Žurnālista profesiju nomainīt pret dravu: Rīgas jumtu bišu saimnieks Uģis Mālnieks
Uģis Mālnieks pirmoreiz pie bišu stropa piegāja, kad viņam bija vien pieci gadi, un mīlestība pret čaklajām lidonēm nu vijas cauri visai dzīvei. Šovasar viņš ierīkoja dravu visai neierastā vietā, līdzās Brīvības ielas rosīgajai satiksmei – trīs stropus uz Dailes teātra jumta.
Skeptiķiem uzreiz var teikt – Rīgas centra medum nav ne vainas, jo bites uzsūc tikai nektāru, turklāt pilsētas parkos un apstādījumos nelieto pesticīdus. Mālnieka bišu mājas izvietotas arī Rātsnama terasē, Zviedrijas vēstniecības dārzā, dažu rīdzinieku privātajos īpašumos.
Senču mantojumā bites un mīlestība
“Manā dzīves nēzdodziņā bites ir ļoti liela mīlestība. Esmu uzaudzis Varakļānos pie vecmāmiņas un vectētiņa, kuri bija ticīgi ļaudis, un, kur Dievs, tur arī beznosacījuma mīlestība. Atceros bērnību, un mani pārņem super sajūtas. Labestības garā esmu audzis, tāpēc varu teikt – laimīgs cilvēks,” "Kas Jauns Avīzei" ar prieku klāsta Uģis.
“Esmu diplomēts biškopis, kaut gan es teiktu, ka diploms nav izšķirošais. Absolvēju Vecbebru lauksaimniecības tehnikumu, bet bitenieka amats man nāk no senčiem – krusttēvs bija biškopis, un es no piecu gadu vecuma esmu pie stropiem gājis,” stāsta Uģis. Biškopību viņš nekad nav pametis, kaut arī ilgus gadus nostrādājis par sporta žurnālistu.
Kad sabruka PSRS un līdz ar to kolhozi un sovhozi, Uģim tobrīd, atšķirībā no pieredzējušajiem biteniekiem, nebija vēl savas dravas, jo tikko bija beidzis mācības tehnikumā. Vajadzēja saprast, ko tālāk darīt.
“Vectētiņš, kurš man nebija tikai kā vectētiņš, bet kā Dievs, daba un draugs, teica: “Ej uz Rīgu, mācies vēl un strādā savu darbu, bet pie bitēm vienmēr varēsi atgriezties.” Sāku studēt žurnālistiku, jo bez biškopības aizvien esmu jutis vilkmi arī uz rakstniecību, jau kopš ceturtās klases. Grāmatu tapšana gan vēl ir tikai nākotnes iecerēs,” teic Uģis.
“Ja notiek apokalipse un nav vairs ne televīzijas, ne preses, ko tad prasmēs ierobežotais žurnālists darīs? Šīs pārdomas vedināja atgriezties pie saknēm, izlemjot par labu bitēm, kuras mani vienmēr dzīvē izglābušas,” atklāj Uģis.
Drava kā radošs mākslas projekts
Kā radās ideja uz Dailes teātra jumta izvietot stropus? Uģim laba sirdsdraudzene ir rakstniece Inga Ābele, jo arī pašā mīt rakstnieka dvēsele. Inga atbraukusi pēc medus un atzina to par gardu. Pēc tam Uģis sadraudzējās ar režisoru Viesturu Kairišu un viņa dzīvesbiedri, mākslinieci Ievu Jurjāni. Runājuši, ka mākslas telpā vajadzīgas arī bites, Viesturs gribējis ņemt saimi savās mājās Pārdaugavā, bet tur kaimiņi iebilduši. Kad viņš kļuva par teātra māksliniecisko vadītāju, teicis: “Liekam stropus uz jumta!”
“Tā kā pats esmu radošs cilvēks un man patīk radošas lietas realizēt, šis kļuvis par projektu dvēselei. Viesturs ir arī mans māceklis, un pavasarī sākšu viņu cītīgāk skolot. Lai kļūtu par īstu bitenieku, vajadzīga pieredze, iemaņas, zināšanas, bet iemācīties var tikai kļūdoties. Jo vairāk kļūdies, jo labāki top rezultāti. Pieredze īstenībā ir pacietība,” spriež Mālnieks.
