Fronte tēva pagalmā: brālis okupē mantoto namu un citus nelaiž tuvumā. FOTO

Divstāvu ģimenes māju 1938. gadā uzbūvēja profesors, valodnieks Jānis Alberts Jansons. Neraugoties uz visām varas maiņām un okupācijām, nams arī padomju laikā palika Jansonu ģimenes īpašumā.

Kad 1989. gadā nomira Jansona sieva Ella (pats profesors mūžībā aizgāja 1971. gadā), māja pēc testamenta pārgāja viņas sešiem bērniem, katram īpašumā paredzot savu domājamo daļu. Bērni jau toreiz bija solīdā vecumā un spēja vienoties par dzimtas īpašumu, uzskatot, ka arī nākotnē nekādu īpašu problēmu nebūs. Tomēr viss izvērtās gluži citādi. Tagad Jansonu atvases, kuras jau ir pensijas vecumā, gluži kā mazi bērni cīnās par vecāku atstāto īpašumu. Ir ne tikai tiesu darbi, bet arī kaušanās un savstarpēja lamāšanās.

Tantes un onkuļus pat iekausta

Pēc neatkarības atgūšanas arī zeme zem mājas varēja nonākt Jansonu ģimenes īpašumā. Paslepus no pārējiem ģimenes locekļiem zemi zem mājas uz sava vārda reģistrēja viens no brāļiem – Pēteris Pauls Jansons. Viņa meita Inese Ļipska-Jansone vēlāk tēvu esot pierunājusi savu domājamo mājas daļu un zemi zem tās pārrakstīt uz sava vārda. Tad arī sākās nedienas ar īpašumu. Ļipska-Jansone jau vairākus gadus savus onkuļus un tantes nelaiž mājai ne tuvumā.

Meita kopā ar tēvu nomainījusi sētas vārtus, nama durvis un draud saviem radiniekiem, žurnālam „Likums un Taisnība” stāsta divi no profesora bērniem, ēkas kopīpašniekiem – Jānis Jansons un Anna Bethere.

Kad kāds no viņiem parādās mājas tuvumā, Ļipska-Jansone izsaucot pašvaldības policiju vai neatliekamo palīdzību un klāstot, ka gar viņas žogu vazājoties psihiski nepieskaitāmi cilvēki. Viņi pat tiekot iekaustīti – brāļa meita saviem radiniekiem uzrīdījusi kauslīgus paziņas.

Jansons un Bethere arī nopūšas, ka viņu brālis ar meitu esot izvazājuši tēva bibliotēku un izdemolējuši kādreiz glauno māju, sabojājuši gan ozolkoka durvis, gan parketu. Tagadējie iemītnieki neesot respektējuši viņu vecāku gribu – saglabāt bibliotēku un ēku padarīt par dzimtas pulcēšanās vietu.

Patiešām -nams Mārupes ielā 24 ir kā neieņemams cietoksnis – metāla vārti cieši noslēgti, ārdurvis aizmūrētas (staigāšanai izmanto dārza durvis), nav ne zvana, ne pastkastītes. Iespējas sazināties ar mājā dzīvojošajiem nav. To izdarīt nav spējusi arī ne policija, ne pašvaldības iestādes.

Jau notikušas neskaitāmas tiesas prāvas. Ļipska-Jansone uzskatot, ka “māja un zeme ir jāiegūst viņai un pārējie kopīpašnieki ir jādabū prom”, raksta Jānis Jansons un Anna Bethere.

Viņi stāsta: “Tika veikti apmelojumi tiesās un policijā – pavisam ierosinātas 23 tiesu lietas – gan civillietas, gan krimināllietas, veicot melus un šantāžu pret pārējiem domājamo daļu īpašniekiem.

Ļipska-Jansone „audzina” piecus bērnus – nav nevienam bērnam noteikta tēva, saņem valsts pabalstus, nekad nav strādājusi – dzīvo uz valsts nodokļu maksātāju rēķina – ir trūcīgā persona, tāpēc veicas tiesu lietās, jo nekur un neparko viņai nav jāmaksā ne nodokļi, ne par elektrību un ūdeni, bet par zemes nodokli saņem atlaides. Tiesu lietās ir iesaistītas visas Rīgas iestādes –  policija, tiesu izpildītāji, sociālais dienests, bāriņtiesa.”

