Folkloriste Aīda Rancāne: "No sava kailuma nevajag kaunēties, un Jāņos to var darīt dabā"

“Mums nakts paiet samērā ātri, dziedam un braucam uz ezeru nopeldēties, jo ne vienmēr ezers atrodas blakus mājai, ripinām uguns ratu no kalna lejā, puiši ar lāpām un ugunīm apskrien apkārtējās pļavas, sievietes lellītes pludinām, ejam rotaļās. Ugunskurs deg visu nakti, jo Jāņos visu laiku jāuzturas uguns gaismā, bet visa kulminācija ir saullēkts. Kādas tik saules bijušas, kad pamale ir vienā zeltā vai jāpagaida, kamēr tās stari izlien no mākonīša. Tas ir tāds pārdzīvojums! Tam seko pelde rīta rasā. Saules lēktam un peldei rasā piemīt tik liela enerģija, ka pēc tam pat gulēt negribas iet.” 

Pirms gada īsākās nakts svinēšanas Aīda kopā ar citām līgotājām ir bijusi pirtī un veikusi dažādus rituālus ar kailumu – savas sievišķības, veselības un auglības vairošanai. Nu kad vēl, ja ne Jāņos, kad viss zied un ir tik skaists, izbaudīt saskarsmi ar dabu, viņa saka. Tautas tradīciju pētniece neslēpj, ka publiski vienmēr ir paudusi, cik svarīgi sievietei ik pa laikam izbaudīt savu kailumu, jo tā ir ļoti uzlādējoša sajūta, palīdz enerģētiski atjaunoties. No sava kailuma nevajag kaunēties, un Jāņi ir brīdis, kad to var darīt dabā.

Atvērta saskarsmei ar dievišķo 

Ar apģērbu mēs ne tikai fiziski norobežojamies no apkārtējās pasaules, bet arī it kā aizsargājamies no enerģijām, kas atrodas mums apkārt, tāpēc brīdī, kad vēlamies savienoties ar dabu, jāmet nost viss kultūrslānis, stāsta Aīda. Jāņos to vislabāk var izdarīt zāļu pirtī, kad pa dienu sievas vāc zāles tējām, slotiņām, mājas pušķošanai, kaimiņu aplīgošanai un lopiņiem, bitītēm un pie viena arī pirtij. Zāļu vākšana vienmēr bijusi liels un smags darbs, bet iešana pirtī, kurā, šķiet, ne tikai ūdens, bet pat akmeņi maģiski smaržo un tvaiko pēc svaigā vākuma, atbrīvo gan no smaguma sajūtas, gan ādas poras piesātina ar patīkamo zālīšu smaržu.

Pēc zāļu pirts izbaudīšanas Aīda iesaka (un pati arī tā dara) doties skriet, piemēram, rudzu laukā, tādējādi uzņemot briestošo rudzu graudu enerģiju. Var arī skriet apkārt savam dārzam. Jau ticējumos pierakstīts, ka saimniece apskrien saviem dārziem. Šādi sieviete veido aizsardzības apli gan ap sevi, gan savu saimi. Tāds abpusējs nolūks. Pirtī vari būt kopā ar vīru vai ģimeni, tomēr skriet gan jādodas vienai.
Kailums piederas arī Jāņu nakts, kas ir īpaša nakts, peldei. Šāda pelde sniedz attīrīšanos un saskarsmi ar dievišķām substancēm (ūdeni). No rīta, kad būsi sagaidījusi sauli, tās staru apspīdēta, izbaudi peldi rasā, vārtīšanos maigajā zālītē…
“Vienmēr esmu paudusi un arī pati cenšos piekopt, ka sievietei ik pa laikam jāizbauda kailums. Tas sniedz uzlādējošu sajūtu, palīdz atjaunoties,” pārliecināta Aīda.  

Rituāli auglībai un veselībai

Jāņos sievietei dabas situāciju un apstākļus savā labā iespējams izmantot vispilnvērtīgāk, taču šādi sieviešu svētki iezīmējas jau Teņos, pēc tam Sveču dienā, Lieldienās, kas ir Zemes mātes atjaunošanās diena, un Vasaras svētkos, kam seko kulminācijas brīdis – Jāņi. 
Tāpat kā vīriešiem, arī mums, sievietēm, ir jomas, par ko rūpējamies, uztraucamies un esam atbildīgas. Līdz ar to svētkos varam izmantot maģiskos rituālus, kas palīdz rūpēties par sevi pašu un savu saimi, lai tā būtu vesela un lai būtu ko ēst, būtu raža utt. 

Viens no šādiem rituāliem, kas Latvijā gan saglabājies mazāk nekā citām tautām, ir amuletu, tādu kā lellīšu veidošana. Tās tiek darinātas pēc ļoti senas tehnikas, iztiekot bez asiem priekšmetiem: šķērēm, nažiem un adatām, visi diegi ir rauti, un lupatiņas – plēstas, un pēc tam sasieti. Taisot šādas lellītes, kas uzskatāmas par mazītiņām Zemes mātēm vai Venerām, sieviete tajā ieliek savas domas un vēlmes, ko viņa gaida piepildāmies.

