Kā Vidzemes augstienē izaudzēt kvinoju. Uzņēmējas Signes Šlosbergas pieredze un 4 receptes

“Mums ir lauku māja ar lauksaimniecībā izmantojamu zemi, kuru tikai nopļāvām. Kaimiņš, cilvēks, kurš strādā mežā, bet tas, kā zināms, ir sezonas darbs, vīram teica – klau, man ir tehnika un cilvēki, kurus negribu atlaist, tev – zeme, darām kaut ko! Vienu garu ziemu mans vīrs domāja, lasīja, meklēja, bet pavasarī mēs vienkārši nopirkām motobloku, divatā uzarām un izmēģinājuma lauciņos, aizņēmušies mašīnīti no kaimiņiem burkānaudzētājiem iesējām lēcas, amarantu, kvinoju. Tā – uz dullo!” atbildēt uz visbiežāk uzdoto jautājumu Signe Šlosberga šoreiz sāk tā. Viņas uzņēmums Gusts Apinis ir vienīgais Baltijā, kas audzē un pārdod kvinoju.

Ar ko tik īpaša ir šī kvinoja?

Kvinoja vai kā pareizāk būtu teikt – kīnva jeb ēdamā balanda – ir lielisks putras augs ar riekstainu garšu, superprodukts, viena no labākajām alternatīvām dzīvnieku proteīniem, tāpēc to ir iecienījušie veģetārieši un vegāni. Tās dzimtene ir Dienvidamerika – Bolīvija un Peru –, taču bagātīgo olbaltumvielu un salīdzinoši vieglās audzēšanas dēļ kvinoju audzē arī Āfrikā, Ziemeļamerikā un pat Eiropā. Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) 2013. gadu bija pasludinājusi par Kvinojas gadu, saskatot šajā augā risinājumu pārtikas trūkumam pasaules nabadzīgākajās valstīs. Tagad kvinojas lauki ir iekopti arī Vidzemes augstienē Skujenē, bet mīlīga izskata kārbiņas ar šīm sēklām var iegādāties RIMI Klēts plauktos vai zaļajos veikaliņos.
Patiesībā stāsts par lauku īpašumu, ko bija prātīgi izmantot, ir tikai daļa no atbildes par to, kāpēc tāds bizness – kvinoja. Pusaudža gados atklājās, ka Signes meitai ir juvenilais artrīts, smaga, hroniska slimība, ko nevar izārstēt, tikai mēģināt uzlabot situāciju. “Sākumā bijām ļoti lielā apjukumā. Gājām visu tradicionālo ceļu – kā dakteri teica, tā darījām, ar smagām ķīmijām… Tas viss izvērtās nebeidzamā ķēdē – izārstē vienu, kļūst slikti ar ko citu. Meitas slimība uzgūlās mums kā smaga nasta, ko stiep un nevari pacelt galvu. Taču mēs meklējām izeju: mans vīrs daudz lasa, viņš atrada internetā kāda austrālieša grāmatu par kvinoju kā lielisku līdzekli vēža un citu smagu slimību, kam raksturīgi iekaisumi, tostarp artrīta, ārstēšanai.

Kāpēc kvinoja ir sākusi savu pasaules uzvaras gājienu?

Olbaltumvielu ziņā tā nav tik bagātīga kā pākšaugi (tajā ir 15 % proteīna, pākšaugos pat 40 %), taču kvinojas proteīns ir augstvērtīgs. Kā mēs zinām, olbaltumvielas sastāv no neaizvietojamām aminoskābēm, kuras organismā neveidojas, tāpēc jāuzņem ar pārtiku, tad, lūk, kvinojas proteīns ir šai misijai ir ļoti piemērots. Bet es, gatavojot ēst, proteīnus kombinēju, piemēram, gatavoju kvinoju ar lēcām un paipalas oliņu, lai viena ēdienreize saturētu maksimāli daudz kvalitatīvu olbaltumvielu, kuru mums trūkst. Tāpat kā kvalitatīvu taukvielu, piemēram, uzturā vajadzētu lietot labas sēklu un riekstu eļļas.
Saki, ka kvinoja Latvijā – tas ir ļoti eksotiski, bet tā nav, ka cilvēki par to nezinātu, arī tad, ja nav pagaršojuši. Tirdziņos, kur pārdodam savu preci, ir dzirdējuši gan par kvinoju, gan amarantu. Tagad taču ir tādas iespējas iegūt informāciju!”

