Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Tomass Krīgers un Elgars Felcis ierāda, kā gatavot kokogles augsnes auglībai. (Foto: Anitra Tooma)

Kas tā permakultūra tāda ir? Izrādās - labi aizmirsts vecais! 16

Zaļās dzīves ABC
2017. gada 20. augustā 05:42 2017. gada 20. augustā 05:42
Anitra Tooma
Launkalnes pagasta Zadiņos Smiltenes pusē vairāk nekā simt cilvēku sabrauca uz permakultūras festivālu. Trīs dienās svešinieki kļuva par draugiem un domubiedriem, jo kopīgs darbs un labas idejas iedvesmo sadarboties.

Vienmēr cilvēki vaicā: kas tā permakultūra par zvēru? Mana atbilde –dzīvošana un arī saimniekošana sadarbībā ar dabu. Jo kā lai citādi nosauc auglības saglabāšanu, veidojot dažādus kompostus? Ja mēs jēdzīgi izmantotu mizas no virtuves, nopļauto zāli, nobirušās lapas un visu citu, kas izgaist sadaloties, nevajadzētu pirkt minerālmēslus, kas nu jau tā piesārņojuši ūdeņus, ka atvasarā reti kur var droši peldēties.

Gudri izmantot dabas spēku

Kuram gan patīk ravēt? Bez tā var iztikt, jo zemes prātā ir iestrādāta aizsargreakcija – vienmēr apsegties. Ja izmantojam šo augsnes vēlmi apsegties un vienmēr savas dobītes pārklājam ar nopļautas zāles kārtu, kartonu, koku mizām jeb mulčējam, nezāles liekas mierā.

Bet mulčēšana un kompostēšana ir tikai permakultūras redzamā izpausme, daudz svarīgāka ir filozofija – bez čammāšanās mainīt pēdējos simt gados ierasto izšķērdīgo dzīvesveidu. Pie viena jāmazina savs egoisms un jāraugās, vai otram neklājas gauži, un jāpiedāvā palīdzība.

Tomass un Līga Krīgeri septembrī aicina uz divu nedēļu permakultūras kursiem. (Foto: Anitra Tooma)

Domubiedru kompānija

Jā, uzsvaru liekam uz sadarbību. Gudri to visu sauc par pārmaiņu ekonomiku, un, tā kā viens no permakultūras festivāla SOL-MI rīkotājiem Elgars Felcis ir Latvijā cienīts ilgtspējas procesu pētnieks, kurš studējis ne tikai Latvijas Universitātē, bet arī Varvikas universitātē Lielbritānijā, festivāls nebija vienkārši kompostēšanas kursi, bet gan jēgpilnas sarunas par ilgtspēju, sadarbību, par to, kā mainīt pasauli uz labu.

Izstudējis ārzemēs, pērn Elgars ar sievu Veroniku atgriezās Latvijā, atrada domubiedrus ne tikai Rīgā, bet arī Smiltenes pusē – Ievu Zadiņu, kura tēva mājās atgriezās no trimdas ASV un nolēmusi savu īpašumu atvēlēt zaļai saimniekošanai un labdarības projektiem.

Uz Zadiņiem no Rīgas pārcēlies permakultūras entuziasts Aigars Rubiķis, viņš te dzīvo un strādā jau gadu. Apmēram divdesmit kilometrus tālāk dzīvo Tomass un Līga Krīgeri, kas savās mājās uzņem brīvprātīgos no visas pasaules un ik pa laikam aicina uz permakultūras kursiem. Tik daudz domubiedru laukos atrast ir liela laime.

Permakultūrista reglaments

Pirms došanās uz Launkalni saņēmu praktiskus norādījumus – ņemt līdzi savus traukus, pasākuma laikā samazināt plastmasas izlietojumu un tiekties uz bezatkritumu dzīvesveidu. Vēl mūs iedrošināja ņemt līdzi pašu audzētus produktus kopgaldam un lietas, ko pašiem nevajag, bet citiem varētu noderēt.
Beigās analizējot festivāla norisi, Veronika mūs slavēja – vairāk nekā simt cilvēku trīs dienās nepiepildīja pat vienu atkritumu maisu ne ar stiklu, ne plastmasu, ne papīru.

Visi apzinīgi nomazgāja savus traukus – šim nolūkam pāris vietās uz dēļu galdiem bija noliktas divas vannas no pārstrādātas plastmasas. Vienā bija ūdens, kam pievienots videi draudzīgs trauku mazgāšanas līdzeklis, otrā – tīrs skalojamais ūdens. Zemē – spainis kompostam.

