Eiropas lupatu kalni nonāk Latvijā

Biedrības "Zaļā brīvība" ilgtspējīgas modes eksperte Dace Akule "Kas Jauns Avīzei" atzīst, ka par šo problēmu var runāt daudz: “Mēs drēbes pārāk ātri izlietojam un izmetam, pasaules mērogā pēdējo 15 gadu laikā esam dubultojuši apģērba patēriņu. Līdzi nāk arī sekas, ko modes industrija nodara videi.” Gada laikā 87% nolietoto tekstilizstrādājumu nonāk atkritumu poligonos – tos aprok vai sadedzina.

Divas trešdaļas ir sintētika

Turklāt pēdējos 15 līdz 20 gados krasi audzis apģērbu ražošanā izmantoto sintētisko materiālu apjoms, tagad sasniedzot jau divas trešdaļas. “Tas ir lētāks materiāls un līdz ar to ļauj iegriezt šo ātrās modes virpuli. Tas nozīmē, ka mēs izmantojam neatjaunojamos resursus un arī laižam ūdenī plastmasas mikrošķiedras. Nonākot poligonos (trīs līdz pieci procenti no kopējā atkritumu apjoma), šis apģērbs nesadalās, jo tā ir parasta plastmasa,” skaidro Akule.

Teorētiski aprēķināts, ka sintētiskās šķiedras, no kurām ražo 60% tekstilizstrādājumu, sadalās tikai 200 gadu laikā. Tomēr tās drēbes, kas ražotas no atjaunojamajiem materiāliem, arī ne vienmēr ir videi draudzīgas. Proti, dominē kokvilnas audums, kā ražošanā tiek patērēts milzīgs ūdens un augsnes apjoms, turklāt zemi sagandē lauksaimniecības indes – apmēram 16% no visiem pesticīdiem izmanto tieši kokvilnas audzēšanā.

“Ļoti daudzas ķīmiskās vielas izmanto tieši tur, lai mēs varētu iegūt pēc iespējas vairāk baltās kokvilnas pūkas. Šīs vielas ir kancerogēnas. ASV cilvēki, kas strādā kokvilnas laukos, ir uzvarējuši vairākas tiesas prāvas pret lielajiem uzņēmumiem, jo ir saslimuši ar vēzi,” stāsta Akule. Tāpēc, ja izvēle ir par videi draudzīgu apģērbu, vērts pirkt ražojumus no organiski audzētas kokvilnas vai citiem šķiedraugiem.

Drēbes no kafijas biezumiem

“Būtībā ir vesels lauks ar problēmām,bet tajā pašā laikā ir tendences, kas liek domāt optimistiski. Pati industrija saprot, ka tā ilgi nevar strādāt, ka tā pati sev griež nost kāju, un tiek meklēti jauni risinājumi,” turpina Akule.

Īpaša uzmanība ir pievērsta tam, kā otrreizēji izmantot tekstila atkritumus, tiek meklēti citi izejmateriāli – drēbes mēģina ražot no apelsīnu mizām, pat no kafijas biezumiem un sēņu micēlija. “Tā ir vesela plejāde ar dažādiem virzieniem, kuros mēģina atrast ilgtspējīgāku pieeju apģērba ražošanā,” teic Akule.

Tiesa gan, viena no problēmām ir iespēja, ka beigu beigās apģērba ražošana no šādiem materiāliem varētu būt tikpat vai pat vēl dārgāka, sarežģītāka un arī piesārņojošāka. Tāpēc Akule uzver, ka arī šie risinājumi ir kārtīgi jāizvērtē: “Protams, jāskatās, lai, meklējot citas izejvielas, mēs neradām procesus, kas izrādās vēl kaitīgāki.”

Vienota sistēma visā Eiropā

Lai arī samazināt videi radītos apģērbu ražošanas draudus nav viegls uzdevums, Akule uzsver, ka tas nav neiespējami. Eiropas Savienība izvirzījusi mērķi līdz 2025. gadam izveidot atkritumu vākšanas un dalīšanas sistēmu, tostarp tekstilam. Kā katra valsts to īstenos, atkarīgs no pašiem.

“Tas nav nereāli, un mums ir konkrēti mājasdarbi. Mēs visās dalībvalstīs esam vienojušies par dalītu tekstilizstrādājumu atkritumu savākšanas sistēmu. Tas ir priekšnosacījums, lai vispār sāktu domāt, ka šiem atkritumu kalniem varētu rasties otra dzīve,” norāda Akule.

Francija to izdarījusi jau pirms desmit gadiem, Somijas plāns ir nākamā gada sākums, Latvijai – līdz 2023. gadam. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Zaļās brīvības pārstāvji, atkritumu nozares operatori un tekstilindustrijas uzņēmumi šoruden parakstīja memorandu, apliecinot savu apņemšanos.

Meklējiet sarkanos konteinerus

Viens no plānotās atkritumu dalīšanas stūrakmeņiem ir iedzīvotājiem pieejamās vietās izvietot speciālus konteinerus, kur atstāt sev nevajadzīgās drēbes, dvieļus, palagus, citus tekstila izstrādājumus. Tos pēc tam savāks un sašķiros.  

