Gribas mīļdzīvnieku. Varbūt milzīgu gliemezi? Gluži kā Ingaram Gudermanim no Aizputes

“Es par dzīvniekiem zinu ļoti daudz, jo man ir bijuši dažnedažādākie, saprotu arī problēmas un pat slimības. Ja nevajag veterinārārsta iejaukšanos, draugiem un paziņām varu dot noderīgus padomus, kā attiecīgā brīdī rīkoties. Bet man nav zoologa vai mediķa izglītības, esmu profesionāls dziedātājs,” "Kas Jauns Avīzei" saka Ingars.

Suns terapeits

Suņi un kaķi ņemti jau apzinīgajā vecumā, kad puisis pats spēja par četrkājainajiem draugiem parūpēties. Austrālijas aitu sunim Alfijam ir astoņi gadi, viņš ir apmācīts kanisterapijā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Piecus gadus vecais šnaucers Poga nodarbībās nāk līdzi kā stažieris asistents.

“Bija posms, kad es darbojos Baltijas rehabilitācijas centrā Dižvanagi. 2009. gadā Liepājā sākām nodarboties ar kanisterapiju. Mūsu suņi vienīgie Latvijā ir nokārtojuši trīs starptautiskus eksāmenus. Liepājā ir suņu terapeitu komanda, un arī Alfijs nodarbojas ar kanisterapiju, viņš speciāli ņemts tai un arī sagatavots. Kad ņēmu šo suni, nezināju, vai no viņa iznāks terapeits, bet tas veiksmīgi izdevās,” Ingars slavē savu draugu.
Alfijam ir ļoti labs raksturs, bez kā šajā terapijā nekādi nevar, viņš var strādāt gan ar bērniem, gan pieaugušajiem. Bieži Ingaru un viņa mīluli aicina ciemos uz bērnudārziem un skolām, lai pastāstītu, kas ir kanisterapija.

Izveido minizoodārzu

“Tā kā Alfijs ir garspalvains suns, viņš ļauj sev iekabināt spalvā knaģus, ielikt matu gumijas, sataisīt frizūru, arī uzvilkt zeķes kājās vai citu apģērbu. Bērns apģērbj suni, bet pēc tam iemācās apģērbties pats,” skaidro Ingars. “Eju ar suni uz nodarbībām ar bērniem ar īpašām vajadzībām.”

Vēl Dižvanagu laikā Ingars bija izveidojis minizoodārzu šiem bērniem – ar ponijiem, punduraitām, kazām, pāviem, fazāniem, bruņrupuci, mājas seskiem, vistām, baložiem, pundurtrušiem. Vasarās bērniem notika nometnes, un viņi mācījās rūpēties par dzīvniekiem.

Draugi dod vārdus gliemežiem

Kā sākās gliemežu epopeja? “Es nedomāju iegādāties gliemežus, jo man dzīvnieku ir pietiekami. Bet piezvanīja pazīstama meitene: zini, man atvedīs no Rīgas ahatīnas, milzu gliemežus. Varbūt tu arī divus gribi? Man īpaši nevajag, bet paņēmu, jo gliemežiem daudz vietas nevajag,” stāsta Ingars, smejot, ka ielicis internetā aicinājumu, lai draugi palīdz izdomāt vārdus. Izdomāja arī – nu viņam ir Turbo un Dīzelis.

Āfrikas gliemežu "Achatina fulica" Latvijā tagad esot daudz, savā starpā tie atšķiras pēc kājas krāsas – vieniem tā ir balta, citiem tumši brūna vai pelēcīga, citu atšķirību nav.

“Ilgu laiku no manis cilvēki gribēja gliemežus ar baltajām kājām, bet nesadzima, visi bija tumšie. Tad vienu brīdi parādījās ar baltajām kājām,” teic gliemjkopis.

Kur turēt, kā barot

No turēšanas viedokļa gliemeži ir ļoti ērti dzīvnieki. Ingars sākumā spriedis: “Ārprāts, tas taču briesmīgi sarežģīti, jābūt lampām un aprīkojumam! Bet nē! Uz vienu gliemezi vajag 10 līdz 12 litru plastmasas kasti. Cilvēki prasa – vai nevar parastu akvāriju? Neiesaku, jo viņi ložņā un var pielīmēties pie vāka. Akvārijam tad jābūt noslēgtam, citādi izlīdīs un aizies pastaigāties, kur labāk patīk.”

Vislabākās ir plastmasas pārtikas kastes – izurbj augšā rindu ar caurumiem gaisam, apakšā iepilda kokosa substrātu, kas nopērkams zooveikalā vai puķu veikalā. Jāiegādājas sēpija –minerāla gabals, ko dod papagaiļiem un arī gliemežiem. Barībai – salātus, gurķus, tomātus, kāpostus, burkānus, ābolus, bumbierus, banānus, melones, citus dārzeņus un augļus, arī sēnes, maizi, olas un to čaumalas (tās jādod daudz un regulāri, lai stiprinātu gliemežvāku).

Protams, katru dienu jāmaina barība. Nedrīkst dot citrusaugļus un dārzeņus, kas satur cieti un ir rūgti un sīvi – redīsus un rutkus. Gliemežus var arī pāris dienas atstāt vienus, nodrošinot ēdienu, kas ātri nebojājas.

Reizēm salātus nosmādē

Gliemežiem ir zobi, tikai mēs tos neredzam, jo maziņi. Tie saimnieki, kuriem mīkstmieši mīt akvārijā, labāk varot redzēt zobus, kad gliemezis ēd aļģes. Ja ahatīnai piedāvā gurķi, izgrauž tā, ka paliek plāna miza. Salātus reizēm noēd visus, citreiz nemaz.