Arī teātra direktors Juris Žagars ir ļoti interesanta un daudzpusīga personība – aktieris un uzņēmējs, viņam arī iepatikušās bites. Tagad jau ir doma Dailē izveidot bišu dārzu uz zemākā ēkas jumta. Radošs mākslas projekts – tā biškopis raksturo šo veikumu.
Bagātināties caur bitēm
Uģis dodas arī pie interesentiem, kuri vēlas iekārtot savas dravas, un tādu nav mazums. “Man patīk, ka cilvēki aizraujas ar foršiem hobijiem, kad viņiem ir laba sirdslieta, un es labprāt dalos pieredzē. Pateicoties bitēm, tiek iedarbināta arī cilvēciskā saskarsme, kuras mūslaikos daudz kur pietrūkst. Es dāvāju cilvēkiem ne tikai savas prasmes biškopībā, bet arī prieku un humoru. Cits citu bagātinām, un tas notiek caur bitēm. Ja es tikai noliktu stropu un sausi pateiktu norādījumus, tad nejustu nekādu gandarījumu.”
Tomēr ar gribēšanu vien nepietiek, Uģis izvērtē, vai vēlme ir no sirds vai tikai mirkļa untums, sekojot šķietamai modei. “Es aprunājos un tad saprotu, kurš ar savu dienas režīmu varēs turēt bites un kurš nevarēs. Ja, piemēram, nopērk makšķeri un gada laikā tikai divas reizes ir iespēja aizbraukt pie upes, tad uzskatu, ka tas vairs nav vaļasprieks. Nav jēgas no tās makšķeres. Ja cilvēks regulāri nevar pieiet pie savām bitēm un padarboties, tad arī nav jēgas tādam vaļaspriekam.”
Pagaidām Rīgā biškopība ir pašos aizsākumos, kamēr Parīzē tas vairs nav nekas īpašs. Tur ir simtiem cilvēku, kuriem bites mājo uz balkoniem, terasēm, mazdārziņos, Parīzes Dievmātes katedrāles jumta stropi laimīgā kārtā pārcieta postošo ugunsgrēku.
Arī Berlīnē ar pašvaldības atbalstu ir attīstīta urbānā biškopība, Kopenhāgenā uz pilsētas domes jumta mājo bites un darbinieki palīdz to kopšanā. Kopš 2010. gada Londonā katru gadu trīs dienas notiek medus festivāls, katrā priekšpilsētā ir sava biškopības biedrība. Vīnē bites mājo uz galvenās slimnīcas terases un filharmonijas jumta, dravas ir Kopenhāgenas, Minhenes, Sietlas, Čikāgas, Monreālas lidostās. Uģim ir ieceres, kā arī Rīgā veidot interesantu biškopību: “Es vairāk esmu koncentrējies uz pilsētas vidi, nevis bāzēšanos laukos.”
Pilsētas priekšrocības
Uz teātra jumta medu jau piesakās aktieri, arī apmeklētāji varēs tikt pie saldā garduma – to iecerēts interesanti noformēt un piedāvāt Dailes kafejnīcā. Uģis sācis medus sviešanu un rēķina, ka mazāk par 50 kilogramiem no saimes nebūs.
Rīga ir viena no pasaules zaļākajām galvaspilsētām, dravniecībai pat labāka vieta nekā šur tur laukos.
“Bija trīs sviedieni – pavasara, liepziedu, un, kamēr remontēja teātra jumtu, aizvedu dravu uz viršiem Ādažu poligonā,” atklāj dravnieks. Drīz bites ieziemos, un Uģis pieķersies mārketingam – kopā ar teātri īstenos radošas ieceres.
Rīga gan nav visai tīra, bet uz bitēm un medu tas neatstāj nekādu iespaidu. Čaklās lidones jau nevāc putekļus, bet nektāru, kas iziet cauri veselai pārstrādes fabrikai, bites visu slikto izfiltrē.
“Kā jums šķiet – ja cilvēks iet pa ielu un dzer limonādi vai kafiju, vai kas nelāgs tam dzērienam notiek? Šķidrums ir bez netīrumiem. Bite pielido pie zieda un ar snuķīti izsūc nektāru,” salīdzina dravnieks. “Ir veikti pētījumi, piemēram, Berlīnē, Parīzē, kur biškopība ir ļoti attīstīta. Franču zinātnieki atklājuši, ka pilsētas medus ir tīrs.”