No pagājušā gada septembra līdz šā gada augusta beigām Zaļā punkta un Eco Baltia vide 20 konteineros savāktas 250 tonnas dažādu tekstila izstrādājumu. Pārstrādei derīgi ir aptuveni 10%  – pamatā kokvilnas, vilnas izstrādājumi, dūnu segas un spilveni.

Aptuveni 35% no kopējā savāktā apjoma ir ekonomiski pamatotas iespējas atkārtotai lietošanai. Vēl apmēram 10 līdz 15% ir apģērbs, kas teorētiski būtu atkārtoti valkājams, bet tam nav tirgus pieprasījuma. Aptuveni 40% diemžēl pagaidām nonāk poligonā, proti, izgāztuvē, tomēr mērķis ir pēdējo kategoriju pēc iespējas samazināt.

Sarkanie konteineri tekstilam uzstādīti pie Akropoles Ķengaragā Maskavas ielas pusē, pie tirdzniecības centra Mols, Piņķos, Ādažos, Ogrē, Saulkrastos, Alojā, Jaunpiebalgā, Rūjienā – kopā 60 vietās. Pilns saraksts atrodams mājaslapā zalais.lv, šis ir pērn septembrī uzsāktais SIA Eco Baltia vide un Latvijas Zaļā punkta projekts.

“Viņi ir aprēķinājuši un sapratuši, cik dārgs ir šis prieks, jo tas nav bizness un naudu tā nenopelnīsi. Tāpēc jāveido sistēma, kurā maksā piesārņotājs, šajā gadījumā apģērba ražotājs, un mēs kā patērētāji iemaksājam šajā sistēmā, lai pēc tam no mūsu lietotā apģērba samaksātu par šķirošanu un otrreizējo pārstrādi,” skaidro Akule. Pēc izmēģinājuma projektā gūtajiem secinājumiem apģērba cena varētu palielināties par trīs līdz 18 centiem, un tas nav nesamērīgi dārgi.

Ko drīkst un nedrīkst mest

"Eco Baltia vide" ar tekstila konteineriem eksperimentē otro gadu, un uzņēmumā sapratuši, kā plānotā sistēma varētu strādāt un kas jāuzlabo. Viena no problēmām – bieži vien nezināšana, nesapratne vai pat ļaunprātība. Nereti konteineros ir izmesti arī gumijas zābaki, plīša mantiņas, mājokļa tīrīšanā izmantotas lupatas, grēko pat autoservisi, uzskatot, ka šī ir miskaste eļļainām lupatām. Tādas pārstrādāt nevar, un tās nereti sabojā arī citu apģērbu.

“Ja tu saproti, ka lupata ir tik ļoti nolietota, ka tu pat mājās grīdu vairs neesi gatavs mazgāt, tad mēs arī nebūsim gudrāki par tevi un neatradīsim tai izmantojumu. Vēl populāri ir pamperi, tos arī nevajag mest tekstila konteinerā,” Kas Jauns Avīzei atklāj "Eco Baltia vide" valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts.

Viss savāktais nonāk Tukumā, uzņēmuma šķirošanas cehā, kur tekstilizstrādājumus sadala pēc šķirām un kvalitātes – vismaz 30 kategorijās. Kvalitatīvo apģērbu novirza atkārtotai valkāšanai attīstības valstīs*, nelielu daļu arī labdarībai.  Citiem izstrādājumiem pēc iespējas meklē pārstrādes iespējas. Piemēram, daļu tekstila var var pārstrādāt un atkal izmantot, piemēram, kā mīksto mēbeļu pildījumu.  Tuvāko tekstila šķirošanas konteineru var meklēt mājaslapā zaļais.lv sadaļā sadaļā Kur izmest?.

27 000 tonnu kalns gadā

Jāatzīst, ka pagaidām nevienam nav pilnīgi skaidra priekšstata, cik liels ir veco drēbju kalns. “Rēķinot kopējo ainu, katram skaitlis ir cits. Tas jau parāda, ka iztrūkst sistemātikas. Mēs skaitām pa savam, ministrija saka atklāti, ka tādas uzskaites nav, zinātniekiem no Ziemeļvalstu padomes ir sava uzskaite. Līdz ar to ir tikai aptuvena aplēse, cik šādu atkritumu varētu rasties. Pagaidām – aptuveni 27 000 tonnu gadā. Tas tiešām ir nenormāli liels apjoms,” stāsta Aizbalts.

Pašu saražotais ir viens, sliktākais, ka Latvija pašlaik kalpo kā Rietumeiropas lietoto drēbju šķirošanas centrs – citur izmestās un ziedotās drēbes nonāk pie mums, turklāt bieži vien pat ne lietoto apģērbu veikalos, bet gan atkritumu poligonos vai eksportā uz citām valstīm.

“Mēs esam centrs, kas pāršķiro ar iespēju iznīcināt, ja drēbes būs nederīgas. Tā diemžēl ir, jo citās valstīs tekstilu noglabāt poligonā ir dārgāk nekā pie mums,” atklāts ir Aizbalts.

