Kas jāzina par svētku vainagiem? Ventiņu zāļu sieva Līga un Jānis dzīvi svin ne tikai Jāņos

“Es i ventiš, kas pedzīms netāļ no Ventiņem Tārgals puse. Man i lust un patikšan uz vietjem vērtibam,” par sevi saka Līga. “Es māk atpazīt ģeldigs zālits, taisit jipts, stāvet pe plīt un vārit viskādigs šmoķs, sloukt guoj, pļout sien, lāpit zeķs, ēķelet enzacs, seidet stelles.” Viņa sevi nesauc par dziednieci, bet par zāļu sievu, kas pazīst zāles un receptes. Viņa vienkārš nemāk izliktes pa to, kas nav. Un nemāk stāvet bez dārb.

Pilnzieda laiks ir klāt

Diezin, vai ir kāds augs, kuru Līga nepazīst un nezina, kā lieti šo vērtību izmantot? Tāpēc arī Kas Jauns Avīze izvaicā viņu par Jāņu vainagiem, mājas rotāšanu, galda klāšanu un kā jau skanīgā vārda īpašniecei – Līgai – kā viņa atzīmē savu vārdadienu?

“Kad man prasa, kādu tējiņu tu vāc, es saku – gandrīz nekādu. Ne jau ar tēju dzeršanu es sevi veselu dabonu. Vajadzīgs veselīgs dzīvesveids, laba elpošana, pareiza ēšana un dzeršana. Bet ārstniecības augus es vācu gan vannām, gan salātiem, garšaugu pulveriem, skrubjiem, slotām. Ap šo laiku ir pilnzieds, un var vākt visu, kas vien zied un nav indīgs. Sākot no āboliņa, kas derēs elpošanai, pret alerģiju, kumelīti, arī rudzupuķi, kura gan ziedēs arī pēc Jāņiem. Visu savāc, sakaltē, un, kad ir brīvāks laiks, var smalcināt, pulveros berzt, maisījumus darīt,” stāsta Līga.

Ļoti skaisti un saldi gan smaržo arī latvāņu ziedi, velnarutks, velnābols, tomēr nezinātājam labāk gar tiem negrābstīties. “Tos var vākt cilvēki, kas zina, kā darboties ar indīgiem augiem, lai neapskādētu savu veselību,” brīdina Līga un aicina mācīt bērniem pazīt indīgos augus, sēnes un ogas. Jāiemāca, lai bērni neņem tos rokās, jo viņiem ir tieksme pēc tam plaukstas nobraucīt pa seju, bet augs taču izdala indīgu sulu.

Lai vainags katrai citāds

Ko tad piederas likt Jāņu vainagā? “Iesācis ir ziedēt raspodiņš, un kurš vainags bez tā? Šis augs galvas rotai piedod ļoti skaistu krāsu. To tautas medicīnā lieto rētu sadziedēšanai, lai būtu stipra veselība, lai sieviete kļūtu ļoti skaista. Skaistumkopšanā un arī vainagā var izmantot kumelīti, margrietiņu, dzelteno ilzīti, zilo rudzupuķi,” stāsta Līga.

“Neviena sieva neizvēlas tērpu, kāds ir kaimiņienei, un arī vainagu grib citādu nekā citām. Katra meklē to skaistāko puķi. Piemēram, pļavas āboliņu, balto maijrozīti, jasmīna pazarīti, baltās un dzeltenās madaras. Skatās tos ziedus, kas lēnāk vīst, greznāk izskatās, vairāk smaržo un piedod vainagam burvību,” turpina zālīšu zinātāja.

Var iepīt arī vīgriežu, liepu, ozola lapas, zirga kumelīti, taču bez raspodiņa, margrietiņas, rudzupuķes nešķiet, ka tas ir Jāņu vainags. Papardes gan vainagā nepinot, jo tās ļoti ātri novīst.

Ziemā noderēs karstai vannai

Parasti izvēlas tādus augus, kurus pēc tam var izmantot tējai, salātiem, vannai. Nepin arī indīgus augus, tādus vairs nevar izmantot un labāk tos turēt tālāk no miesas. “Vainagu var sakaltēt un ziemā likt vannā, var šajā uzlējumā vannot mazu bērniņu. Ja ziemā piemetas kāda kaite, tad jāmeklē, kur vainagos palikušas stiprākās jāņuzāles, un jādara visstiprākais novārījums – jādzer un jātiek uz pekām,” pamāca zāļu sieva.