Divatā, bet tā sirsnīgi

Ne Signe, ne viņas vīrs nav lauksaimnieki, taču abiem ir tas, ko sauc par aizrautību un drosmi sākt no nulles, zinot, ka atkal būs daudz jāmācās. “Bet tādi mēs esam – ja ko darām, darām ar aizrautību! Manuprāt, izglītība nav tik svarīga, kā uzdrošināšanas būt gatavam kam jaunam savā dzīvē. Mums Latvijā nav mentora, padomu prasām kādam dāņu profesoram, ar kuru sazināmies internetā. Esam sevi pieteikuši bioloģiskajai lauksaimniecībai, man jānoklausās divsimt stundu lekciju kurss; tikko esmu piereģistrējusies tālmācībai,” Signe skaidro. Viņu kvinojas lauki ir Vidzemes augstienē, ziemeļos, divsimt metru virs jūras līmeņa, tur augsne ir trūcīgāka un veģetācija īsāka nekā Kurzemē vai Zemgalē. “Sējam pēc iespējas agrāk, jo kvinoja nav pārmēru salīga, taču ir jāsagaida, kad var tikt uz lauka. Nav kā griķiem, kas jāsēj, kad zeme iesilusi. Taču Vidzemes augstienē viss ir vēlāk, tāpēc agrāk jau par maija sākumu tas nenotiek. Tagad zinām, ka kvinoju nevar sēt kā labību, tai vajadzīga vieta, tāpēc tā zemē jāliek rindiņās vai vadziņās, līdzīgi kā kukurūza. Augustā kvinoja zied, septembrī vācam nost. Kā redzams, tai ir vajadzīgs vairāk laika nekā labībai, kuru kuļ augustā.
Pirmajā gadā nezinājām, ko ar to darīt – šķūnī žāvējām zārdos. Nopirkām vecu kombainu, kas pērn nobira, tāpēc nācās pirkt jaunu. Kuļam ar kombainu, kuram ir smalki sieti. Pēc tam vētījam. Mūsu mašīnas ir arhaiskas, visu darām paši, paši pat garu žāvējamo tuneli esam uzbūvējuši. Kvinoja ir maza, maza sēkliņa – rūgta, tumšu apvalku; tā ir pārklāta ar saponīnu, brūnu olbaltumvielu, kas puto gluži kā ziepes. Šīs apvalks mums ir jādabū nost, tāpēc kvinoju laižam caur mašīnu, kas apvalku noslīpē un sēklas izvētī. Pirmajā gadā es ar brillēm tīrīju – visi putekļi acīs, kož…

Mums iet kā pa celmiem, pirmajā gadā nekā nopietna, otrajā – sasparojāmies, saucām palīgā kaimiņus ravēt, maksājām naudu, bija ļoti laba raža. Trešajā gadā izdomājām, ka nav ko kaplēt, – sēsim kā labību. Nekas mums nesanāca, arī laikapstākļi bija švaki, un viens lauks galīgi panīka. Man līdz nākamajai ražai diezin vai pietiks, ko pārdot RIMI Klētī un zaļajos veikalos. Taču mēs esam tikai sākumā un negrasāmies nodarboties tikai ar kvinoju! Šogad audzēsim arī prosu, lēcas, griķus, un es taisīšu griķu un kvinojas miltu maisījumu. Mums būs daudz produktu,” Signe ir uzņēmīga. Decembrī viņa ar vīru bija kongresā Dubaijā, kur bija sabraukuši kvinojas audzētāji no visas pasaules, arī Peru un Bolīvijas. “Viņi saka tā: kvinojai ir tikpat daudz šķirņu kā kartupeļiem – viena labāk derēs vārīšanai, otra – cepšanai. Mūsu šķirni sauc tāpat kā Titikakas ezeru Peru, tā ir adaptēta Eiropai. Izmēģināsim vēl vienu – kas nav rūgta un nav jāslīpē.”

Ne pavāre, bet viesmīlīga mājasmāte

Signe gadu nostrādājusi žurnālā "Pie galda", kur veidoja rubriku "Signe ielūdz pie galda". Viņa gan saka, ka nav pavāre, tikai ļoti viesmīlīga: “Es vienmēr savus ciemiņus sagaidu ar ēdienu. Pati augu zinātnieku ģimenē, un mani vecāki nekad negatavoja ēst. Kad pie mana tēva brauca kolēģi no visas savienības mācīties, viņš aizbrauca uz Sēnīti un sapirkās žāvētas vistas un rasolus, un tās bija vienīgās reizes, kad mums mājās bija ēdiens. Tāpēc es ar skaudību skatījos, kā manu klasesbiedreni vecmāmiņa no skolas sagaidīja ar pusdienām. Es gan savus bērnus lutinu! Atceros, kad mana meita ilgi ceļoja pa Indiju un Laosu, vienīgais, kas viņai trūcis, esot bijis manis gatavotais ēdiens.
Es pati gatavoju mandeļu pienu. Starp citu, kvinoja lieliski sader ar mandelēm. Ja neesmu apēdusi kvinojas putru, no rītiem mēdzu pagatavot kādu kokteili – mandeļu piens, kvinojas putra vai vienkārši visu nakti izmirkušas sēklas –, klāt kāds banāns, ogas no saldētavas.  Es gatavoju arī bukstiņputru ar kvinoju; pievienoju pienu, kartupeļus, paturu siltumā, lai uzbriest, klāt mērcīti ar saceptu cūkas krūtiņu un sīpoliem. Uz apsējībām pērnajā pavasari cepu kvinojas plāceņus ar biezpienu: puse biezpiena, klāt oliņa. Tik sātīgi! Pasniedz ar kūpinātu zivi vai žāvētu gaļiņu. Pat mūsu kompanjons, kuram kvinoja negaršo, teica, ka šitā gan varot ēst un ēst.  Kabaču laikā savukārt sanāk ļoti gardas pankūciņas ar kabačiem. Kā gatavot kvinoju ir aprakstīts uz kārbas, bet patiesībā dari to tā, kā vāri griķus. Ja vēlies irdenāku putru, liec klāt sviestiņu vai kokoseļļu, ja sviestu nelieto.”

