Trīs receptes, kā pagatavot vasarīgas zivis: līdaku, zandartu un līni

Līdaka uz ugunskura

Ir grūti atrast dabisku ūdenskrātuvi, kurā nedzīvotu līdakas. Te nerunāsim pa audzētavām vai citādi slēgtām privātām ūdenstilpēm, kuru īpašnieki cīņai pret šo universālo plēsoņu izmanto dažādas metodes. Līdaku var noķert (vienalga, kā – ar spiningu vai ēsmas zivtiņu) no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Lūdzu, tikai atceries tās minimālo garuma mēru – tieši pusmetrs vai 50 centimetru!

DARI TĀ: līdaku izķidā, zvīņas atstāj. No vēdera abām pusēm izgriez muguras asakas, izņem tās ārā, jo līdaka ir bieza un var neizcepties. Pasāli, sapiparo, novieto uz koka žāklītes, liec gatavoties pie ugunskura. Tikmēr cope var turpināties.

Zandarts panējumā

Zandarta medības ir daudz aizraujošāks piedzīvojums! Draugi, kuri apsaimnieko lielākus vai mazākus ūdeņus, pa vairāki lāgi profesionāļu uzraudzībā ir mēģinājuši tur introducēt zandartus, bet nekas jēdzīgs nav sanācis. Zandarts ir visai cimperlīgs, tīru ūdeni un augstas koncentrācijas skābekli paģērošs pasažieris. Tas ir labi iedzīvojies tādos lielos Latvijas ezeros kā Burtnieks, Usma vai Liepājas ezers, bet ir ļoti daudz ūdenskrātuvju, kur zandartu vienkārši nav vai to ir maz. Protams, ka lielo Latvijas upju lejtecēs to noķert ir mazāk problemātiski, bet  atšķirībā no līdaku vaktes te būs vajadzīga profesionāļa roka un neliela artava veiksmes. Jā, un atminies, ka zandarts ir ķerams tikai no 1. jūnija un tam jābūt vismaz 45 centimetrus garam.

TEV VAJAG: rīvmaizi, miltus, olas, smalki rīvētu cieto sieru, zaļumus, sāli, piparus.

DARI TĀ: tā kā zandartam gandrīz nav asaku, labākais veids, kā to pagatavot, ir panēt fileju rīvmaizē. Pavāri, kuri zina noslēpumu, pievieno rīvmaizei nedaudz rīvēta cietā siera un kapātus pētersīļus vai dilles.

Līņu galerts

Līnis atšķirībā no plēsējiem zandarta un līdakas atrodams teju katrā stāvošā ūdenstilpē – ezerā, dabiskā vai mākslīgā dīķī. Reiz gan vienam draugam Kuldīgas pusē trīs hektāru privātdīķī ienāca prātā to iztīrīt no zālēm. Tā nu viņš šai operācijā iesaistīja 37 pārsimtgramīgus baltos amūrus, kas ir zvērināti veģetārieši, un pēc pāris gadiem viņa dīķis bija no zālēm praktiski izēsts, lielākie amūri svēra ap septiņiem kilogramiem, bet iepriekš tur dzīvojusī līņu kopiena bija pilnībā izzudusi...

Līņu ķeršanā nekas vairāk par parastu slieku nav vajadzīgs. Lai gan… te nu samuldējos. Galvenā ir pacietība, jo tā, kā tavu pludiņu tiranizē šis karlsons, nespēj neviens cits brālītis! Atgādināšu, ka minimālais paturama līņa garums ir 25 centimetri un katram copmanim lomā pieļaujami tikai pieci eksemplāri!

Reiz ar večiem bijām aizbraukuši uz karpu copi. Nosēdējām ezera krastā trīs dienas un nevienu nenoķērām, taču laimējās noķert vairākus paprāvus līņus. Turpat ezera krastā uzvārījām gardu līņu zupu. Klāt kartupeļi, burkāni, dillītes, vairāki ezerā noķerti vēži un 50 gramu ugunsūdens. Līņu zupa sanāca lieliska. No rīta zupa katliņā bija tā sarecējusi, ka nevarēja izņemt kausiņu. Līņiem piemīt izcila sarecēšanas spēja. Pastāstīšu, kā pagatavot brīnumgardu līņu galertu.

TEV VAJAG: līņus, burkānus, dilles, pētersīļus, sīpolus, vēžu astītes, zivju ikrus, lauru lapas, sāli, piparus.

DARI TĀ: uzvāri buljonu no dārzeņiem, pieliec lauru lapu, dilles, melnos piparus un sāli pēc garšas.

Kad buljons ir gatavs, nedaudz nolej no tā mazā katliņā un tajā izvāri līņu ikrus. Ja līņi ir bez ikriem vai arī tie negaršo, tad šo soli izlaid. Buljonā liec līņu gabalus un vēžus (ja tie ir, bet var arī aizstāt svaigām garnelēm) un vāri 10–15 minūtes. Vārot nosmel putas. Kad līņi ir izvārījušies, ņem tos ārā un noliec, lai nedaudz atdziest. Sadali līņu gaļu mazos gabaliņos, izņem no tiem asakas. Līņu ādu arī smalki sagriez. Buljonu nokās, pieliec otru buljona daļu ar izvārītajiem ikriem, līņu gaļu un vēžu astītes. Visu uzvāri un tad salej nelielās bļodiņās. Virsū uzber sasmalcinātas dilles un liec vēsā vietā, lai līņu galerts sarec.