Kā Latvija no zaļākās valsts nokļuvusi nezaļākās negodā?
Latvija ir trešajā vietā Eiropas Savienībā aizsargāto teritoriju jeb "Natura 2000" sauszemes platību ziņā. Lielisks rezultāts, ja vien šī vieta nebūtu trešā no beigām. Vēl mazāk aizsargājamu platību ir tikai Dānijā un Lielbritānijā. Lai nejustos vientuļi un pārāk aizvainoti – līdzīgus brīdinājumus saņēmušas vēl deviņas valstis.
Decembra sākumā pavīdēja ziņa, ka Latvija no Eiropas Komisijas saņēmusi oficiālu vēstuli, ka, nosakot dabas aizsardzības teritorijas, neesam spējuši nodrošināt pienācīgu Eiropas Savienības nozīmes dzīvotņu un sugu aizsardzību.
Vēstuli lasa ierēdņi un citiem nerāda
Dokuments laikam ir ļoti garš, jo Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā uz "Kas Jauns Avīzes" jautājumu, ko īsti mūsu viszaļākajai valstij pārmet Eiropas birokrāti, uzzinājām, ka ierēdņi joprojām iepazīstas ar vēstuli un to darīs Eiropas Komisijas atvēlētos divus mēnešus. Vides aizsardzības nevalstisko organizāciju pārstāvjiem līdzīgi kā žurnālistiem šo dokumentu nerāda.
"Natura 2000" teritorijas visčaklāk veidotas laikā, kad mūsu valsts vāca punktus uzņemšanai Eiropas Savienībā. Vispirms šajā tīklā iekļāva visas esošās 122 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas.
Pašlaik "Natura 2000" tīklā ir 333 teritorijas – četri dabas rezervāti, četri nacionālie parki, 239 dabas liegumi, 37 dabas parki, deviņi aizsargājamo ainavu apvidi, septiņas aizsargājamās jūras teritorijas, deviņi dabas pieminekļi un 24 mikroliegumi.
Jau toreiz Latvijas valdība diez ko aizrautīgi neveidoja jaunas aizsargājamās teritorijas, centās izšmaukt cauri ar minimumu, soloties, ka turpmāk platības pieaugs. Par lēno darbošanos dabas labā Eiropas Komisija Latvijai jau aizrādīja 2005. gadā, un tagad valstij draud soda sankcijas.
Viens nav karotājs
Vainot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju bezdarbībā īsti nav iemesla, jo gala lēmumus par dabas aizsardzību pieņem Saeima un Ministru kabinets, kad tos akceptējuši Zemkopības un Ekonomikas ministriju pārstāvji.
Tomēr nav mazsvarīgs fakts, ka Dabas aizsardzības departamenta vadībā joprojām ir amatpersonas no tālā 2004. gada. Šķiet, ka tā nav sagadīšanās, ka valsts pārvaldē dabas aizsardzībā vadošajos amatos strādā miermīlīgi, uz kompromisiem gatavi ierēdņi. Nozares kritiķi tikmēr apvienojušies dažādās NVO, piemēram, Latvijas Dabas fondā, Pasaules Dabas fondā, Ornitoloģijas biedrībā un citās.
Jaunu aizsargājamu teritoriju veidošana jāsaskaņo arī ar vietējām pašvaldībām un jārīko sabiedriskā apspriešana. Ja grib nodibināt jaunu nacionālo parku vai rezervātu, to beigās izlemj Saeima.
Aizsargājamo ainavu apvidus, dabas liegumus, dabas parkus, aizsargājamās jūras teritorijas un dabas pieminekļus izveido Ministru kabinets pēc tam, kad jautājums izspriests ministrijās un pašvaldībās. Vēl tagad atmiņā skaļie Piebalgas iedzīvotāju protesti pret zonējuma izmaiņām Vecpiebalgas aizsargājamā ainavu apvidus kartē. Vispārīgi un aptaujās esam par dabas aizsardzību, bet, līdzko pavīd iespēja, ka kaut niecīgākie ierobežojumi skars pašu, daļa zemes īpašnieku protestē.
Moricsalā pūst nauda…
Nav noslēpums, ka lielsaimnieki un mežizstrādātāji Zemkopības ministrijas paspārnē mērķtiecīgi darbojas, lai sabiedrība dabas aizsardzības prasības vainotu valsts labklājības mazināšanā.
Piemēram, "Zelta čiekurs 2019" pasniegšanas ceremonijā Latvijas Meža īpašnieku biedrības priekšsēdētājs Inesis Boķis pauda, ka Latvijā pārlieku izdabā Eiropas Savienības biotopu aizsardzības prasībām, tāpēc mežā sapūst nauda, kuru varētu izmantot medicīnai, izglītībai un citām sabiedrības vajadzībām.