Uģis uzsver, ka Rīga ir viena no pasaules zaļākajām galvaspilsētām – daudz parku, skaistas puķu dobes, dravniecībai pat labāka vieta nekā šur tur laukos. Rīgā pavasaros zied kļavas, kastaņas, rožu krūmi, augļu dārzi, un bišu pavasara ienesums ir diezgan prāvs. Liepu, piemēram, Rīgā ir daudz vairāk nekā laukos, tās dod visvairāk medus. Vienas liepu šķirnes beidz ziedēt, citas tikai sāk, vienas aug ēnā, citas saules pusē. Laukos tās uzzied un nozied vienlaikus, bet Rīgā uzplaukst pakāpeniski.
“Tas pats attiecas uz citiem augiem pilsētā. Pilsētvide ir ļoti piemērota dravošanai, ja runājam no biznesa viedokļa. Liepai ir svarīga arī temperatūra gan dienā, gan naktī, lai tā attiecīgi izdalītu nektāru, un laukos medu ar izteiktu liepziedu garšu ne vienmēr var ievākt. Rīgā dabūjam īstu liepziedu medu, pilsētā ir arī siltumnīcas efekts. Ja ir 19 grādi, kas nav šā koka ziediem labākā pietiekamā temperatūra, tad siltumnīcas efekts dod papildu grādus klāt, tāpēc arī iespējams pilsētā iegūt labāku medus ražu,” skaidro biškopis.
Protams, laukos ir citi labumi – meža ganības, kur zied visdažādākie augi, piemēram, avenāji, brūklenāji, mellenāji, virši. Bites pārvietojas tuvāk attiecīgajam nektāram, un var iegūt monofloro medu.
Nevajag baidīties
Otrs jautājums, ko daudzi uzdod – vai turēt bites ir droši. Uģim ir Bakfāstas šķirnes bites, kā vairumam Latvijas bitenieku, ļoti strādīgas un miermīlīgas.
“Mūsdienās bites pēc dabas nav agresīvas, ja ir, tad slikta asiņu sajaukuma dēļ. Ir taču arī labi un slikti cilvēki. Bet bites pēc dabas vispār nav dusmīgas, tās lido savos darbos un neuzbrūk. Baidīties no bitēm ir tas pats, kas iedomāties, ka pilsētā mums uzbruks kāds ļaundaris – iespējamība apmēram tāda pati,” mierina Uģis. Ja salīdzina ar padomju laikos izplatītajām Viduskrievijas bitēm, mūsdienu šķirnes esot kā zīdaiņi. Viduskrievijas bites tiešām bijušas dusmīgākas, bet tādas kļuvušas brīžos, kad gāja pie viņām dravā, tas ieslēdzās instinkts, ka jāaizstāv sava māja pret nelūgtiem viesiem. “Cilvēks jau rīkotos gluži tāpat,” atgādina Uģis.
Bez bitēm neiztikt
Daudzi cilvēki dzenas pēc kā liela – mūsdienīga televizora, jaudīga auto, bet aizmirst par mazajām būtnēm, bez kurām pasaule iznīktu, jo bite apputeksnē lielāko daļu no visiem augiem, bez šiem kukaiņiem nebūtu ne piena, ne augļu, ne dārzeņu. Ja bites iznīktu, arī cilvēks ietu bojā.
“Mans plāns ir caur bišu dzīvi cilvēkiem parādīt īstās vērtības. Piemēram, bite dzeļ, bet tikai aizstāvoties, gatava nomirt par par savējiem. Nav lielākas mīlestības kā atdot savu dzīvi par draugu. Cilvēki, iepazīstot bišu uzvedību, vairāk var paanalizēt sevi. Kā bites rūpējas par savu karalieni – saimes māti! Ja tā visi vīrieši rūpētos par savām sievām, meitām, krustmātēm! Tas būtu superīgi! Turklāt bites kodiens nāk par labu veselībai. Man bites ir iedzēlušas daudzas reizes, un ar reimatismu es noteikti neslimošu,” pārliecināts ir bitenieks.
“Es esmu laimīgs cilvēks, jo savā dzīvē esmu darījis tikai to, kas man patīk, kas padodas. Bites vēl visa cita starpā dod mīlestību, kas cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga.”
