Interesanta pieredze: atkritumi jāiznes tikai reizi mēnesī

Rīdziniece Maija Krastiņa piekopj to ikdienā un arī darbojas biedrībā "Zero waste Latvija", stāstot jauniešiem par bezatkritumu dzīvesveidu. Viņa jau vairākus gadus uzmanīgi seko, ko un kā patērē. Rezultātā Maijas radīto atkritumu ir tik maz, ka uz lielo konteineru jāiet tikai reizi mēnesī.

Sākās ar kompostu

Vēl pirms Maija kļuva par "Zero waste Latvija" biedri, viņa rūpīgi šķiroja atkritumus, tomēr galvenais iemesls, kāpēc tam pievērsusies pavisam nopietni, bija pieredze ar kompostu pirms aptuveni desmit gadiem, tolaik dzīvojot Parīzē, kur ir populāri savā pilsētas apkaimē ieviest kopīgus dārziņus. Tā ir arī iespēja virtuves atkritumus izmantot kā noderīgu mēslojumu.

“Lielākais grūdiens, varbūt pat spēriens bija tieši šis komposts. Sāku to veidot un sapratu, ka tas ir šokējoši, cik daudz tas maina lietu kārtību, jo puse no miskastes vienkārši pazūd,” stāsta Maija. “Šāds pilsētas vai kopienas komposts, kuru var novietot dārzā, ir visefektīvākais veids, kā samazināt apkaimes atkritumus.”

Skarbā vācu skola

Arī pirms tam Maija rūpīgi šķirojusi un uzmanījusi savus atkritumu paradumus. Šķirošanas ieradums izveidojies pusaudzes gados, kad ar kori bijusi Vācijā. Koristi ar mātēm savas uzturēšanās laikā visus savus uzkrātos atkritumus sameta vienā maisā un nepareizajā konteinerā. Vācieši, to ieraugot, lika tīņu kori pavadošajam sastāvam visu pāršķirot un salikt pareizi.

“Bērniem to nevajadzēja darīt, bet mammām un skolotājiem gan. Atceros to skatu, kā viņi sēž un šķiro miskasti. Tiešām riebīgi. Bet sapratu, ka ar šīm lietām nejoko, un paturēju to prātā. Līdzko Latvijā parādījās pirmās atkritumu šķirošanas tvertnes, protams, vajadzēja šķirot,” bērnības pieredzē dalās Maija.

Mazināt savu nospiedumu

Maija gan atzīst, ka sasniegt pilnīgu atkritumu nulli nav iespējams, jebko patērējot, radīsies kaut neliels pārpalikums. Bet tas arī nav mērķis: “Galvenā doma ir samazināt atkritumu kalnus, tātad mazāk visās dzīves jomās – pārtika, drēbes, transports, mēbeles. Itin visā radīt pēc iespējas mazāk atkritumu un mazināt savu nospiedumu.”

Maija iesaka sākt ar savu radīto atkritumu izpēti – paskatīties miskastē un saprast, kādas ir lielākās grupas: “Visticamāk, lielākā daļa būs saistīta ar pārtiku, piena pakas, gaļas iepakojumi un līdzīgi. Nākamais ir saprast, kā no tā tikt vaļā. Tad ir mēbeles, drēbes, elektronika. Es, piemēram, visu pērku lietotu. Visu. Arī mašīnas man nav, jo, dzīvojot pilsētā, pēc tās vispār nav nekādas vajadzības.”

Spainītis mizām

Izrādot savu dzīvokli, Maija aizved uz virtuvi un parāda mazu metāla spainīti: “Šeit ir mans komposts. Tas gan ātri piepildās, jo daudz gatavoju mājās. Mana mamma dzīvo netālu, tā ka iztukšot kompostam dodos pie viņas, un man pat nav jāizmanto atkritumu konteineri.”

Vēl virtuvē Maijai ir divi papīra maisi – viens šķirotajiem un viens sadzīves atkritumiem. Uz maisiem ar marķieri sarakstīti datumi, tā viņa seko līdzi atkritumu apritei, un pagaidām Maija uz konteineriem dodas tikai reizi mēnesī.

Nešķirojamo drazu maisā ir tetrapakas, kuras vēl ne visur var šķirot, ciemiņu atstātie iepakojumi un arī daudz čipsu paku. “Neviens nav perfekts. Nenormāli garšo,” smejas Maija.

