Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Visa dzīve priekš kaķiem! Martai un Jānim trīsistabu dzīvoklī Mežciemā mīt 18 kaķi
Šie ir tikai seši kaķi no lielā pulka, kas mīt kopā ar Martu un Jāni. Bildē redzamie minkas sadzīvo draudzīgi, tomēr ar visiem tik viegli nav. Kašķīgie un seniori dzīvo atsevišķās istabās, lai būtu miers. (Foto: Juris Rozenbergs)

Visa dzīve priekš kaķiem! Martai un Jānim trīsistabu dzīvoklī Mežciemā mīt 18 kaķi 31

Mūsu mīluļi
12. janvārī 07:41 2020. gada 12. janvārī 07:41
  Dace Ezera | Kas Jauns Avīze
Tā ar humoru var teikt par rīdziniekiem Martu Ringu un Jāni Mendi – kopā ar viņiem trīsistabu dzīvoklī Mežciemā mīt 18 kaķu. Deviņdesmit procenti minču ir izglābti no ielas, jaunais pāris ārstē viņus, rūpējas kā par saviem bērniem un reizēm atrod arī īstos saimniekus.

Tā ir nesavtīga mīlestība, kura nav ne ar ko izmērāma. Dzīvoklī valda tīrība un kārtība – neredzot nepateiksi, ka tur mīt tāds pulks razbainieku.

Tāda plāna nebija

“Dzīvnieki man bērnībā ir bijuši, bet nekad nebija plāna izveidot kaķu patversmi. Vecākiem bija viens vai divi kaķīši, bet nebija ne glābti, ne no ielas paņemti,” "Kas Jauns Avīzei" teic Marta.
Kad nomira viņu mīļais kaķītis, pēc kāda laika sapratuši, ka nevar bez minkas, jo mājās vairs neviens nesagaida. Tikmēr vasarnīcā Carnikavā bija divas grūsnas kaķenes – gribējuši atrast kādu biedrību vai patversmi, bet velti.

“Kad atkal aizbraucām uz vasarnīcu, kaķēni jau bija piedzimuši – sapratām, ka pašiem kaut kas jādara, citādi minkas kļūs mežonīgi un neizdzīvos. Ar to arī viss sākās pirms pieciem gadiem,” atceras Marta.

Alisīte iesaukta par mazo kurkulēnu. “Ļoti žiperīga un aktīva meitene, izglābta no Ķengaraga pagalma, izārstēts acs vīruss, drīz dosies jau uz jaunajām mājām,” priecājas Marta. (Foto: Juris Rozenbergs)

Atpakaļceļa vairs nav

Katru vakaru pēc darba braukuši uz Carnikavu, lai viņus visus izķertu: “Diviem atradām mājas, bet pārējie pie mums palika. Protams, šņāca un skrāpējās, un tikai mani pielaida klāt.” Pāris smej, ka atpakaļceļa vairs nav. Ņēmuši sākumā kaķus pagaidmājās, bet nevarēja paiet garām uz ielas atrastam kaķim, ja tas bija slims un izbadējies. Tā arī viss turpinājies, dzīvoklī vienlaikus bijuši pat 22 kaķi.

“Caur mūsu mājām ir gājuši simtiem kaķu, un pagaidām es zinu tikai vienu, kuram raksturs bijis tāds, ko nevar izmainīt. Joprojām viņš ir pie mums, un mēs cenšamies,” piebilst Jānis.

Deviņdesmit procenti minču ir izglābti no ielas, jaunais pāris ārstē viņus, rūpējas kā par saviem bērniem un reizēm atrod arī īstos saimniekus. (Foto: Juris Rozenbergs)

Viņa atziņa – kaķiem visu laiku jāseko, mājās vienmēr jābūt kārtībai. Ja nav, tad kaķiem patīk uztaisīt vēl lielāku nekārtību. “Tagad visi mūsu kaķi ir smuki sakopti un veselīgi, nav vairs ārā jāsalst. Šobrīd viņi ir istabas kaķi un laukā vairs nemācētu izdzīvot,” uzsver Jānis.

