Specvienības kareivja dienasgrāmata

2.diena.
Atnāca kapteinis un teicam ,ka viņš mūs apmācīšot.Mācīšot slepenu nindzju kaujas tehniku, ko pat paši nindzjas nezinot. Pierādījumam kapteinis pārsita ar galvu vilciena sliedi un apēda ķiveri. Visi bijām šokā. Tik žēl tos vilcienu pasažierus.

3.diena.
Izrādījās, ka pulkvedis jokoja par nošaušanu. Nekas, mēs arī pajokosim, kad satiksim. Viņš mums ar pleznām kājās augstsprieguma stabā kāps.

4.diena.
Rakām bedres bebru stilā un lēcām tām pāri. Attapīgākie pret vakaru iemācījās pārlēkt 9metrīgas bedres. Ek veiklie. Es atkal uzlēcu vienam bebram. Un es domāju, ka viņiem zobu nav.

5.diena.
Lēkšanas veselīgai stimulēšanai kapteinis novilka ap bedrēm dzeloņstiepli. Iemācījāmies pārlēkt 14 metrus. Bebru šodien nav.

6.diena.
Mācījāmies pārlēkt žogus. Divmetrīgie labi padevās. Pateicoties gudrajam kapteinim un dzeloņstieplei, iemācījāmies pārlēkt 4metrīgus žogus. Naktī puse no karavīriem aizbēga , pārlecot pār žogu. Es nogulēju.

7.diena.
Atbrauca celtnieki un uzaudzēja žogu līdz 7 metriem. Gudrā kapteiņa un naglaina dēļa vadībā iemācījāmies pārlekt 5metrīgus žogus. Naktī aizmuka vēl bariņš karavīru. Ja cilvēks nevar pārlēkt pār žogu, tad viņš var pārlidot. Ar šaujampulvera un katapultas palīdzību. Atkal aizgulējos.

8.diena.
Mācāmies rāpot pa sienām. Īpaši nesanāk. Kapteinis ieteicās rīt mums palīdzēt ar stimulāciju. Pat pērtiķis varot tādu nieku.

9.diena.
Pa sienām rāpojam tīri tā neko, bet reizēm nokrītam lejā. Kapteinis salicis apakšā dēlīšus ar nagliņām. Pirmais nokrita Māris. Naglas saliecās, viņš gandrīz necieta.

10.diena.
Pārliecinoši rāpojam pa sienām. Māris baidās no augstuma, tādēļ 6 stāva augstumā sāk vemt. Bet nekrīt, jo kapteinis solīja tam pakaļu nozilināt. Kāpēc es šodien pagadījos zem Māra uz sienas. Būs šonedēļ dušā jāieiet.

11.diena.
Atnāca pārbaude. Painteresējās par dezertieriem. Apsolīja izlikt pārsteigumus – slazdus. Visi dikti nopriecājās. Apsolīja nopērt tos, kas bēgs.

12.diena.
Kapteinis atnāca ar zilu ģīmi. Pats iekāpa savā pārsteigumā, kuru Andris bija pārlicis citā vietā. Domāju, kā kapteinis sevi pērs…
Naktī pārbaudījām visus pārsteigumus –lamatas. Atradām ne tikai tās. Atradām 7 prettanku mīnas, 3 kalašņikovus, 3 Valterus, 2 ložmetējus, 1 Stingeru, nerunājot par tādiem niekiem kā kasti ar granātām un kaut kādu ovālu bumbu ar trijstūri uzzīmētu. Trofejas noslēpām būdā, bet pārsteigumus salikām interesantās vietās. Atlikušo nakti spriedām, kas šeit agrāk bijusi par vietu.

13.diena.
Mācījāmies būt neredzami potenciālā ienaidnieka aizmugurē. Tante no kaimiņu ciema guļ ar infarktu slimnīcā.

14.diena.
Mācījāmies ne tikai būt neredzami, bet arī nedzirdami. Ar gudrā kapteiņa smagās kājas un mums piekārto zvaniņu palīdzību tas mums sanāk diezgan labi. Arnis pat cigaretes kapteinim izvilka. Kapteinis runāja krievu valodā mātes vārdiem pusstundu un solīja rīt sagādāt pārsteigumu.

15.diena.
Atnāca kapteinis un pateica, ka šovakar mēs veiksim spiegošanas kontrolmēģinājumu. Pirmkārt, lai papildinātu produktu krājumu, otrkārt, lai pārbaudītu savas iegūtās iemaņas. Kaujas uzdevums – neredzamiem un nedzirdamiem iekļūt pilsētā, apgādāties ar gurķiem un, kas nu dārzos augot ,un tik pat neredzami pazust. Kaujas uzdevums tika veikts nevainojami un ar uzviju.