Interesanti: kāpēc uzņēmumu sauc Gusts Apinis?

“Vīrs uz kāzām man uzdāvināja pussabrukušu vecsaimniecību Vidzemē, kuru nu pamazām esam puslīdz atjaunojuši. Māju nopirkām ar visu kā stāv: vecām mēbelēm, lietām, atradām pat vienu vecu kabatas pulksteni. Vecās kumodes atvilktnē starp visvisādiem papīriem atradām vācu laika pārtikas kartītes, kas vēlākus gadus bija izmantotas pierakstiem. Uz šīs kartītes bija rakstīts, ka Gustam Apinim ir atļauts pārdot lauksaimniecības produktus Pierīgas tirgū, jo viņš ir izpildījis valsts nodevu. Nolēmām, ka mūsu lietai ir vajadzīgs viens tāds riktīgi labs džeks.”

Signe uzrakstījusi arī grāmatu par latviskām kāzām lauku sētā

Pirms dažiem gadiem, gatavojoties meitas kāzām, Signe sarakstīja grāmatu par latviskām kāzām lauku sētā. Urbās grāmatās, gatavoja un veidoja uzstādījumus fotogrāfijām, pētīja Latvju rakstus, lai teiktais un rādītais atbilstu tradīcijām, un pat nokrāsoja baltus piecdesmit dažādus krēslus. “Tur esmu aprakstījusi arī kāzu fotogrāfu un to, cik viņš bija svarīgs cilvēks, jo ieradās jau tikai, lai iemūžinātu cilvēka mūža svarīgākos godus – kāzas un bēres. Ne velti katrā lauku mājā pie sienas bija saimnieku laulību bilde. Nereti vienīgā, kāda viņiem mūžā bija. Bet grāmatu rakstīju, vēlēdamās iedvesmot meitenes mūsu skaistajām kāzu tradīcijām, ne tikai amerikāniskajām ar līgavas māsām.”
Signes grāmata joprojām ir nopērkama dažās grāmatnīcās. Interesē? Jautā pārdevējam!

Gardas receptes, kur izmantot kvinoju

Kvinojas brokastu putra

Kvinojas putra ideāli sader ar mandeļu pienu, jo arī kvinojas garšā ir izteikti riekstainas notis. Kvinojas putrā ir iejauktas kaltētas, nelielos gabaliņos sagrieztas vīģes un dateles, bet pa virsu uzbērtas ogas. Der kā svaigas, tā no saldētavas. Cukurs te netiek lietots, jo kaltētie augļi ir dabiskie saldinātāji.

Kvinoja pamatēdienā

1. Kvinojas putra, strēmelēs sagriezts steiks, kuru apcepu svaigi drupinātos piparos un kadiķogās, tvaicēts brokolis un grilēta paprika. Mirkli pirms lietošanas es piparus un kadiķogas sagrūžu piestā. Steikam kadiķogas dod pikantumu.

2. Kvinojas putra ar lēcām un burkāniem, cepta ķirbī
Lēcas izmērcēju vai izvāru, burkānus un svaigi drupinātas koriandra sēklas uz pannas viegli apcepu, samaisu visu kopā un lieku uzdobtā ķirbī. Lieku līdz 180 grādiem uzkarsētā cepeškrāsni un cepu aptuveni 20 minūtes vai līdz mirklim, kamēr ķirbis ir mīksts.
Starp citu, koriandrs lieliski sader arī ar ceptām aknām. To es jums kā mednieka sieva saku!

3. Terijaki marinādē cepts tofu ar spinātiem un kvinojas putru. Piestā sagrūdu koriandru, piparus, ķiploku, pievienoju terijaki mērci un ķirbju eļļu. Šajā marinādē apviļāju tofu. Uz pannas viegli apsutināju spinātus. Tofu apcepu marinādē. Apcepto tofu, marinādi un spinātus sajaucu kopā. Pasniedzu ar kvinojas putru.