Viss tīrs, nevajadzēja neviena kalpa, kurš stundām mazgātu traukus. Visiem bija pieejams dzeramais ūdens no avota, ļaudis nāca ar savām pudelēm, ja kāds tomēr lietoja plastmasas glāzes, tad uz sāna uzrakstīja savu vārdu un dzēra no tās visas dienas.

Pirms došanās uz Launkalni bija ieteikts atrast līdzbraucējus, man gan tas izdevās atceļā, un priecīga pārvedu uz Rīgu sēņu pētnieci Initu Danieli ar dzīvesbiedru. Izrādās, viņi jau gadiem kopj dārziņu Rīgā un jau sen visu kompostē un mulčē, un arī atkritumus rada tik maz, ka 100 litru konteineru reti kad piepilda mēneša laikā.

Raķešplīts nelaiž zudumā karstumu

Tomasa Krīgera aizraušanās ir uguns valdīšana. Festivāla laikā pagalmā viņš no ugunsdrošajiem ķieģeļiem kā lego klucīšiem salika astoņas raķešplītis. Uz tām Tomasa sieva Līga kopā ar palīgiem no dalībnieku pulka bez liela stresa pagatavoja mums trīs veģetāras maltītes dienā.

Kurināšanai izmantoja sausus zarus un smalki saskaldītu malciņu, viss karstums uzverda pa divu ķieģeļu augstuma skursteni, virs kura uzlikts katls, tāpēc kurināmā vajadzēja par divām trešdaļām mazāk nekā tad, ja visu gatavotu uz parasta ugunskura.

Uz šīm mobilajām raķešplītīm tapa maltīte vairāk nekā simt cilvēkiem. Vienai plītij vajag 16 šamota ķieģeļu, restīti, uz kuras liek smalku malciņu, kā arī nelielu paaugstinājumu, uz kura uzlikt katlu vai pannu tā, lai dūmi tiek laukā. (Foto: Anitra Tooma)

Arī Launkalnei tajā sestdienas vakarā gāja pāri lielais negaiss, palikām visu svētdienu bez elektrības, bet nejutāmies īpaši traucēti, jo nebijām īpaši atkarīgi no ārējiem resursiem. Pēcāk devāmies ekskursijā uz Lejas Varicēniem, kur aplūkojām ne tikai stacionāro raķešplīti vasaras virtuvē, bet arī vairākas raķeškrāsnis, ko Tomasa vadībā uzbūvējuši permakultūras kursu dalībnieki.

Čurāt oglēs mūžīgai auglībai

Izbrīnījos, redzot, ka Tomass un Elgars sakūruši pamatīgu ugunskuru pusotru metru dziļā bedrē. Izrādās, viņi gatavo kokogles, kas domātas nevis šašliku cepšanai, bet gan kompostam, jo ar milzu aktīvo virsmu piesaista barības vielas, ko citādi aši aizskalotu nokrišņi.

Te svarīgi nevis čaganā ugunskurā sadedzināt visu līdz gaišiem pelniem, bet gan visu laiku piemest bedrē malku, jo padziļinājumā piekļūst mazāk skābekļa. Koksni drīkst sadedzināt līdz melnām oglēm, ne pelniem, un tad visu vajag apdzēst. To var izdarīt divējādi: vai nu vīri draudzīgā bariņā čurā oglēs, lai slāpeklis veikli saķeras ar oglekli, vai arī lej oglēs ūdeni. Mums talkā nāca balta lietusgāze. Un pie viena dabīgais zibeņu salūts ar skaļiem pērkona grāvieniem. Ar vienu kokogļu devu varot nodrošināt auglību gadu desmitiem.

Zirga uzdevums: ēst zāli, nevis art

Zirgu vārdotājs Armands Šteins uz festivālu ieradās divatā ar ķēvi Kaggi. Taču zirgs permakultūras saimniecībā nav vajadzīgs augsnes apvēršanai ar lemešarklu. Permakultūras piekritēji uzskata, ka nedrīkst sajaukt dabīgi veidojušos augsnes slāņus un tā samulsināt mikroorganismus.