Vietā piebilst, ka "Natura 2000" no Latvijas teritorijas aizņem tikai apmēram 12%, turklāt patiešām stingrs aizsardzības režīms, kur “nauda pūst”, ir niecīgā daļā, piemēram, Moricsalā un Slīteres rezervātā. Eiropas Savienībā ar 37% priekšgalā ir Horvātija, un pat bagātā Luksemburga var atļauties aizsargāt dabu 27% no savas mazās teritorijas, nedaudz lielākas par Ventspils novadu.
Indē bez izšķirības
Tikpat dzēlīgi pret dabas aizsardzību izturas tie lauksaimnieki, kas lobē pesticīdu vairumtirgotāju intereses. Viņu uztverē ikviens kukainis ir potenciāls kaitēklis, un tas nekas, ka pie viena tiek noindēti viņu lielākie palīgi – apputeksnētāji.
Zemkopības ministrija visādi klupināja un bremzēja dabas skaitīšanas uzsākšanu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai nācās apsolīt, ka jaunas aizsargājamās teritorijas netiks veidotas, dabas eksperti tikai pārbaudīs, vai esošajās ir ko sargāt, un, ja gribēs kaut ko no jauna aizsargāt, tad vajadzēs izslēgt no sarakstiem vietas, kur, par spīti aizsardzības statusam, retumi ir iznīkuši.
Izzūd īstas pļavas un vecie meži
Dabas sargi brīdina, ka Latvijā strauji mazinās bioloģiskā daudzveidība, jau esam tik tālu, ka teju nav dabisko zālāju ar desmitiem augu sugu, vecu mežu ar ligzdu kokiem lielajiem putniem, tiek norakti purvi utt. Tikai 0,7% mūsu pļavu ir dabiskas, un tieši tajās aug 40% reto un izzūdošo augu sugu.
Nozares, kas peļņu gūst, izmantojot dabas resursus un maksājot niecīgu dabas resursu nodokli par to noplicināšanu, biedē, ka dabas aizsardzības dēļ paliksim bez nodokļiem un valstī būs stagnācija. Varbūt tagad kaut kas ir mainījies, bet pirms dažiem gadiem zāģeru kursi sākās ar neoficiālu ieteikumu: “Ja ieraugāt kokā lielu ligzdu, fiksi zāģējiet to koku nost! Citādi paliksiet bez darba, jo atnāks dabas sargi un pasludinās mikroliegumu!”
Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju likumā teikts, ka valstij jākompensē dabas aizsardzības prasību dēļ neiegūtie labumi.
Daļēji tas tiek darīts, bet, protams, naudas nepietiek. Droši vien šis ir galvenais iemesls, kāpēc mežu un lauksaimniecības zemju īpašnieki izsaka savu neapmierinātību par dabas teritorijām.
Te gan vietā nosaukt skaitļus. Līdz 2016. gadam Valsts meža dienests bija izveidojis 2307 mikroliegumus 41 700 hektāru platībā. Mežcirtēji tos nikni kritizē, bet no visas mežu platības tie ir tikai 1,26%, turklāt 93% atrodas valsts mežos, 1% – pašvaldību, tikai 4% – privātpersonu un 2% – juridisku personu īpašumos.
Gribam saņemt bez pienākumiem
Uz ko mēs tiecamies? Uz turīgu dzīvi vai veselīgu vidi? Gribētos jau abus. Un negribētos ticēt, ka ar Latvijas dabu ir tik slikti, taču optimismam nav iemesla. Šā gada Latvijas ziņojumā Eiropas Komisijai par sugu un biotopu aizsardzības stāvokli atzīts, ka tikai 10% no visām dzīvotnēm ir labvēlīgā aizsardzības stāvoklī.
Maijā Eiropas Sadarbības un attīstības organizācija Vides raksturlielumu ziņojumā uzsvēra, ka dabiskās vides stāvoklis Latvijā ir slikts un turpina pasliktināties.
“Reizēm ir nepieciešams stingrs atgādinājums no malas un soda sankciju risks, lai mēs sasparotos un atrisinātu ieilgušās problēmas. Tas, ka Latvija nav zaļa savos darbos, nav pārsteigums nevienam, kas iedziļinājies mūsu dabas problēmās. Nu uz to norāda arī Eiropas Komisija,” saka Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētāja Inga Račinska.
Būt par Eiropas Savienības dalībvalsti, no vienas puses, ir jauki, bet – ir arī savi pienākumi. Kad jāizmanto Eiropas fondu nauda, visi ir gana naski. Kad jāsargā vide un daba – labāk lai to dara kāds cits, kas bagātāks, kam vairāk kalnu utt.
Izveidot pilnvērtīgu "Natura 2000" teritoriju tīklu bija obligāts priekšnosacījums, lai iestātos Eiropas Savienībā. Latvijai izdevies izvairīties no šā darba 15 gadus. Ja domājat, ka privātīpašums ir svēts un tajā saimnieks var darīt, ko vēlas, vietā atgādināt, ka privātīpašniekam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, kas ierakstīti Satversmē: “Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.”
Publikācija ir sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
