi dores liek tieši mežā un par dzērveņu ražu nesūdzas. Māris arī atgādina, ka bites ir mežu, nevis pļavu iemītnieces. Vēl kāds iemesls, kāpēc dori atstāt mežā, ir tas, ka tā ir retā vieta, ko nav skārusi modernā lauksaimniecība ar visām no tā izrietošajām sekām. Interesanti, ka dori mežā visbiežāk uzstāda kokā sešu metru augstumā. Tādā gadījumā vari būt drošs, ka nejaušs garāmgājējs medu nepaņems sev. Ja dori uzliek kokā savā dārzā, tad atkal ir pilnīga drošība, ka bišu trajektorija nesaskarsies ar tavējo.

Medus tiks arī iesācējiem

Taču dores negādā tikai entuziasti, kas vēlas glābt bišu populāciju. Dore ļauj ikvienam bez papildu līdzekļiem bišu piebarošanai vai ārstēšanai un speciālām zināšanām tikt pie medus. Skan neticami, bet dores biškopim pie bitēm jāiet tikai vienu reizi gadā – vēlā rudenī. “Bitēm jāvelta tikpat daudz laika, cik jāņogu krūmam – pusstunda gadā,” smej speciālists. Tik tiešām, uzstādot dori, jāpaļaujas, ka bites pašas atlidos un veidos stropu. To pievilināšanai var izmantot biškopības veikalos nopērkamos produktus, bet var arī ievietot pūzni pats. Kad dore uzlikta, pirmajā gadā bites atstāj mierā, lai tām pietiek savu krājumu, bet nākamā gada vēlā rudenī var iet pakaļ medum.

Pārziemošanai jāatstāj 20–25 kg medus, pārējos 3–7 kg cilvēks var paņemt sev. “Nekā sarežģīta te nav,” norāda bitenieks. Gala produkts garšos citādi – tam būs tipiska medus garša, taču tas nebūs tik salds. Mārim šķiet, ka šis medus ir skābenāks. Viņa medu reiz ēdis kāds vīrs cienījamos gados, kas teicis, ka šāds medus bijis viņa bērnībā.

Dori katrā sētā!

Dores nav nekas jauns, bet gan labi aizmirsts vecais. Tās var apskatīt Brīvdabas muzejā, tā joprojām ir populāra metode Krievijā un Baltkrievijā un piedzīvo renesansi arī citviet pasaulē. Māris uzskata – ja rokas ir pareizajā vietā, šādu dori var pagatavot pats.

Dorēm der tikai lapu koki –  apse, alksnis vai liepa. To var izgatavot, izgrebjot caurumu koka bluķī vai veidojot no dēļiem kā mucu. Sienām jābūt vismaz 6–8 cm biezumā, iekšējam diametram, sākot 23–25 cm; ja tas ir lielāks par 40 cm, jāveido starpsiena. Bluķim uztaisa durtiņas, pa kurām varēs izņemt medu, kā arī skreju. “Durtiņas taisu divu dūru platumā un 60 cm garumā,” viņš atklāj. Skrejai vajadzētu būt uz dienvidiem. Labi, ja dores tuvumā ir ūdens un ideālajā gadījumā dienas laikā ir kāds noēnojums. Šādu dori var likt jebkur – mazdārziņā, vasarnīcā, meža malā, uz zemes vai stutēt pie koka stumbra. Māris pats gatavo dores, un tās uzstādītas gan smalkā Jūrmalas privātmājā, gan dziļos laukos. Pēdējais pasūtījums ir no Garkalnes pašvaldības – astoņas dores tiks uzstādītas Dižozolu pastaigu takā.