Armands Šteins māca, kā ar zirga palīdzību noņemt velēnu vietā, kur iecerēta permakultūras dobe. (Foto: Anitra Tooma)

Tāpēc vispirms Armands mums izskaidroja, ka zirga galvenais uzdevums ir ēst zāli vai sienu 16 stundas dienā un pēc tam izbirdināt pāris ķerras zirgābolu, kas lieliski noder komposta gatavošanai. Festivāla laikā puiši ar spīļarklu mācījās noņemt velēnu, to pēc tam novilka malā no nākamās dobes vietas ar atsperu ecēšām.

Paugurdobe jāveido tagad

Velēnas noņemšana ir viens no darbiem, ja gatavo paugurdobi. Izrok aptuveni 40 centimetru dziļu bedri pusotra metra platumā un iecerētās dobes garumā. Bedrē vispirms saliek resnākus baļķēnus un tad tievākus, izcili, ja tie ir satrūdējuši vai citādi bojāti koki.

Tad visu noklāj ar zariņiem, lietotām pirtsslotām, tad uzliek noraktās velēnas un tām pa virsu kartonu. Tad liek slāni ar svaigiem kūtsmēsliem, koku lapas, pelnus, svaigi pļautu zāli; pa virsu saliek norakto melnzemi, uzkaisa kompostu kā ieraugu, jo tas pilns ar dažādiem mikroorganismiem, un pāri visam salmus, lai labāk saglabājas mitrums.

"Zadiņu" saimniece Ieva Zadiņa mācās ieraudzīt perlamutrenes. Izrādās, vienā laukumiņā ir pat 40 šīs sugas gliemeņu. (Foto: Anitra Tooma)

Paugurdobi gatavo tagad, lai visi labumi, kas tur salikti, sāk trūdēt, lai sanāk sliekas, un tad pavasarī salmos izveido vadziņu vai bedrīti, lai tiek līdz auglīgajai zemei, un tad vai nu sēj sēkliņas, vai stāda dēstus un kartupeļus. Ja tīmekļa meklētājā ierakstīsi hugelkultur, ieraudzīsi, cik šādas dobes pasaulē ir populāras.

Ziemeļu upespērlenes

Garām Zadiņu mājām plūst viena no retajām Latvijas upītēm, kurā dzīvo dažas ļoti retās ziemeļu upespērlenes. Malakoloģe pētniece Mudīte Rudzīte smej, ka visas Latvijas upespērlenes pazīst sejā, jo izdzīvojušās ir 60–100 gadu vecas un gliemju pētniece regulāri izstaigā liegumus un pārbauda, vai pērlenes vēl atrodamas.

Pēdējos 50–100 gados ūdeņu piesārņojums ir tikai vairojies no bagātīgi mēslotiem tīrumiem, nepilnīgi attīrītas kanalizācijas un fermām, tāpēc jaunas un maziņas upespērlenītes vairs nav redzētas. Protams, pētniekiem ir sāpīgi noraudzīties, kā viņu izpētes objekts iznīkst, taču nezūd cerība, ka civilizācija attapsies, pārtrauks piesārņot un pērlenes atsāks vairoties.

Tāpēc Rudzīte festivālā stāstīja par gliemenēm, jo tikai tad, ja cilvēki pārtrauks iepludināt ūdeņos barības vielas, pērlenes sāks vairoties, bet tas būs iespējams, ja permakultūras idejas ies plašumā.

Un vēl viens knifs – dažādas gliemenes var vairoties, ja tām ir iespēja dzīves pirmo gadu pavadīt zivju žaunās. Turklāt ziemeļu upespērlenei nepieciešamas tieši foreles, taimiņi vai laši. Forelēm, kā zināms, vajag straujas, dzidras upītes, bet laši un taimiņi jau sen vairs nespēj aizkulties līdz Vidzemes vidienei.

Pārmaiņas uz labu

Vairāk nekā simt dalībnieku ierašanās permakultūras festivālā vairāk nekā simt kilometru no Rīgas apliecina, ka neapturami pieaug to cilvēku skaits, kas nav mierā ar to, kā dzīvojam pašlaik.

Tas, cik mēs labi iztikām, neradot atkritumus, tas, ka pat lāgā nemanījām, ka vienu dienu nav pieejama elektrība, parāda, ka daudzas zaļās idejas īstenojas dzīvē aizvien plašāk, un tie nav tikai daži dīvainīši, kas nervozē, cik ātri pildās gružu spainis, un audzē kartupeļus salmu dobēs.

