Dārzniece Līga iekopusi viduslaiku dārzu: "Senais atkal nāk modē"

Līgas Eglītes aprūpētais dārzs ļauj pārcelties pustūkstoti gadu senā pagātnē un gūt veselīgas atziņas mūsdienu cilvēkiem. Kā iespējams izaudzēt pārtiku bez minerālmēsliem, pesticīdiem, siltumnīcām, kā saglabāt veselību bez mūsdienu medikamentu klāsta, kā kopt skaistumu bez ķīmijas sasniegumiem?

Atšifrēts pēc ziedputekšņiem

Dārzs, kurā aug aptuveni 30 augu deviņās augstajās dobēs, ir veidots kā vēstures restaurācija uz zinātnisku pētījumu pamata. Tas ir tik autentisks, ka tūristi dārzu neuztver kā muzeja ekspozīciju, un Līga intervijas laikā ik pa laikam spiesta pievērsties viesiem: “Don’t touch, please! Neaiztieciet ar rokām, neplūciet, lūdzu!” Jo viss ir tik smaržīgs, tik garšīgs – ja ļaus vaļu, drīz būs noplūkts un apēsts.

Dārzs izveidots 2015. gadā, bet tā aizsākums meklējams 2011. gadā, kad Cēsu pils piedalījās Eiropas Pētniecības padomes finansētajā starptautiskajā projektā Krusta karu ekoloģija.
Projektā ne tikai veikti arheoloģiskie izrakumi, bet arī ievākti vides paraugi – ziedputekšņi un sēklas, ko vēlāk pētīja paleobotāniķi. Pēc tiem var atšķirt sugas, bet pēc radioaktīvā oglekļa satura diezgan konkrēti secināt, cik sen šie augi ziedējuši.

Lai atšifrētu tieši pie pils audzēto augu klāstu, grunts paraugi ņemti no aizsarggrāvja un vietas mežā, apmēram trīs kilometrus no pils, pētīti arī citi vēstures avoti. Līga Eglīte uzsver, ka speciālistiem pirmais pārsteigums bija augu dažādība – šķietami tikai mūsdienās pie mums nonākušie fenhelis, koriandrs, salvija, izops, timiāns un gurķi pie Cēsu pils audzēti jau viduslaikos.

Nelielais dārziņš bijis iekārtots kā virtuves dārzs – tajā kuploja garšaugi, populārākie ārstniecības un saimniecībā izmantojamie augi. Bija arī augļudārzs – ābeles, jāņogas.

Pēc pētījuma rezultātiem rekonstruēts senatnē pie pils audzēto sugu saraksts, un dārzs iekārtots pēc iespējas autentiski – gan vecajā vietā pils priekšpagalmā, netālu no zirgu staļļiem, gan izvēloties mazpārveidotas šķirnes, pēc iespējas līdzīgas tām, kuras audzēja viduslaikos un tam laikam raksturīgajās augstajās dobēs, pēc iespējas izmantojot tā laika darbarīkus.

Viduslaiku Brisele

Tagad Līgas koptais dārzs domāts tūristu apskatei, bet senatnē tas kalpoja, lai nodrošinātu Livonijas ordeņa mestram un viņa augstajiem viesiem izmeklētas, gardas un veselīgas maltītes.
“Vienu brīdi ordenim Cēsīs bija galvaspilsēta. Te atradās gan valsts kase, gan kanceleja – īsta viduslaiku Brisele. Šeit bija labākā apgāde, resursi. Viduslaikos Cēsu cietoksnis un pils bija dzīvesvieta desmitiem un dažkārt pat simtiem cilvēku, kuriem katru dienu vairākas reizes jāpaēd,” seno ainu uzbur dārzniece.

Tik mazs dārziņš šo ļaužu pulku pabarot nespēja – pamatā pārtika nodevu veidā nāca no zemnieku laukiem – rāceņi, pupas, zirņi, burkāni, rutki, kāposti. Arī eļļas augi kaņepes, magones, idras (kāpostu dzimtas augs), linsēklas. Daži no šiem augiem, piemēram, rāceņi un idras, raduši vietu šajā dzīvajā ekspozīcijā, kaut gan viduslaikos pie pils nav audzēti.

