Kā pabērzu smiltsērkšķis kļuva par kaitnieku citiem augiem
Pabērzu smiltsērkšķis (Hippophaë rhamnoides), kas labi zināms kā krāšņumaugs un ļoti vērtīgs veselībai, daudzviet ir pārgājis savvaļā, izspiežot mūsu dabai raksturīgos augus.
Pabērzu smiltsērkšķis ir ļoti izturīgs liels ērkšķiem klāts krūms, kas maijā zied dzelteniem ziediem un augusta beigās nogatavina dzeltenoranžas ogas. Tas nebaidās nedz no liela sala, nedz no tveices, nedz no sausuma un vēja brāzmām. Turklāt augs ir ļoti pieticīgs, tāpēc var augt barības vielām nabadzīgā augsnē, piemēram, kāpās.
Latvijas kāpu zonā to pirmoreiz iestādīja, lai nostiprinātu kāpu līniju, jo tā pabērzu smiltsērkšķi izmantoja daudzviet Eiropā. Diemžēl savu stipro sakņu un bagātīgo atvašu dēļ augs ātri izplatījās un pārņēma arvien jaunas teritorijas. Nu jau to var sastapt arī ceļmalās, gar dzelzceļu un neapstrādātās teritorijās.
Lai ierobežotu pabērzu smiltsērkšķi, ir jāiegulda pamatīgs darbs – augs jāizrauj ar visām saknēm, bet tās dažkārt var būt pat divas reizes plašākas nekā vainags. Turklāt krūms lieliski apsakņojas arī ar spraudeņiem, bet nocirsts bagātīgi dzen atvases pat no celma. Tā ogas garšo putniem, kas tās pārnēsā un tādā veidā veicina izplatību ar sēklām.
Tieši kāpu zonā, kā izrādījies, pabērzu smiltsērkšķis var nodarīt vislielāko kaitējumu, jo tas ar savu sakņu sistēmu maina augsnes sastāvu – bagātina to, kas savukārt nāk par sliktu kāpu zonā augošajiem augiem – tie nīkuļo, līdz iznīkst.