Klātesošie uzmanīgi klausījās ne tikai praktiskos padomos un mācījās paši izaudzēt sev pārtiku, bet arī teoriju par pārmaiņu ekonomiku, ilgtspēju, kopienu sadarbību; izbaudīja ne tikai prieku kopā ēst, tērzēt, muzicēt un dziedāt, bet arī, kopā darbojoties, nosmērēt rokas.

Atvadu aplis, kur visi dalās iespaidiem un sapņo par nākamo festivālu. (Foto: Anitra Tooma)

Vienmēr cilvēki vaicā: kas tā permakultūra par zvēru? Mana atbilde –dzīvošana un arī saimniekošana sadarbībā ar dabu. Jo kā lai citādi nosauc auglības saglabāšanu, veidojot dažādus kompostus? Ja mēs jēdzīgi izmantotu mizas no virtuves, nopļauto zāli, nobirušās lapas un visu citu, kas izgaist sadaloties, nevajadzētu pirkt minerālmēslus, kas nu jau tā piesārņojuši ūdeņus, ka atvasarā reti kur var droši peldēties.

12 permakultūras pamatprincipi

20. gadsimta 70. gados Austrālijā Deivids Holmgrens izstrādāja divpadsmit principus, kas noderēs, sākot dzīvot ar permakultūras idejām.
 

    1. Novērot un mijiedarboties.
Pirms jebkuras ieceres sākšanas noskaidro vietējos apstākļus un resursus.
    2. Tvert un uzkrāt enerģiju.
Izmanto enerģiju, kuru mums visiem sniedz brīvi pieejamie avoti – vējš, saule un ūdens. Tver īsto mirkli to iegūšanai.
    3. Iegūt ražu.
Projektējot jāparedz raža un tās novākšana, kas palīdz saglabāt sistēmas stabilitāti.
    4. Izmantot pašregulāciju un pieņemt atbildes reakcijas.
Projektā iesaistītajām pusēm jāļauj izteikt savas domas.
    5. Izmantot un novērtēt atjaunojamos resursus.
Interesējies par aktualitātēm un projektiem, samazinot atkarību no izsmeļamajiem resursiem.
    6. Nevairot zudumus un atkritumus.
Jāveido nelieli materiālu un enerģijas aprites cikli, kas pamazām aizstāj līdzšinējos globālos, neefektīvos ciklus.
    7. Plānot no modeļa koncepcijas līdz detaļām.
Centies izmantot dabā un sabiedrībā novērojamus modeļus.
    8. Integrēt, nevis dalīt.
Veicini visu iesaistīto pušu savstarpējo sadarbību.
    9. Izmantot nelielus, pakāpeniskus risinājumus.
Atceries teicienu: “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.” Izmanto vietējos resursus un sāc ar maza mēroga projektiem.
    10. Izmantot un novērtēt daudzveidību.
"Gan... gan", nevis "vai nu... vai arī", jeb “strādāsim gan pēc tava, gan mana prāta”. Daudzveidība veicina sistēmas stabilitāti.
    11. Izmantot un novērtēt robežjoslas jeb malas.
Sistēmu robežjoslām raksturīga daudzveidība un dinamiskums – šeit vērojami visinteresantākie procesi.
    12. Radoši reaģēt uz pārmaiņām.
Saglabā vīziju atvērtu, aktīvu un radošu – neiesaldē to un nepārstāj to attīstīt. Ieraugi iespējas līdzdarboties pārmaiņu procesos.

Septembrī būs kursi

Iesaku izbrīvēt divas nedēļas no 9. līdz 23. septembrim un pieteikties permakultūras kursos, kas notiks Smiltenes novada Lejas Varicēnos permakultūras mācību centrā, ko izveidojuši Tomass un Līga Krīgeri. Semināru vadīs sertificēti speciālisti no ārzemēm. Lai uzzinātu vairāk, raksti Tomasam: thomaskrueger333@gmx.de.

Sadarbībā ar:

Citi šobrīd lasa

Sešus gadus vecās Alešas nāve, kas šokēja Lielbritāniju: meitenītes izvarotājs un slepkava pilnībā noliedz vainu 17
Rīgas daudzdzīvokļu nama kāpņu telpā atrod smagi piekautu sievieti, kurai nolaupīts gadu vecs bērns 37
Ģimenes acu priekšā Ādažos pašnāvību izdara jauns vīrietis: ar vārdiem "Sveika, mamma!" viņš izlec no 12.stāva 5
Skatīt visus komentārus

Без изысков: Максим Галкин показал свой домашний ужин

Женщина подпрыгнула ради красивого фото и погибла