Ārstniecības augus audzēja vai nu klosteru dārzos mūki, vai aptieku dārzos farmaceiti un ārsti. Cēsīs klostera gan nebija, bet ārstam pie mājas bija iekopts ārstniecības augu dārzs. Zemnieku zāļu sievas ārstniecības augus vāca dabā. Pils virtuves dārzā audzēja tikai populārākos tā laika ārstniecības augus, kā arī tos, kurus izmantoja ēdiena un audumu krāsošanai.

Augstās dobes

Nav nejauši, ka šajā dārzā iekārtotas augstās dobes – pusmetru bieza augsnes kārta virs zemes līmeņa, kuru satur no lazdu maikstīm veidoti borti. Tādas dobes redzamas arī senās gravīrās, aprakstītas dārzu vēsturei veltītā literatūrā. “Senais atkal nāk modē,” saka dārzniece.

Augsto dobju mode atdzīvojās pēc tam, kad tādas iekopa Mišela Obama Baltā nama dārzā, protams, no mūsdienīgākiem materiāliem. Nu jau iespējams iegādāties apmēram metru augstas sētiņas šādām dobēm ar plakanu maliņu, lai ērti varētu atbalstīties.

Augstās dobes ļauj nodarboties ar dārzkopību gan cilvēkiem, kam grūti noliekties, gan invalīdu ratiņos sēdošajiem. Tā ir laba alternatīva lecektīm un siltumnīcām – veidotas dabīgi sildošas. Vēlāk, kad dēļi vairs nebija tik liels deficīts un bija pieejams stikls, augsto dobju vietu aizņēma lecektis, pēc tam tām piepulcējās siltumnīcas un vēlāk arī plēvju mājas.

Līga arī savās mājās ir iekārtojusi divas augstās dobes – vienu kā viduslaikos, bet otru – izmantojot mūsdienīgus materiālus. Viduslaiku dobei apakšā likusi egļu zarus, mūsdienu – ģeotekstilu. Izturīgajam audumam bija cauri ticis kurmis, bet egļu skujas racējam nav patikušas – viņš metis senajai dobei mieru.

Dobes stūros un malās iedzīti egļu mietiņi, starp kuriem izpītas lazdu maikstis. Dobes pamatā var likt dažādus materiālus, piemēram, zarus, mūsdienu variantā noderēs arī kartona kastes, veci T krekli. Sildošo efektu senajai dobei nodrošina zirgu mēsli un pakaiši no savulaik blakus izvietotajiem staļļiem. Tajās tika bērti virtuves atkritumi – pārsvarā dārzeņu mizas.

Lai augsne neplūstu prom, senajā dobē lika arī mālu un dīķa dūņas. Organiskās vielas trūdot izdala siltumu un ir lielisks mēslojums – augi šajās dobēs ir lekni un veselīgi. Pat no savvaļas nākušais baldriāns izaudzis daudz lielāks nekā jelkad redzēts pļavā.

Senie gurķi

Interesanti veidota ir gurķu dobe. Aizvējam blīvās rindās iesētas dilles un koriandrs. Gurķu "Sikkimas" varietātes šķirne (Cucumis sativus Sikkimensis) izvēlēta pēc iespējas selekcijas mazietekmēta, tuva tai, kāda audzēta pirms 500 gadiem.
Arī mums pierastākā lauka gurķa Cucumis sativus šķirnes nākušas no Indijas ziemeļiem, bet par kultūraugiem kļuvušas jau pirms 6000 gadu un selekcijas ietekmē mainījušās. Sikkimas gurķi savvaļā atklāja sers Jozefs Hūkers Sikkimas Himalajos Indijā un Nepālā 1848. gadā.

“Ja nezinātu, domātu, ka Grīvas gurķi,” teic dārzniece. “Šķirne izturīga, neraudāja par vēsām naktīm.” Sikkimas gurķiem ir nedaudz lielākas lapas, bet nogatavojoties augļi iegūst sarkanbrūnu nokrāsu un saplaisājušu miziņu – gluži kā senos botāniķu zīmējumos.

Nātres un koriandrs

Pārsteidzoši, ka dārza vidū gozējas krāšņas nātres, kuras jau briedina sēklas. Viduslaikos tā bijusi kultūrauga godā. Sēkliņas jaukuši ar medu, tās uzlabojušas asins sastāvu, stiprinājušas vīrietību, no lapām gatavots raudzējums pret kaitēkļiem, bet pavasarī jaunie dzinumi bija laba piedeva zupām un sautējumiem.