Katros svētkos šīm lellītēm ir cita nozīme, bet, piemēram, Vasarsvētkos tās tiek veidotas tieši sievišķības un auglības vairošanai. Kas tad ir Venera? Tā ir dieviete, kura dzemdē pēcnācējus, nodrošina dzimtas eksistenci un kurai ir jābūt veselai un skaistai. Tāpēc viņa tiek veidota tāda kupla, kupla… 
Gatavos amuletus lellītes pēc tam sakarina bērza zaros, ko sieviete rotā vēl arī ar savām krellēm. Vakarā, lai savāktu svētku enerģiju, lellītes un rotas ņem līdzi uz mājām: rotas atkal lieto, bet lellītes tiek glabātas mūsu, sieviešu, svētajā kaktā, kam mājā vai dzīvoklī jāatrodas uz ziemeļaustrumu pusi. Šādus amuletus nedod bērniem, ko spēlēties. 

Jāņos arī veido amuletu lellīti, kuras pamatā liek no zariem izveidotu karkasu. Tajā arī ieliekam savas sievišķās vēlmes. Šāda lellīte gan naktī jāpludina projām pa upi, lai tā mūsu vēlmes aiznes uz viņsauli ar ziņu, ka gaidām tās atpakaļ.
Katros svētkos, to skaitā Jāņos, vari stiprināt savu dzimtu, kopienu, kas tev ir svarīga, ar rituālā ēdiena gatavošanu. Parasti svētkos sievietes sanes dažādus produktus, pēc tam no tiem gatavo ēdienu, kurā sievietes ieliek savas domas un enerģiju un izdala starp šiem rituāla dalībniekiem. Tas arī ir maģijas paņēmiens, kā stiprināt saites starp šiem cilvēkiem, lai viņi ir stipri, veseli un šai saulē. Un lai dzimta vairojas.
Jāņos siera gatavošana ir sievišķās pasaules radīšana, bet alus brūvēšana no miežiem un apiņiem – vīrišķās pasaules veidošana.

Ļauj prātam reibt…

Aīda saka: “Neesmu guru, bet domāju, ka situācijās, kad sievietei nav otras pusītes, ir jāizmanto sava iekšējā bagātība, veidojot, ģenerējot sevī mīlestības enerģiju un raidot to visai pasaulei neatkarīgi no kāda reāla objekta. Negaidi, kad tev ko atnesīs, ielies… Esi dodoša, izstaro mīlestību un kādā brīdī arī piesaistīsi vīrišķo pusi.”
Latvisko tradīciju zinātāja iesaka salasīt Jāņu zāļu pušķi, izžāvēt un pakarināt mājās, lai tas visu gadu izstaro pozitīvu enerģiju. Pēc rituālo objektu nokalpošanas tie jāatdod ugunij.
Vēl ikvienai sievietei Jāņos ieteicams iziet ārā no sava sociālā statusa. Lai tu vairs neesi priekšniece, kolēģe utt., bet esi vienāda ar citiem rituāla dalībniekiem, lai visi ir svinētāji. Pēc Aīdas domām, svarīgāks ir nevis jautājums, kā nepazaudēt sevi, bet gan ļaut sev pazaudēties, jo pēc tam atkal viss būvēsies no jauna un pat labākā kvalitātē nekā pirms tam. “Atmet visus tēlus, pienākumus, rūpes, kas salikti tev virsū. Ļaujies mazliet neprātam, atslēdz prātu. Iejūties kādā saules meitas tēlā, paspēlējies…” Svētkos arī dzērieni palīdz mainīt apziņu, iziet no prāta rāmjiem, tāpēc Jāņos vari baudīt alu.
Lai sieviete iegūtu kādu labumu vai rezultātu, vēlams izmantot arī pretējo dzimumu, nevar tā visu laiku vairoties tikai savā vienpatībā. Būtībā Jāņi ir apmaiņa starp vīrišķo un sievišķo, apdziedāšanās vai rotaļas, dejas vai mīlēšanās. Tas viss sievietei ir vajadzīgs.

Ko Aīda Rancāne iesaka ģērbt mugurā, lai varētu baudīt svētkus

Folkloras kopas Grodi vadītājai Aīdai Rancānei ir vairāki svētku tērpi, tomēr pašu greznāko goda tērpu viņa Jāņos nevelk. Pirmkārt, tas var nebūt ērti, un, otrkārt, šāds tērps ir tik dārgs, ka dzīvošanās tajā visu nakti pa rasas pilnām pļavām un piedalīšanās rituālos var to sabojāt. “Protams, bieži vien ir tā: tērps uzdarināts, un kur tad lai to velk, ja ne svētkos? Varbūt savu grezno tērpu vari uzģērbt pašā sākumā, kamēr pagalmā sākas ielīgošana, bet tālāk nakts garumā, ja tiešām ir vēlēšanās izbaudīt Jāņus, velc vienkāršāku apģērbu, ko nav žēl ātri nomest zemē, piemēram, naktī ejot peldēties.
Man Jāņos mugurā būs lina brunči un lina krekls. Zinot, ka mums mēdz būt arī vēsākas naktis, tie var būt arī brunči no vilnas, bet ne tie greznākie. Ja ļoti silts, var būt garš lina krekls. Svarīgi, ka materiāls ir dabisks, jo tam arī piemīt sava maģija. Plecos parasti uzliekam vilnas seģenes, kuras noliekam malā, ejot dancot. Kājās vilnas zeķes un pastalas vai ādas apavi. Neieteiktu vilkt gumijas zābakus, jo caur tiem mēs netiekam pie zemes enerģijas.”