Kā radās Mārtiņdiena, un kāpēc galdā jāliek zoss, vista vai gailis?

Kristīgajā versijā ar šo dienu saistās nostāsts par Svēto Martinu (Mārtiņu) no Tūras, kurš dzimis ap 316. gadu Panonijā, tagadējās Ungārijas teritorijā. Viņš ticis iesaukts zaldātos un jau piecpadsmit gadu vecumā dienējis romiešu armijā. Kādā aukstā ziemīgā dienā viņam ceļā gadījies ubags, kurš lūdzis kaut jel vienu dāvanu. Nabaga cilvēks bijis gaužām trūcīgi ģērbies, viņam salis, un Mārtiņš ar vienu zobena vēzienu pārcirtis savu zaldāta šineli un pusi atdevis lūdzējam. Nākamajā naktī Mārtiņam sapnī parādījies Jēzus un pavēstījis, ka viņš ir bijis tas ubags.

Šis notikums kalpojis par ierosmi, lai Mārtiņš kristītos, pamestu dienestu armijā un sāktu kalpot baznīcai. Vēlāk Mārtiņš ticis iesvētīts Tūras bīskapa amatā, izcēlies ar askētisku dzīvesveidu un pēc nāves ticis pasludināts par svēto, par ubagu, karavīru, ieroču kalēju un mājdzīvnieku patronu.

Kāpēc Mārtiņdienu atzīmē 10. novembrī?

Pirmā versija. Atbilstoši kristīgajai versijai Svētais Martins nomiris 397. gada 8. novembrī un apbedīts 10. novembrī. Bēru ceremonijā piedalījušies milzīgi ļaužu pūļi. Kopš tā laika šo datumu dēvē par Martina jeb Mārtiņa dienu.

Otrā versija. Mārtiņdiena pielika punktu ražas novākšanai un lauku darbiem, ap šo laiku vīna darīšanas zemēs tika nogaršots jaunais vīns, lopi no ganībām sadzīti kūtī. Starp citu, daudzviet šī diena līdzinājās Jurģu dienai pavasarī, līdz Mārtiņdienai vajadzēja samaksāt nodevas, kas bieži vien tika maksātas graudā – zosīs. Un vēl viens variants – Vācijas teritorijā šajā dienā sākās zosu kaušanas laiks, tāpēc Mārtiņdienas galdā  liktas tieši zosis.

Vēl kāda leģenda par zosi Mārtiņdienas mielasta galdā

Kad Tūras Mārtiņš izdzirdējis, ka notiks bīskapa vēlēšanas, kurās viņš izvirzīts šim amatam, viņš paslēpies zosu kūtī, jo bijis ļoti kautrīgs pēc dabas. Taču skaļā zosu gāgināšana Mārtiņu nodevusi, un Tūras pilsoņi viņu tomēr atraduši. Kopš tā laika zosīm nākas maksāt par savu nodevību.

Mārtiņdienas svinēšanas saknes Latvijā

Stāsta literatūrzinātniece un folkloriste profesore Janīna Kursīte

Senākā pagātnē tie bija pagānu svētki, kas iezīmēja saimnieciskā gada noslēgumu. Un te Mārtiņa vārdam ir paralēles senindiešu tradīcijā: Mārtanda bija viens no Vivasvata – Saules dievības – pavārdiem. Burtiskā nozīme senindiešu valodā šim vārdam ir ‘no mirušas olas dzimušais’. Iespējams, ka gan senindiešu, gan senlatviešu folklorā Mārtanda/Mārtiņš simbolizēja gadalaiku maiņu, pāreju no rudens uz ziemu un līdz ar to nomirstošo sauli.

Pavasarī Ūsiņš bija atdzimstošās pavasara saules vēstnesis. Līdz ar to Mārtiņš un Ūsiņš skaitījās tie, ko citiem vārdiem sauc par Dieva dēliem, sezonas dievības. Mārtiņš un Ūsiņš abi saistīti ar zirgiem, ir zirgu aizgādņi, tieši tāpēc gan Ūsiņdienā, gan Mārtiņdienā bija svarīgi rūpēties par zirgiem. Ja saimnieks rūpējās par zirgiem, uzskatīja, ka arī Ūsiņš un Mārtiņš par tiem gādās.

Mārtiņos kāva gan gaili, gan vistu. Gailis ir saistīts ar sauli, ar uguns enerģiju, bet vista – ar zemes auglību. Vistai bija jābūt melnai – zemes krāsā. Ja Mārtiņus svinēja kuplā radu lokā, tad par godu šai dienai kāva vērsi. Ko darīt šodien? Pirmkārt, vērsi nenoēdīs, jo vairs nav tik kuplu ģimeņu, otrkārt, kur lai ņem to vērsi, treškārt, arī svētku ēdienos pagātnes tradīcijas nav jākopē burtiski. Vista vai gailis, vai abi kopā gan derētu svētku galdam!”