Gandarījuma izjūta

“Mēs bieži esam bijuši klīnikās, reāli cīnījušies par dzīvību mata galā, un tagad uz pagājušajiem Ziemassvētkiem man atnāca trīs vēstules, kurās cilvēki, kas no mums adoptējuši kustonīšus, vēl priecīgus svētkus un saka – redziet, cik labi mums iet! Tad ir piepildījums un tu saproti, ka negulētās naktis, mocīšanās un raudāšana, pārdzīvojumi, viss, ko tu ieguldi, ir tā vērts. Tu saņem to silto gandarījuma sajūtu,” priecājas dzīvniekmīle.

Visgrūtāk esot ar maziem kaķēniem, kuri atrasti uz ielas, izmesti kastēs, pat atkritumos vai uzieti mežā. Viņiem vajag siltumu un mātes pienu, bet cilvēkam tas nozīmē negulētas naktis, un barot ar piena aizstājējiem ir ļoti grūti. Ne vienmēr tas viss dod rezultātu, jo tas tomēr ir mazs zīdainītis, var tikai mēģināt saprast, kas jādara.

Maurēlija – viena no četriem izglābtajiem mežonīšiem Ogres pagrabos. “Ilgi cīnījāmies ar vīrusu, nezinot, vai izdosies, bet šobrīd ir vesela un meklē labākos saimniekus,” teic Marta. (Foto: Juris Rozenbergs)

Pelmenīte mūža maizē

“Pārsvarā ielas kaķiem ir vīrusi, acis tek, bet to var izārstēt ļoti ātri. Grūtāk ir, ja ir iedzimtas kaites, piemēram, nieru mazspēja. Tagad Pelmenītei ir ļaundabīgs audzējs vaiga rajonā. Viņa ir no ielas, atradām caur feisbuku. Sieviete Olga bija ielikusi un ļoti ilgi viņai meklēja mājas. Ar Jāni izrunājām – ja jau, tad jau, ar visām četrām iekšā. Sapratām, ka mēs viņu ņemam pavisam, līdz dzīves beigām. Pelmenīte ir slima, un vajag aprūpi, bet vēl viņa ir seniore, ap desmit gadu veca. Viņa unikāli pārcieš operācijas – viens no pacietīgākajiem kaķiem, kurus šo gadu laikā esmu redzējusi,” sāpju stāstu sāk klāstīt Marta.

Pelmenīte pārcietusi četras operācijas, narkozi, sistēmas un potes, bet nevienā brīdī nav atļāvusies ne uzšņākt, bet vienmēr pateicīgi skatoties acīs. Ieņaudas tikai tad, ja kaut kas iesāpas. “Viņa visu izcieš, vēl atnāk klēpī pamīļoties un bučas mīl dot. Mīlestības, pacietības, pateicības iemiesojums. Dzīvnieki vispār ir ļoti jūtīgi, jūt arī glābējus,” novērojusi Marta.

Šie ir tikai daži no simtiem mirdzošo darbiņu, kuri tapuši, pateicoties iedvesmai un sajūtām, ko Martai sniedz kaķi un to glabšanas misija. “Esmu bezgala pateicīga, ka viss manā dzīvē ir izveidojies tā, ka varu darīt sev sirdij un dvēselei mīļas lietas, kas piepilda un palīdz piepildīt citus.” (Foto: no Martas Ringas arhīva)

Akla, kurla, ar lodi ķepā

Skarbs ir seniores Marlēnas bēdu stāsts – bijusi akla, kurla un ar lodi ķepā, atrasta pusmirusi uz ielas. Kā jau slima, dabiskās vajadzības nokārtojusi kur pagadās. Marlēnai bijuši vismaz 16 gadu – visvecākais kaķis pie Martas un Jāņa. Klīda baumas, ka viņa piederējusi vecam vīrietim, kurš kaķeni nebaroja un sita.