Vīriem vainagus noteikti vij no ozolu zariem, klāt var iepīt kādu spēka augu, visbiežāk vārpas, rudzupuķes, retāk vībotni vai pat uzziedējušu dadzi vai suņuburkšķi.

“Vīru vainagus parasti vij sievas – viņš ir ģimenes galva, un vīram tiek izrādīts liels gods. Katrs saimnieks ir Jāņa tēvs, kurš uzņem viesus savās mājās,” skaidro Līga.

“Ja arī mājās ir tikai ģimene, saimnieks ir un paliek saimnieks – galva jārotā ar vainagu, vienalga, kāds vārds viņam no vecākiem būtu dots. Puišiem vainagus vij meitas, tās, kuras puišus cer un kam viņi tīk. Ja puisim nav vainaga, tas jau ir zīmīgs mājiens, ka var pēc viņa vēl lūkoties un cerēt, ka šis puisis kādu meitu izvēlēsies,” pasmaida Līga.

Maziem puišeļiem parasti vainagu sagādā vecāki, bet tad nav vajadzīgs no ozola, maziem bērniem tāds nepiestāv, jo viņi vēl nav vīri kā ozoli. Vecāki gan gribot, lai dēli izaug par stipriem vīriem, un tāpēc darina ozollapu vainagus.

Pīlādzis ar pievienoto vērtību

Istabā Jāņos sanes papardes, saliek zem gultas, lai smaržo. Ar kalmēm izkaisa plāna vidu, aiz gultām aizsprauž meijas, gan bērza, gan pīlādzīša. Pīlādža zaru var aizspraust aiz durvīm, aiz gultas, pie stenderes, pie vārtiem – kur tik visur ne!

“Pīlādzi liek, lai ļaunums nenāk iekšā. Es no bērnības atceros, ka tēvs stāstīja: pīlādzi, sērmūksli vai puscenu – kā nu kurā vietā to koku sauc – parasti sētā stāda ziemeļrietumu stūrī, no kuras puses nāk slapjais, aukstais laiks. Un kad iepūš tāds slapjdraņķis, tad negribas iet laukā un saka – vai, cik labi, ka vējš caur pīlādzi pūš! Iepūš mums sētā stiprumu un veselību. Pīlādzi lieto imunitātes stiprināšanai, lai cilvēks varētu izturēt slapjo, mitro laiku. Un ja nu pa Jāņiem līs kā pa Jāņiem – tad arī labi, ka lietainais vējš ap pīlādzi pūš sētā un iepūš šī koka smaržu, kas palīdz mums izturēt mitrumu un vājumu, kad piemetas gripa, iesnas un klepus,” teic zinātāja.

Ar vainagiem Jāņos var uzpucēt arī kūti un klēti, vajadzētu ielikt arī Līgo vārtos, jo pa tiem nāk līgotāji. Ja negaida ciemiņus, tad pašus svētkus gan.

“Sasprauž meijas vārtos, galotnes sasien kopā, piesien vainadziņu. Kad vakarā redz, ka saulrietā saule spīd caur vainagu, tad laiks uguni kurt – tai ir jābūt no gaismas līdz gaismai. Saullēktā vārtos saule atkal iespīd caur vainagu – laiks iet gulēt. Līdz tam brīdim jānokopj sēta, ugunskura vieta un galds,” senās tradīcijas izklāsta zāļu sieva.

Sūkalas dziedē

Galdā liekam sieru, biezpienmaizi, speķa pīrāgus. Skaistais pavasaris, kad teliņš atripo, kad attek mazuļi sētā, govs atnesas un ir pirmpiens, jau ir garām. Nu ir piens aumaļām, un ne tikai teļam tiek, bet arī saimei, var no piena daudz ko darināt. Visgreznākā maltīte, protams, ir dzeltenais Jāņu siers, kuram netrūkst ne sviesta, ne olu, ne ķimeņu, ne sāls.