Traukus atrod uz ielas

“Vēl man te ir augi. Neviens no šiem nav pirkts, bet atrasti pie miskastēm. Es īsti nesaprotu, kāpēc cilvēki met ārā augus,” neizpratnē ir Maija. Atverot plauktiņu virs plīts, viņa izrāda savu šķīvju kolekciju – arī tie visi atrasti, atstāti pie atkritumu konteineriem.

Uz daudziem traukiem uzrakstīts to svars, lai varētu izmantot beziepakojuma veikalos, tajos Maija arī iegādājas lielu daļu sadzīves ķīmijas – nopērc, izlieto, iztīri taru un ej atkal.
Maija gan atzīst, ka nevajadzētu nonākt galējībās. Uzturot bezatkritumu dzīvesveidu, jāpievērš vairāk uzmanības un laika nekā parasti, taču, kļūstot pavisam apsēstam, nepietiks laika nekam citam. Tāpēc svarīgi atrast līdzsvaru starp ērtu dzīvošanu un atkritumu mazināšanu.

“Šāds dzīvesveids pieprasa mazliet vairāk piepūles, jo ne visi veikali der, iespējams, ss.com vai Andelē Mandelē kaut kas jāpagaida ilgāku laiku. Tomēr domāju, ka esmu sasniegusi saprātīgu līdzsvaru,” saka Maija.

Varētu šķist, ka individuāls ieguvums nav nemaz tik liels, lai tērētu savu laiku. Tomēr Maija atgādina, ka runa ir par problēmu, lielāku par viena cilvēka neērtībām: “Te jādomā par kolektīvo ieguvumu, jo pašlaik mēs dzīvojam uz patēriņa kredīta. Šobrīd paši vēl nejūtam, bet gājiens pretī šim punktam klimata pārmaiņu ziņā ir ļoti straujš.”

Ja kādu grūti pārliecināt par kolektīvo labumu, Maija piebilst, ka ietaupa finansiāli – pirkt lietotas drēbes, mēbeles vai elektroniku ir daudz lētāk nekā iegādāties katru tikko izlaistu sezonas modes preci, vai tas būtu džemperis vai telefons.

Mācīt iedrošinot

Maijas paziņu lokā ir daudzi līdzīgi domājošie, viņa mēģina mudināt arī ģimeni un citus pievērsties šādam dzīvesveidam. Tomēr svarīgi to nedarīt no iedomāta pārākuma pozīcijas, bet gan pamācot un iedrošinot: “Lielā māksla ir nenosodīt citus, bet mēģināt motivēt, ar pozitīvu piemēru, nevis ar pātadziņu. Parādīt, ka tavs dzīvoklis neizskatīsies kā šrots un rezultāts būs tāds pats kā normālam cilvēkam.”

Maijas teikto apliecina viņas dzīvoklis, tas ir tīrs un sakopts, nekas daudz nav jāupurē, tikai jāpievērš papildu uzmanība, ko pērk un ko met ārā. Esot pilnīgi saprotams, ka daudzi nevēlas vai nejūtas droši par šādām izmaiņām ikdienas dzīvē, jo tam nav pārāk liela atbalsta no plašāku institūciju puses, daudz varētu darīt pašvaldību un valsts līmenī.

Tomēr tam ir arī pretinieki, uzskata Maija: “Daudzas organizācijas darbojas kā patēriņa lobijs – mums ir obligāti jāpatērē, lai varētu turpināt izaugsmi, citādi būs pasaules gals. Tā nav. Var arī nepatērēt, un viss būs labi.”

Plastmasas kalni - laiks piebremzēt

Plastmasas apjoms turpina augt. 1950. gadā bija saražoti 2,3 miljoni tonnu, bet 2015. gadā – 448 miljoni. Plastmasa sadalās lēni, turklāt rodas mikroskopiski gabaliņi, kas nonāk dabā, tos apēd dzīvnieki, kā liecina jauni pētījumi, mikroplastmasa atrodama gan lietus lāsēs, gan cilvēka organismā.

Aptuveni puse no pašlaik dabā esošās plastmasas saražota tieši pēdējos 15 gados, un, tā turpinot, apjoms dubultosies jau 2050. gadā. Zinātnieki brīdina, ka no fosilajiem resursiem ražoto produktu apjoms ir svarīgs faktors klimata izmaiņām.

Raksts tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.