Tas nozīmē, ka minētajām 27 000 tonnām klāt nāk līdz galam nezināms apjoms ar būtībā nelietojamiem izstrādājumiem, un vēl ir atgriezumi no vieglās rūpniecības uzņēmumiem. Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntis Strazds septembrī kampaņas Nav ko vilkt? sākumā atklāti paziņoja, ka tekstilatkritumu ir tik daudz, ka speciāli īrē angārus to glabāšanai.

Jauna tirgus iespēja Latvijā

“Iedzīvotāji varbūt aizkulises neredz, bet savākt visus šos tekstilizstrādājumus kaut ko arī maksā. Tātad šīm izmaksām vajadzētu būt iekļautām materiāla cenā. Eiropas Savienība ir pateikusi, ka katra valsts var darīt kā grib, bet ieteicamā sistēma ir ražotāju atbildība – katrs, tirgū laižot kreklu vai žaketi, apliecina, ka drēbes gabals pēc tam tiks savākts, būs konteineri, kur to likt un pēc tam sašķirot,” turpina Aizbalts.

Viņa skaitļi drēbju cenā gan nedaudz atšķiras no Zaļās brīvības aplēsēm, bet arī nav milzīgi – par kārtīgu dūnu jaku varētu nākties piemaksāt aptuveni vienu eiro. Toties ieguvums būs 800 konteineru, kur nodot nevajadzīgās drēbes. Pagaidām, kā iepriekš minēts, pieejams tikai 60 konteineru.

“Kā jau teicu, mēs esam pārkraušanas stacija citiem, bet līdz ar šīs sistēmas ieviešanu varam radīt ļoti labu second hand drēbju sistēmu Latvijā, kad mums lietotās drēbes nebūs jāieved no Lielbritānijas vai Nīderlandes,” Aizbalts te saskata arī tirgus potenciālu.

Īstais brīdis pieprasīt

Līdzīgs eksperiments norisinājies Lietuvā, kur uzstādīti vairāki šādi konteineri, tomēr ne pārāk veiksmīgi. “Lietuva diemžēl parādīja, ka bez finansējuma tas nestrādās. Viņi valstiskā līmenī izdomāja, ka šāda lieta ir vajadzīga, bet līdz galam nebija sarēķinājuši ciparus. Rezultātā uzlika vairāk nekā 500 konteineru un tad saprata, ka nav naudas to apkalpošanai,” teic Aizbalts.

Piemēram, Kauņā pilsētas atkritumu apsaimniekotājs pēc tam, kad izlika konteinerus, lūdza pašvaldībai finansējumu, kuru nesaņēma, un projektu nācās slēgt. Tomēr lietuvieši nezaudē apņēmību, un kaimiņvalsts valdības pārstāvji vērsušies pēc padoma pie mūsējiem – viņi plāno kopēt Latvijas memorandā iekļauto modeli un varētu to īstenot 2024. gadā.

Arī Eco Baltia vide par šo projektu pagaidām piemaksā pats. Tomēr darbi iet uz priekšu – atrasti vairāki partneri citās Latvijas pilsētās, palielināts konteineru skaits, iegūts atbalsts no ministrijas, kas iesākumā izturējās piesardzīgi. Ministrijas galvenais uzdevums tagad ir likumdošana, turklāt ir vēlme būt vieniem no pirmajiem Eiropā.

Teorētiski pašiem iedzīvotājiem ir iespēja atkritumu dalītās sistēmas ieviešanu paātrināt. Aizbalts aicina iet uz pašvaldībām un to pieprasīt: “Tad tā infrastruktūra radīsies. Tāpat agri vai vēlu līdz tam nonāksim, tāpēc labākais ir darīt uzreiz – domāt risinājumus, nevilcināties.”

Pērkam vairāk nekā vajag

Latvijas iedzīvotāji jaunu apģērbu pērk biežāk nekā atbrīvojas no iepriekš iegādātā – 63% jaunu apģērbu iegādājas vairāk nekā trīs reizes gadā, bet tikpat bieži savu garderobi pārskata tikai 30%, noskaidrots OMG Latvia aptaujā pēc Latvijas Zaļā punkta pasūtījuma. Turklāt 29% pilngadīgo vecumā līdz 74 gadiem apģērbu iegādājas pat piecas un vairāk reižu gadā, kamēr tikai 9% tikpat bieži pārskata jau esošo.

Visaktīvāk jaunu apģērbu iegādājas sievietes (39% piecas un vairāk reižu gadā), jaunieši vecumā no 18 līdz 29 gadiem (47%), aptaujātie ar mēneša ienākumiem virs 1200 eiro uz ģimenes locekli (44%). Tikpat biežu skapja revīziju veic tikai 12% sieviešu, 3% jauniešu un 5% augstākās ienākumu grupas pārstāvju. Tomēr 89% labprāt nodotu nederīgo apģērbu atkārtotai izmantošanai, bet visbiežāk no tā attur informācijas trūkums (60%) un savākšanas punktu nepieejamība (30%).

* Par šo gan var diskutēt – Rietumeiropas labi gribētā humpalu misija ir krietni grāvusi Āfrikas tekstilrūpniecību.

Publikācija ir sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.