Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Man ir cerība, ka sagaidīšu laiku, kad dabīgi audzēti lopi būs arī veselīga uztura nodrošinātātji cilvēkiem," Litenes zemnieks Gunārs Ciglis ir optimists. (Foto: Anitra Tooma)

Saimniekot zaļi palienes pļavās

Zaļās dzīves ABC
17. septembrī 13:44 2019. gada 17. septembrī 13:44
Anitra Tooma, vides žurnāliste | Kas Jauns Avīze
Ar Litenes zemnieku, "Sopuļu" saimnieku Gunāru Cigli iepazinos pirms 13 gadiem – tolaik Nīderlandes fonds ARK cieši sadarbojās ar Latviju, lai palieņu pļavās popularizētu noganīšanu ar savvaļas zirgiem un liellopiem. 2006. gada maijā biju aculieciniece, kā Nīderlandē augušie 13 hailanderi un 20 zirgi izkāpj savā jaunajā mājvietā Sitas Pededzes palienē.

Toreiz zālēdājus izlaida arī Dvietes palienē, pie Liepājas ezera un Jelgavas Pilssalā. Lopus ARK dāvināja, bet zemniekam bija jāuzbūvē stingrs aploks un jānovāc krūmi. Ik pa laikam apciemoju Cigļu ģimeni, jo ar Gunāru vienmēr ir interesanti aprunāties, viņš ir kaismīgs senlietu un grāmatu kolekcionārs, domātājs un stratēģis.

Graudi ļauj uzturēt ganāmpulku

Pašlaik Gunārs ir Gulbenes novada deputāts, un ģimenei pieder divas saimniecības: viena ir bioloģiski sertificēta, kur nodarbojas ar siena sagādi lopiem, kas kopj palieņu pļavas 250 hektāru platībā, otra – konvencionālā, kur 500 hektāru platībā audzē dažādus graudaugus.

Izrādās – graudkopība dod ienākumus, lai ģimene varētu uzturēt ap 200 dzīvnieku lielo pulku, jo maksājumi par ieguldījumu dabas aizsardzībā un sugu saglabāšanā ir knapi – 50 eiro par hektāru gadā. Par šo naudu jāsagādā siens ziemai, jālabo aploki, jābaro un jāuzrauga dzīvnieki.

Šoruden, kad atkal biju Litenē, lopus pat neredzēju, ap 200 zirgu un govju bija izklīduši plašajās ganībās. “Tieši cik man ir lopu, varu saskaitīt tikai tad, kad uzkrīt pirmais sniegs un visi sanāk pie siena ruļļiem,” stāsta Gunārs. “Tagad ganāmpulka lielumu pieregulē vilki, pašpatēriņam kādu nošauju, dažus zirgu pulciņus pie sevis paņēmuši apkārtnes zemnieki.”

Govis un zirgi ganās 250 hektāru plašā teritorijā. (Foto: Anitra Tooma)

Vairāk iegulda nekā atgūst

Noganīšana peļņu nedod, ļoti domājot, var iziet pa nullēm, Gunārs ir atklāts – pēdējos divus gadus vairāk ieguldījis nekā guvis atpakaļ. Vajadzēja atjaunot aplokus, divpadsmit gadu laikā stabi bija jau satrupējuši.

“Cik tas izmaksā 250 hektāru norobežošanai, varat paši iedomāties. Šajā laikā valsts samazināja atbalstu tiem, kas pļauj un nogana dabīgos zālājus, bet solīja, ka tad, kad pabeigs biotopu kartēšanu, par lielāku bioloģisko daudzveidību būs arī lielākas kompensācijas. Kartēšana ievilkās, varbūt nākamgad sagaidīsim ko vairāk.  Mēs jūtamies kā pēdējie mohikāņi, kam daba ir svarīga, bet tādu nav daudz,” atzīst zemnieks.

Zālēdāji palīdz augiem

Pa šo laiku daudzi uzara savus zālājus, jo tā varēja nopelnīt. Naudu, ko noņēma tiem, kas patiesi saglabā sugas, novirzīja intensīvajai lauksaimniecībai zaļināšanas pasākumiem. Intensīvi saimniekojošie to radoši izmantoja: melno papuvi ieguva, miglojot ar herbicīdiem, labi, ka pēc pāris gadiem šo metodi aizliedza; slāpekli piesaistošo tauriņziežu audzēšanā izmanto insekticīdus, kas bieži vien kaitē bitēm un citiem dabiskajiem apputeksnētājiem. Šāda saimniekošana Latvijā tiek papildus atbalstīta, bet videi draudzīga – mērdēta!