“Acīmredzot dzīvnieciņš jūt, ka tie smidzināti ar ķīmijām,” domā saimnieks. Vasarā Ingars saviem mīluļiem dod pieneņu ziedus un lapas, var arī zāli, kas aug laukā.

Ārā gan nest nevajag, lai neievazātu parazītus. “Viņi ir mākslīgi audzēti, tā ka nekādu parazītu nav. Nevar taču zināt, kas zālē var atrasties,” brīdina zinātājs.

Gliemjiem patīk mazgāties

“Ūdeni traukā gan nelej, jo gliemeži to ātri piemēslo. Ja vajag, pasmidzina no pulverizatora,” pamāca Ingars. Gliemeži regulāri jāmazgā, un tas viņiem ļoti patīk.

“Viņus paņem rokās un no krāna laiž virsū remdenu ūdeni ar strūkliņu – tad viņi izstiepjas un izbāžas. Starp citu, ļoti komunikabli dzīvnieki – šie nav kā parastie gliemeži, kuri, ieraugot cilvēku, ieraujas sevī, un ilgi jāgaida, kamēr izlīdīs no mājiņas. Manējie ļoti labprāt komunicē, un bērniem tas patīk. Daudzi vecāki no manis paņēmuši šo gliemežu mazuļus, lai bērni no sētas nenestu iekšā lauka gliemežus, kuri mājās neizdzīvo.”

Noder ārstnieciski

Gliemežiem nav nekādu spalvu, tāpēc tie ļoti labi der alerģiskiem cilvēkiem, ir klusi un mierīgi – nekādas skaņas neizdveš. Vēl šie gliemeži esot mazliet ārstnieciski, apgalvo Ingars.

“Ja jums ir kāda maza brūce, gliemeži jālaiž pārrāpot pāri, lai atstāj ārstnieciskas gļotas. Piecpadsmit minūtes patur, pēc tam roku var nomazgāt. Protams, pirms procedūras gliemezis ir jānomazgā, lai brūcē neiekļūtu kokosa substrāts. Ļoti labi gliemeža gļotas noder psoriāzei. Krievijā šos gliemežus izmanto arī kosmētikā. Tagad ļoti populāras ir kosmētikas sērijas tieši ar šo gliemežu gļotām sastāvā. Tās atjauno ādas šūnas, uzlabo sejas ādas krāsu. Es tos, protams, tā neizmantoju un pa seju rāpot nelaižu,” teic Ingars.

Gliemeži ļoti palīdzot bērniem nomierināties. Piemēram, ja mazulim ir hiperaktivitāte, psiholoģiskas problēmas, uz gliemezi skatoties un ar to komunicējot, viņš nomierinās.
Arī Ingaram patīk saskarsme ar gliemežiem – tā ir ļoti nomierinoša: “Gliemezis nekur nesteidzas, un tā mums, cilvēkiem, pietrūkst. Dzīvnieciņš parāda to, ka neko dzīvē nokavēt nevar, ka viss tāpat notiks. Jo tu apdomīgāk kaut ko darīsi, jo ātrāk sasniegsi kādu rezultātu. To mēs no viņiem varam mācīties.”

Kā salabot mājiņu

Gliemeža kaste jātīra divreiz mēnesī, nedrīkst turēt tiešos saules staros – vislabāk istabā, kur ir ēna. Dabā šīs radības dzīvo zem lapām, zem kokiem. Temperatūrai jābūt no 20 līdz 30 grādiem.
“Zinu, ka citi pērk speciāli apsildāmus paklājiņus, bet es to nedaru. Man ir ar malku apsildāms dzīvoklis – gliemeži adaptējas, un ir okei,” klāsta saimnieks. Nedrīkst pieļaut, lai gliemežiem salst, tad tie var saslimt un aiziet bojā. Arī caurvējā nedrīkst turēt.

Kā rūpēties par mīļdzīvnieku, ja kas atgadās? “Ja, piemēram, ieplēš māju un tā nav galīgi atdalījusies, ar medicīnisko līmi uzlīmē plāksteri un māju salīmē. Pēc tam tā pati saaug un viss ir kārtībā. Ja kaut kas nopietnāks, nezinu, vai kāds veterinārārsts kaut ko līdzēs. Tad ir humāni jāieliek saldētavā, jo tur neko vairs nevar izdarīt,” neslēpj Ingars.

Vairojas daudz un ātri

Bez īpaša mudinājuma gliemji vairojas ļoti ātri un daudz, pasaulē laižot vairākus simtus pēcnācēju. Izdētās oliņas Ingars gan sasaldē saldētavā un pēc tam izmet, lai pārlieku nesavairotos: “Āfrikā, kur viņi dzīvo brīvā dabā, tie ir kā pie mums vīngliemeži – kā sērga. Ja tādi dārzā gadās, tur vairs nekas nepaliek pāri.”
Šie gliemeži dzīvo diezgan ilgi, ja nepiemetas kāda slimība, piecus līdz deviņus gadus. “Nav kā žurciņa vai kāmītis, kuri pēc trijiem gadiem nomirst, liekot vecākiem satraukties, kā bērnam pateikt, kur mīļdzīvnieciņš palicis.”

“Man tagad gliemežu ir pietiekami – četri lielie, septiņi mazie. Domāju jau par cita veida gliemežiem. Gribēju tīģerahatīnas, tās ļoti pierod pie viena saimnieka un, ja svešs paņem rokās, ārā no mājiņas nelien, ir ļoti piesardzīgas. Izdod šņācošas skaņas, tāpēc arī nosauktas par tīģerahatīnām. Bet es sapratu, ka tagad nevaru atļauties, jo tad gribēsies vēl un vēl,” atzīst Ingars.