“Viņa pie mums nodzīvoja pusgadu. Paņēmām ar domu, ka meklēsim mājas, bet ar visām viņas kaitēm neizdevās. Ir situācijas, kad jābūt klāt visu laiku – var ieskriet stenderē, citā kaķī. Mēs bijām viņu ļoti iemīlējuši, saucām par mūsu kurmīti. Viņa mums bija ļoti pateicīga, kaut bija akla, kurla un kliba. Kaķis, kurš neredz, jūt, ka tu ienāc telpā, un pieglaužas, atrod tavas rokas un ieliek galviņu. Tas ir neaprakstāmi. Viņa aizgāja mums uz rokām,” skumji nosaka Marta.

Deviņdesmit procenti minču ir izglābti no ielas, jaunais pāris ārstē viņus, rūpējas kā par saviem bērniem un reizēm atrod arī īstos saimniekus. (Foto: Juris Rozenbergs)

Marlēna pati mēģinājusi būt cilvēkiem blakus, sagaidījusi, kad atnāks Jānis, ņaudējusi, saukusi un klusām izdzisusi.

Glezno kaķiem

Jānis strādā Ķīpsalas izstāžu hallē, Marta pēdējos divus gadus nestrādā. Sākotnēji gan savienojusi darbu ar rūpēm par kaķiem, bet tad to bijis divreiz mazāk.

“Brīvajā laikā sāku gleznot, un tad bija periods, kad mums bija 20 kaķu, pieci mazie barojamie. Bija lūzuma brīdis, kad ar Jāni runājām un viņš mani iedrošināja – vai nu nodarbojies ar kaķiem, vai strādā, vai glezno. Nevar to visu savienot. Es aizgāju no darba un sāku pastāvīgi zīmēt,” stāsta Marta.

Kriksis, viens no baltajiem brālīšiem, kuri adoptēti paši pirmie, pirms aizsākās lielā glābšanas misija, ļoti miermīlīgs un kautrīgs puika. (Foto: Juris Rozenbergs)

Zīmēšana ir viņas bērnības sapnis, kaut speciāli nav mācījusies: “Zīmēt sāku kaķu dēļ, un viņi dod man iedvesmu gleznām un emocijas.” Tas viss savā starpā ļoti mijiedarbojas. Pirmo gleznu Marta pārdevusi par desmit eiro.

Darbos lielākoties redzami kaķi, bet tagad jaunā māksliniece izmēģina arī ko citu. “Nav tā, ka katru dienu pa 50 gleznām nopērk, bet pasūta dzīvniekmīļi. Gleznas nav gluži standarta, jo tās ir ar mirdzumiem, un daudziem tas šķiet kas jauns,” priecājas autore.

Bez ziedotājiem to nevarētu

Nauda par gleznām aiziet kaķu uzturēšanā, kas prasa ļoti lielas summas. “Barību mēs pasūtām no Vācijas, jo tur ir daudz lētāk. Mēnesī apmēram 300 eiro vajag barībai, smiltīm, vatei, higiēnas precēm, paladziņiem. Tad vēl ir medikamenti, vizītes pie vetārsta,” uzskaita Marta.

Šie ir tikai daži no simtiem mirdzošo darbiņu, kuri tapuši, pateicoties iedvesmai un sajūtām, ko Martai sniedz kaķi un to glabšanas misija. “Esmu bezgala pateicīga, ka viss manā dzīvē ir izveidojies tā, ka varu darīt sev sirdij un dvēselei mīļas lietas, kas piepilda un palīdz piepildīt citus.” (Foto: no Martas Ringas arhīva)

Līdzekļi ir Jāņa alga, gleznu nauda, arī ziedotāji ir ļoti atsaucīgi. Piemēram, Pelmenītes ārstēšanai decembrī izlietots ap 1000 eiro – bez citiem cilvēkiem to nevarētu. Atbraucot ciemos, atved barību, smiltis, ziedo kaut vai piecus eiro.