Palieņu noganīšanas metodeir ilgtspējīgākā no visām - lai saglabātu ainavu, ir jābūt kādam, kas ar prieku visu gadu plūc zāli un krūmu atvases. (Foto: Anitra Tooma)

Pateicoties tam, ka pļavu apsaimniekošanā izdevās nodrošināt pēctecību, jo kolhoza laikos te pļāva sienu, bet pēc dabas aizsardzības plāna izstrādāšanas 2005. gadā drīz vien izlaida pirmos liellopus un zirgus, pērnā dabas skaitīšana apstiprināja – pļavas ir ar apskaužamu sugu daudzveidību: viena kvadrātmetra parauglaukumā atrasts vairāk nekā 20 augu sugu, 5x5 metros – ap 70 sugu.

Tā kā šeit ir liela augu daudzveidība un arī veci ozoli, netrūkst retu kukaiņu sugu. Šādas pļavas ir vienīgā iespēja ligzdot ķikutiem un citiem pļavu putniem, kas mūsdienu ainavā, kur valda ar pesticīdiem miglotas monokultūras, ir retums. Droši var teikt, ka palieņu noganīšanas metode ir ilgtspējīgākā no visām – lai saglabātu atklātu ainavu, ir jābūt kādam, kas ar prieku visu gadu plūc zāli un krūmu atvases. Senāk to paveica savvaļas zālēdāji, tagad lopus gana plašos aplokos.

Ar kampaņām nepietiks

Kaut vegāni aizvien uzstājīgāk sauc, ka pasauli var glābt tikai gaļas neēšana, pretī liekams arguments, ka mūsu klimata zonā vienīgi zālēdāji var saglabāt mežonīgos ātrumos iznīcinātos dabīgos zālājus. Ja nav plūcēju, pļavas un ganības aizaug ar mežu vai tiek uzartas ekonomiski izdevīgu monokultūru audzēšanai. Uz neatgriešanos pazaudējot desmitiem un simtiem sugu, mēs izjaucam dabisko līdzsvaru, un, kaut negribas ticēt, zinātnieki apgalvo, ka tas apdraud cilvēces pastāvēšanu uz Zemes. Tieši straujā sugu izmiršana ir lielākais drauds civilizācijai, tikai tad – klimata krīze.

Govis un zirgi ganās 250 hektāru plašā teritorijā. (Foto: Anitra Tooma)

Varam niekoties un organizēt t.s. biotopu kopšanas talkas, bet īslaicīgu projektu ietvaros reizi gadā nopļauta pļava, sagrābts siens un izcirsti krūmi nav risinājums. Viena alkšņa vietā ataug trejdeviņu atvašu puduris, kamēr zālei labāk patīk, ka to pakāpeniski noplūc, nevis uzbrūk kampaņveidīgi. Cilvēks ir arī gaļēdājs – pamieloties ar ekoloģiski audzētu gaļu Latvijas dabai un ainavai nāktu tikai par labu.

Audzēt biogaļu nav viegli

Tomēr pašlaik dabiskās pļavās audzētu lopu gaļas ražošana tiem saimniekiem, kas mēģināja ar šo rūpalu nodarboties, ienākumus nav devusi, drīzāk izputinājusi. Lopiem ir regulāri jāņem asins analīzes un katram ausī jāiecērt krotālija, ja, spraucoties caur krūmiem, tā pazūd, dzīvnieks jādabū rokā un atkal jāiestiprina dzeltanais plastmasas gabals.

Katrs, kurš mēģinājis izmazgāt kaķi, var iedomāties, cik dzīvībai bīstams un grūti paveicams pasākums ir pārsimt hektāru platībā saķert mežonīgus lopus vai tuvoties bara pieskatītam teliņam un kumeļam.

Lai to paveiktu, vajadzētu iegādāties metāla žogu komplektu, tas palīdz iedzīt lopus šaurā bezizejā. Lai gaļu drīkstētu marķēt kā bioloģisku, saimniekam jāuzbūvē sertificēta kautuve. Ciglis aprēķinājis, ka šādi tēriņi varētu izputināt saimniecību. Piekritīsiet – mūsdienu pasaulē vienkāršāk ir ražot gaļu, kur lopi vienuviet aug fermā, sauli neredz un ēd kultivētās pļavās audzētu zāli un intensīvi ražotus miltus.

2006. gada maijs, kad Litenes palienē izkāpa pirmie "Highlander" šķirnes liellopi no Nīderlandes. (Foto: Anitra Tooma)

Ja ierobežotā savvaļā audzēts liellops un zirgs būtu dambriežu un citu meža zvēru audzētavu iemītnieku statusā, tad būtu vienkāršāk nogādāt gaļu patērētājiem: dzīvniekam pēc nomedīšanas ieliktu krotāliju, tas būtu apliecinājums, ka lopiņš visu mūžu ēdis tikai dabīgu zāli un ziemā ekosienu. Bet tagad nekā tāda nav.