Ko darīt? Skaidro jurists

Jansons un Bethere savu brāli un viņa meitu iesūdzēja tiesā un uzvarēja. 2011. gada 10. oktobra Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas spriedumā teikts, ka “Anna Bethere ir tiesīga novērst šķēršļus iekļūšanai nekustamā īpašumā Mārupes ielā 24” un Pēteris Pauls Jansons un Ļipska-Jansone jāizliek no patvaļīgi ieņemtajām telpām.

Bet kā to izdarīt? Vai Annas kundzei noalgot izsitēju komandu un ar buldozeru triecienā ieņemt savu īpašumu?

Jurists, „Rhododendron Professional Lawyer’s Services” valdes priekšsēdētājs Rodijs Rododendrs, iepazīstoties ar konkrēto lietu, saka:

“Ne policijai, ne būvvaldei nav ar likuma spēku piešķirtas tiesības rīkoties konkrētajā situācijā. Ja policija vai būvvalde rīkotos, tas būtu prettiesiski. Tiesas spriedumu izpilde ir zvērinātu tiesu izpildītāju kompetencē. Konkrētajā lietā tiesa ir nospriedusi uzlikt par pienākumu atbildētājam novērst visus šķēršļus prasītājas iekļūšanai viņas piederošajā nekustamajā īpašumā.

Atbildētājam ir noteikts labprātīgas tiesas sprieduma izpildes termiņš, kas ir beidzies 2011. gada 8. decembrī. Lai gan konkrētās lietas spriedums paredz prasītājai tiesības patstāvīgi novērst visus šķēršļus iekļūšanai sev piederošajā īpašumā, saskatu šķēršļus, lai to izdarītu tiesiski korekti un droši visām iesaistītajām pusēm.

Mans ieteikums prasītājai un pārējiem nekustamā īpašuma īpašniekiem, kuru tiesiskās intereses tiek aizskartas, ir vērsties ar tiesas spriedumu un izpildrakstu pie zvērināta tiesu izpildītāja ar prasību par piespiedu tiesas sprieduma izpildi. Ņemot vērā, ka tas ir maksas pakalpojums, ir tiesības izvēlēties, pie kura zvērināta tiesu izpildītāja vērsties.”

Tomēr jau pāris reižu Anna Bethere ir mēģinājusi ar tiesu izpildītāju palīdzību iekļūt savā īpašumā, bet tas nav izdevies. Ir arī jautājums, kas notiks nākamajā dienā, ja ar tiesu izpildītāja palīdzību (viņš kā papildspēku var pieaicināt arī policiju) Annas kundze iekļūs savā mājā.

Pilnībā viņa nevar no mājas izlikt savu brāli un brāļa meitu, jo kāda istabiņa ēkā viņiem tomēr pienākas. Tad nu atliek uzreiz salikt metāla durvis, pieslēgt signalizāciju un dzīvot kā cietoksnī, bet diez vai to var nosaukt par normālu dzīvi. Bethere teic, ka viņai nav problēmu samaksāt tiesu izpildītājiem, bet ar viņu palīdzību problēmu tomēr neizdodas atrisināt.

Jurists skaidro, ka ir vēl viens risinājums, kas gan būtu dēvējams par „pelēku”. Proti, censties savu īpašuma daļu pārdot kādam „spēcīgam” pircējam, kurš ar savām „īpašajām” metodēm piespiestu patvaļīgos mājas okupantus saspiesties savā īpašuma daļā vai vispār izdabūt ārā no mājas. Tomēr, kā atzīst Annas kundze, viņa kopā ar radiniekiem gribējusi pārdot savas īpašuma daļas, bet atrast pircēju tā arī nav izdevies.

Tagad tiek gatavots jauns iesniegums tiesai, un lietai beigas nav redzamas.

Elmārs Barkāns/Foto: Rojs Maizītis