Gadījies, ka steidzami vajag zāles, bet Marta netiek pakaļ, un ir tādi, kuri palīdzējuši savā darba pārtraukumā. Cilvēks ir gatavs upurēt savu laiku, un tas ir bezgala daudz, novērtē Marta. Viņu var atrast Facebook, kur ir arī kaķu lapa Visas ķepas.

Gribēja īpašu kaķi

Tomēr arī laimīgo stāstu ir ļoti daudz. Melnijs bija kaut kur atrasts sliktā stāvoklī, par viņu bijis vēstījums Facebook. Marta un Jānis atsaucās un sākuši ārstēt.

“Viņš bija ļoti jancīga paskata, ilkņi bija uz āru izvērsti, melni brūns. Vienu brīdi likās, vai izdosies. Bija nieru mazspēja, ar zobiem problēmas, tie nepareizi saauguši, laikam ar kaut ko bija dabūjis pa žokli. Ilgu laiku mēs meklējām viņam mājas, bet gāja grūti. Atsaucās jauns pāris, kuriem es pastāstīju pilnīgi visu, un jaunie cilvēki nenobijās, tas viņus iedrošināja – vēl vairāk gribēja īpašo kaķi,” priecājas Marta.

Deviņdesmit procenti minču ir izglābti no ielas, jaunais pāris ārstē viņus, rūpējas kā par saviem bērniem un reizēm atrod arī īstos saimniekus. (Foto: Juris Rozenbergs)

Pagāja laiks, un viņi saņēma interesantas bildes, kurās redzams, ka Melnijs vairs nav noslēgts mājas kaķis, ir pilnīgi mainījies – bijis pavadiņā laukā blakus govij, ar kuru viņš draudzējies. Jaunais saimnieks savam mīlulim pat uztaisījis koka gultiņu.

Kuram katram neatdod

Marta atklāj, ka daudzi nesaprot, kāpēc dzīvnieku glābēji grib reizi gadā aizbraukt ciemos, saņemt bildi vai vismaz vienu teikumu, ka viss ir kārtībā. Ja dzīvniekā ieguldīts tik daudz laika, uzmanības, rūpju, gribas zināt, ka viņam viss ir labi.

“Mēs arī neatdodam dzīvnieku kuram katram. No sākuma tiekamies, atnāk apskatīties kaķi, izvērtējam. Diezgan bieži saprotam, ka nevar dot. Pirms trim gadiem sieviete ar pilnīgi nopietnu seju teica – bet kā, laukā ir peles, vaboles, kāda barība man viņam jāpērk? Protams, kaķi viņai neatdevām,” atminas Marta.

Kaķi neklīstu pa ielām, ja viņus tur neviens neizmestu. “Nesaprotu, kā var paņemt dzīvnieku uz diviem mēnešiem kā rotaļlietu,” sašutis ir Jānis, uzskatot, ka risinājums ir stingri sodi. Viņš gan cer uz nākotni: “Zinu, ka jaunajai paaudzei skolās māca labu izturēšanos pret dzīvniekiem.”

Ne visi saprot šo aizrautību, bet Marta saka: “Mums ir vienalga, darām to, ko mīlam, un lepojamies, ka esam tādi. Jo vairāk katrs no mums pa mazam darbam izdarīs un palīdzēs, jo pasaule kļūs gaišāka, labāka un sirsnīgāka.”

Citi šobrīd lasa

Pievilcīga MMA cīkstone saņem naudu par pikantiem foto, bet bildes nenosūta
VIDEO: no gaisa Ķīnā sāk krist naudas banknotes, izraisot haosu uz ielām
Aizturēšanas aizkulises: kā Latvijas policisti Rīgā gaišas dienas laikā sagrāba Igaunijā meklētu vīrieti. VIDEO
Skatīt visus komentārus

Выяснилось, почему расстались Брэд Питт и Николь Потуральски

Выяснилось, как герцогиня Камилла помогла Кэтрин удержать Уильяма