“Dabas aizsardzība mūsu valstī nav prioritāra jau teju desmit gadus, kāpēc tas tā – nezinu. Bet man ir cerība, ka sagaidīšu laiku, kad dabīgi audzēti lopi būs ne tikai brīvprātīgie bioloģiski vērtīgu zālāju kopēji, bet arī veselīga uztura nodrošinātāji cilvēkiem. Iespējams, par to gādās klimata krīze. Ekstremālos laikapstākļos dabiskie zālāji ir daudz noturīgāki nekā monokultūras, to pierādīja pieredzētie lietavu un sausuma gadi,” Gunārs optimismu nezaudē.

Zosu noēsto kompensē, stirnu nē

Šogad Sopuļu saimnieks priecājas par sengaidīto graudu ražu. Pērn bija sausums, aizpērn – tādas lietavas, ka siena ruļļi aizpeldēja pa Pededzi. Šogad vienīgais, kas apdraudēja tīrumus – milzīgi migrējošo zosu bari, kas ilgi barojās Litenes apkārtnē, jo ziemeļos bija vēls pavasaris.

2006. gada maijs, kad Litenes palienē izkāpa pirmie "Highlander" šķirnes liellopi no Nīderlandes. (Foto: Anitra Tooma)

Par migrējošo putnu nodarītajiem zaudējumiem zemkopis no Dabas aizsardzības pārvaldes saņēma kompensāciju. Par to, ka stirnas un izmukuši dambrieži šoziem 100 hektāru platībā noēda rapsi – neko, jo likumā ierakstīts, ka zemes saimnieks pats atbildīgs par meža dzīvnieku atvairīšanu.

Graudus ar glifosātu nežāvē

Kombaini tīrumos strādā līdz krietnai tumsai, jo graudu piekabēm līdz rītam jābūt pilnām, tad tos ved uz pieņemšanas punktu Gulbenē. Vaicāju Gunāram, vai viņš graudu žāvēšanai (šo miglojumu acu aizmālēšanai sauc par nezāļu apkarošanu pirms kulšanas) izmanto glifosātu saturošus herbicīdus.

"Man ir cerība, ka sagaidīšu laiku, kad dabīgi audzēti lopi būs arī veselīga uztura nodrošinātātji cilvēkiem," Litenes zemnieks Gunārs Ciglis ir optimists. (Foto: Anitra Tooma)

“Graudiem – nekad, pirms daudziem gadiem reiz nomigloju nezāļainu dīzeļdegvielas piedevai domātu rapšu lauku. Bet sapratu, ka tas man nav pieņemami. Graudaugu miglošana ar glifosātiem man liekas ļoti netālredzīga rīcība, jo skaidrs, ka visas ķimikālijas, ko lieto pārtikas audzēšanai, agri vai vēlu nonāk līdz barības ķēdes virsotnei,” saka Gunārs. Viņš gan nesteidzas nosodīt tos lauksaimniekus, kas tā dara.

“Kad graudi uz lauka jau ir nogatavojušies, proteīni, lipeklis un grimšanas skaitlis ir ideālā līmenī. Bet ne vienmēr graudus var paspēt nokult bez lietus. Pēc katra lietus graudu kvalitāte mazinās, jo mitrums pamodina graudā dzīvības procesus, tas sāk dīgt, un, pārbaudot kvalitāti, izrādās, pēc pašreizējām prasībām šādi graudi vairs neder pārtikai, tikai lopbarībai. Ja lauks pirms kulšanas nomiglots ar glifosātiem, dzīvības procesi augā tiek pārtraukti un grauds vairs nereaģē kā dzīvs organisms, tas iekonservējas līdzīgi kā marinēts gurķis,” skaidro Gunārs.

2006. gada maijs, kad Litenes palienē izkāpa pirmie "Highlander" šķirnes liellopi no Nīderlandes. (Foto: Anitra Tooma)

Neviens graudu pircējs intensīvi strādājošiem zemniekiem lieki nevaicā, vai graudi rudenī migloti vai nē. Tomēr Gunārs uzskata: “Ja zemnieks dara visu, kā atļauts, nevienam nav tiesību pārmest.  Graudiem ir pārtikas kvalitāte, un tie nonāk cilvēku uzturā. Nemiglotie graudi tiek lopiem. Bioloģiski sertificētos zemniekus gan pārbauda ļoti stingri. Tāpēc ir jāpērk bioloģiskie produkti, cik bieži vien iespējams.”

Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

Citi šobrīd lasa

Inga Tropa par labsajūtu un skaistumu: "Nevelku to pašu apģērbu divas dienas pēc kārtas"
Kādi legingi ir modē šoruden? 16
"Uzdrošināšanos man Andrejs ir devis" - draugu Žagaru atceras Kristīne Pasternaka
Tēmas: Litene
Pievienot komentāru

Откровенные признания принца Гарри шокировали Елизавету II и принца Уильяма

«Спасибо Алле Борисовне за вкуснейший обед и ужин»: известный продюсер показал Пугачеву в домашней обстановке