Jautri un patiesi atgadījumi no dzīves

Kopā ar kursabiedriem bijām uzrīkojuši pasēdēšanu ar alu un šampanieti. Protams, kā jau pēc alus dzeršanas, ļoti gribas ēst. Gatavot negribējām, tāpēc devāmies uz Makdonaldu, kas atradās turpat aiz stūra. Šķita, ka esmu skaidrs kā stikliņš, tomēr seši izdzertie ali darīja savu – iegāju Makdonaldā un tikai tad, kas sāku runāt, sapratu, ka šļupstu: “Mums fiš-burgeru komplektus, divus.” Pārdevēja nesaprata, tāpēc atkārtoju kādas piecas reizes: “fiš, fiš, fiš, fiš, fiš–burgeru komplektus. Divus!” Visi apmeklētāji sāka smieties. Arī mani draugi – gan meitenes, gan puiši, runājot šļupstēja. Kopš tā laika Makdonaldā neesmu rādījies. Draugi tagad arī apmeklējot tikai Hesburgeru. Un jā – alkohola ietekme patiešām ir negatīva – tavam pašlepnumam!

***

Agrāk biju biežs viesis sava pagasta bibliotēkā. Arī bibliotekāre ir jauka un patīkama sieviete. Viņa ir ārkārtīgi draudzīga un izpalīdzīga. Tad nu kādu dienu viņai bija steidzamas darīšanas un viņa man teica: “Ātri aiziešu iedzert kafiju, pieskatīsi bibliotēku, kamēr esmu prom?” Tajā mirklī klausījos mūziku austiņās un škita, ka viņa man piedāvā kafiju, atteicu: “Nē, peldies, negribu!” Tikai pēc tam māsīca, kas todien bija ar mani kopā bibliotēkā, pateica, ko tad īsti bibliotekāre bija lūgusi. Kopš tās reizes vairs neklausos mūziku austiņās, kad esmu bibliotēkā.

***

Jau sen skaidrs, ka man nedrīkst dot mobilo telefonu, jo vienmēr izdaru kaut ko ne tā. Vienu dienu man zvanīja kursabiedrene, kuras iniciāļi ir Z.B. Pacēlu telefonu un man ir pierasts uz kursabiedru zvaniem atbildēt diezgan neformāli – “Nu, ko tev vajag?” (Izklausās diezgan rupji, bet nu liela daļa manu draugu ir rupji kā zirga deķi). Tad man atbildēja skolotāja ar kuru man nav pārāk labas attiecības (arī viņas iniciāļi ir Z.B.). Steigā nebiju pamanījis, ka zvana nevis Zanda B., bet gan Zina B. Un jā – tā no paša pirmā, līdz pat pēdējam kursam šī skolotāja mani nevarēja ciest un iegāza visos iespējamos priekšmetos.

***

Šis stāsts gan nebūs no manas dzīves, bet tik smieklīgs, ka nevar neizstāstīt. Mamma stāstīja, ka viens viņai jaunībā pazīstams puisis braucis pa vasaru ciemos pie savas draudzenes. Ceļš no pieturas līdz draudzenes mājām bijis tāls, tāpēc esot stopējis mašīnas. Viena apstājās un prasa uz kurieni. Puisis pastāsta, kur viņa meitene dzīvo un tad mašīnā esošais pusmūža pāris šo sāk iztaujāt. Kāda šim meitene? Kādi vecāki? Un šis ar stāsta, ka laikam būs iegrābies – meitene ta normāla, bet pēc viņas stāstītā vecāki esot stulbi un tad šis vel paņirgājās par vecākiem. Stāstīja, ka meiteni vedīs uz pilsētu dzīvot utt. Tad nu viņu pieved pie draudzenes mājas un izkāpj ne tikai puisis, bet arī pusmūža pāris. Laikam jau nav grūti uzminēt, kas bija šis pusmūža pāris viņa draudzenei. Jā, pareizi, – vecāki… Zinu tikai to, ka pēc pāris gadiem šis puisis tomēr ar savu draudzeni apprecējās

***

Tas notika, kad mācījos arodvidusskolas 1. kursā. Ar kursabiedreni stāvējām pīpētavā un lasījām uzrakstus uz sienas. Mums klāt pienāca meitene no vecākajiem kursiem un tieši tajā brīdī kursabiedrene lasīja un smējās: “Ieva R. smird!” Viņa sāka smieties un tad man jautāja: “Kura ir tā Ieva R.? Droši vien smird pēc siļķēm un varēs jau pēc smakas atpazīt!” Laikam jau lieki piebilst, ka Ieva R. stāvēja mums tieši blakus un visu dzirdēja.