Blakus dobē ieraugāmi divi pārsteigumi – šķietami dienvidnieciskais koriandrs un gurķi, kas vēsajā Latvijas vasarā ražo ne sliktāk kā lecektīs un siltumnīcās audzētie. Nedaudz tālāk – baziliks. Arī par šo siltumu mīlošo kultūraugu atrastas 500 gadu vecas liecības. Dārzniece Līga gan saka, ka, visticamāk, baziliks audzēts podiņos un vēsākās naktīs ienests telpās – pat gudri veidotās dobes to nespēj sasildīt.

Viduslaiku metodes pret kaitēkļiem

Augu saderības princips ievērots ne tikai ar dillēm un gurķiem, bet arī ar kāpostiem un salvijām, burkāniem un sīpoliem. Tas palīdz bez mūsdienu augu aizsardzības līdzekļiem apkarot un atbaidīt kaitēkļus.

Salvijas kā dobes kaimiņienes kāpostus sargājot, bet nepietiekami. Toties, kad starp kāpostiem izbārsta sagrieztus salviju lakstus, kaitēkļi divas nedēļas turas pa gabalu.
Arī dievkociņš atbaida kaitēkļus – lakstus sakapā un izkaisa starp kāpostu, sīpolu, burkānu un biešu vagām. Dievkociņu lietojuši arī kā garšvielu gaļai un maizei, vilnas krāsošanai dzeltenā krāsā, uzskatīja, ka tas ar savu smaržu var atvairīt infekcijas. Ar sakapātiem lakstiem kaisīja grīdas ne tikai tādēļ, lai aromatizētu telpas, bet arī pret blusām.

Tomēr, ja ar sargājošajiem kaimiņiem dobē nepietiek, viduslaiku dārzā izmantoja arī spēcīgākus līdzekļus – raudzētas nātres vai raudzētus baldriānus. Ar ūdeni pārlej nātru vai baldriānu lakstus un liek vairākas dienas norūgt.

“Nātres smird pēc vircas, bet baldriānu raudzējums vēl briesmīgāk – pēc sprāgušiem kaķiem. Augus vajadzības gadījumā apstrādājam vakarā, kad visi pils apmeklētāji ir prom. No rīta vējš smaku ir izgaiņājis,” pieredzē dalās dārzniece. Pret kaitēkļiem šie bioloģiskie līdzekļi ir diezgan efektīvi.

Vērmele gremošanai, lupstājs vīrietībai

Iecienīts viduslaiku ārstniecības augs ir vērmele – ar savām rūgtvielām veicina gremošanu. Populārs iekaisumus mazinošs, organismu attīrošs augs un arī garšviela ir izops. Tas likts bagātīgi pie zupām arī ar mērķi mazināt karakalpu seksuālās tieksmes.

Turpat dārzā atrodami augi, kas ne tikai uzlabojuši veselību, bet arī vairojuši vīrišķo varēšanu, piemēram, lupstājs un nātres. Lupstājs ir laba garšviela liellopu un aitas gaļai, arī zupās – labi noņem lopu piegaršu. Tomēr tas ir spēcīgs un lietojams ar mēru.
Viduslaiku dārzā audzēta arī rūta. Kaltētā veidā un nelielās devās lietota kā garšaugs, bet svaigas ir indīgas. Rūta veicina vemšanu un iztīrīšanos. Šo augu nedrīkst lietot grūtnieces, viduslaikos rūta izmantota kā abortatīvs augs.

Viduslaikos iecienīts augs bijusi gurķumētra. Tās dīgstu jaunās, vēl maigās lapiņas ir svaiga un patīkama piedeva ēdienam, bet zilie ziedi ne tikai der ēdiena rotāšanai, bet arī etiķa iekrāsošanai.
Dižšķautņu asinszāles ziedus pārlēja ar eļļu un trīs nedēļas nostādināja saulainā vietā. Eļļa ieguva sarkanīgu nokrāsu un dziednieciskas īpašības. To lietoja sasprēgājušu roku un kāju kopšanai, bet kopā ar vasku un citām sastāvdaļām veidoja ziedes.

Audzēti arī cigoriņi, taču senajos laikos ne surogātkafijas iegūšanai, bet kā salāti. Iecienīts bijis arī fenhelis. “Daudzi tūristi, to ieraugot, prasa, kas tā par milzu dilli,” smejas Līga, kura, aprūpējot dārzu, ne to vien dzirdējusi un labprāt ievieš skaidrību.