“Sūkalas gan vajadzētu pietaupīt, no tām iznāk labs padzēriens karstā vasaras laikā. Ja Jāņos kājas nodancotas no agra vakara līdz vēlam rītam, ir sapampušas un gurdenas, sūkalas palīdz tās sadziedēt. Ja čakla ravētāja pirms Jāņiem noņēmusies pa dobēm, ar nezālēm cīnīdamās, rokas melni zaļas noravētas, tad ar sūkalām var labi izbalināt gan noravētās rokas, gan nodancotos papēžus,” labus padomus sniedz Līga.

Sūkalas derēs arī tad, ja līgotāji rīta saulē piemiguši sētā un karstā saulē pārsauļojušies – pret saules apdegumu. Ja ravētāja plikiem pleciem vai muguru liekusies pār dobēm un saule pārāk cepinājusi, ar sūkalām labi arī remdināt apdegušu ādu.

Ventiņos cep plānmaizi

“Galdā jābūt biezpienmaizei. Ventiņos to gatavo tā, ka maizes kārta plāna, bet biezpiens uzkrauts virsū biezā kārtā. Lai tas turētos kopā, tad pieliek klāt šūmētu (sakultu – Red.) olu. Pie mums saka plānmaize, bet citur teic plātsmaize. Plānmaize tāpēc, ka maize plāna, bet aizdars virsū biezā kārtā. Plātsmaize saka tāpēc, ka to uz plāts cep. Citur saka raušmaize. Rabarberu rausim noteikti jābūt galdā! Var pielikt klāt meža vai dārza zemenes, olu piešaut, saldo krējumu. Labs laba galā! Līgotājiem prieks!” izsaucas tradīcija zinātāja.

Līgai pašai garšo strebjamie salāti ar rūgušpienu, kad tad vēl, ja ne pa Jāņiem tos saēsties? Vēl var pielikt klāt kaut ko gardu no dārza vai savvaļas garšaugus. Un kas tie par svētkiem bez ceptas gaļas! Vīri jau bez tās nespēs līdz rītam padancot, viņiem kārtīgs ēdiens jāliek priekšā. Ja labus salātus pastrebj un gaļu ar maizi piekož klāt, kas var būt labāks.

“Cilvēks pie sevis grib pabūt, savā sētā, pie mājas, pie saviem ļaudīm – vēlēsies sabraukt kopā ģimenes un dzimtas. Man šķiet, ka tā šogad būs lielākā vērtība. Lai galds lūst no ēdienu pārbagātības, lai radiem tiek, arī kaimiņiem, kuri atnāk ciemos. Es domāju, ka būs atkal kā senāk – daudzās mājās kursies uguns, gaidīs jāņubērnus, bet lielo baru svētki nu būs apklusuši,” saka ventiņu sieva.

Būt daļai no dabas spēka

Līga atgādina, ka vasaras saulgriežos svēta arī viņas vārdadienu, un cik gan daudz Latvijā ir šī daiļā vārda nēsātāju (pēc oficiāliem datiem, 10 785 Līgas)!

“Tajā dienā es daru ko neparastu – guļu zālē, skatos, kā tā aug, smaržoju, cenšos saklausīt zemi un dzirdēt, kā tā elpo. Man patīk apstaigāt pļavas, laukus, ceļmalas, grāvjmalas, dīķmalas – brīnos, cik milzīgs ir pilnzieds. Man patīk skriet pāri pļavai un izjust zāļu un ziedu smaržu. Man patīk noreibt no pilnzieda – lai plīvo mati un tērps! Apsēsties uz akmens un vērties tālumā. Patīk ziedos gulēt. Saplūkt pilnu klēpi ziedu un ar tiem piebērt gultu – kailai ziedos gulēt, piesegties ar vilnas segu. Lai augi ir pie miesas klāt. Man patīk būt daļai no tā visa,” savas fantāzijas lidojumos dalās zāļu sieva.

Visiem jāņubērniem viņa novēl, lai ir luste un patikšana ne tikai dziedāt Līgo dziesmas, bet arī parunāt savā starpā, iztaujāt vecos ļaudis un neaizmirst arī bērniem laiku rast.

“Svinam dzīvi ne tikai Jāņos, bet atceramies pīt vainagus visu vasaru – gan Pēteros, gan Jēkabos, līdz pat Miķeļiem. Svinam dzīvi cauru gadu, darinām vainagus atbilstoši laikam. Pat ar pīlādžogām rudenī! Zieds ir mīlestības plaukums, un ziedēt ir mīlestībā būt!” viedus vārdus sarunas noslēgumā izsaka Līga