16.diena.
No rīta lauksaimniecības firmas šefs ,trīcošām rokām un stostīdamies, stundu centās izstāstīt kādu notikumu. Kad kapteinis ielēja iedzert nabagam kādu puslitru spirta, tas izstāstīja. Naktī šefa dārzā esot ieradušies spoku spēki. Rezultātā nav ne pēdu, ne dārzeņu, ne vīna krājumu pagrabā. Bet 10 sargsuņi nekā nav manījuši. Jocīgi, kā tā sagadījās, ka mēs ar tiem sātana spēkiem vienā vakarā iegājām vienā un tai pašā dārzā. Trīsas pār kauliem padomājot vien.

17.diena.
Lauksaimniecības šefs izdzēra 2 litrus un izstāstīja, ka sātana spēki esot apsēduši dārzu. Pa nakti esot pazuduši atlikušie dārzeņi un noliktava arī tukša. 5 sargi no apsardzes firmas , aprīkoti ar nakts redzēšanas aparatūru, nekā neesot manījuši.

18.diena.
Kāds aiz stulbuma pajautāja kapteinim, ar kādu pistoli vislabprātāk cīnās supernidzjas. Niknais kapteinis norūca lekciju par to, ka īsts nindzja ar vienu zobubakstāmo spēs noguldīt veselu rotu. Rokas un kājas kapteinim ir smagas, paši esam izbaudījuši, ļoti labprāt noticējām, viņš nepārspīlētu. Vēl kapteinis piemetināja, ja māk labi mest ar tabureti, tad var notriekt helikopteru . Bet drošāk tomēr esot mest ar divām – ar vienu pa purngalu, ar otru pa asti. Bet ja kājiņas ir apsistas ar skārdu, tad pat tanku varot nopietni sabojāt.

19.diena.
Mācījāmies mest pistoles lodes. Dienas beigās mazais Kārlis varēja no simts mērķiem trāpīt pa simts, bet agrāk no pistoles šāva garām jebkam. Kapteinis sacīja, ka ja atvedīs lielākus mērķus par vecajiem (1 Cm diametrā), tad mācīsimies mest ar svara bumbām.

20.diena.
Beidzot satikām pulkvedi. Pleznas viņam nepiestāv, bet augstsprieguma stabā viņš izskatās tīri neko.

21.diena.
Mācījāmies ķert lodi ar zobiem. Aizsardzībai pret tiem idiņiem, kas mīl pašaudīties. Pagaidām ložu vietā ķērām zīles, jo īstu lodi ir jāķer maigi un ar izjūtu, neuzbāzīgi. Bet to vēl mēs nemākam. Pleznām rotātais brīnums stabā brēc ik pēc pusstundas. Sākām pēc viņa salīdzināt pulksteni. Nav ļaunuma bez labuma .

22.diena.
Mācījāmies paukoties. Sākumā tāpat, pēc tam uz virvēm, ar svara bumbām zobenu galā. Ļoti aizraujoši. Mazais Kārlēns tā iešūpojās, ka uzlidoja gaisā. Pateicoties kapteiņa asajam prātam un viņa smagajai kājai, pēc brīža mēs visi mācījāmies lidināties. Kur parastam kapteinim tik gaišs prāts?
Vakarā izklaidējāmies, ložņājot pa griestiem un dauzot mušas. Mušām no tāda skata bija acis kā pieckapeikas.

23.diena.
Pulkvedis nokrita no staba. Viņš apēda savas bikses un, aizrijoties ar tām, nokrita. Smalka tehnika, kā vēlāk izrādījās. Kapteinis stāstīja, ka tā esot nindzju izdzīvošanas tehnika, apēdot slēpnī savas drēbes. Tad viņš mūs arī gribēja ietrenēt šai iemaņā, bet mēs tomēr veikli novērsām viņa uzmanību ar anekdotēm.
Vakarā mēs izklaidējāmies, mušas triecot gar zemi tikai ar spļāvieniem vien.

24.diena.
Garlaicīga diena. Atpūšamies, taisnojot naglas sienā, pa kuru rāpojam.
Vakars. Mušu. Nav. Visas kaut kur paslēpušās, gļēvās. Uzsākām tarakānu medības.

25.diena.
Noķertos tarakānus nokrāsojām sarkanā krāsā, ar zilām kantītēm un notirgojām kādā zooveikalā kā īpaši retu zirnekļu pasugu, kas viegli padodas dresūrai (mēs pa šo dienu bijām tiem jau iemācījuši dejot valsi).

26.diena.
Pļāvām zāli. Ar plikām rokām. Kapteinis teica, ka ar izkapti katrs jefiņš varot. Cik nopratu, tad to mums arī būs jāēd. Atnācis bija ciemos lauksaimniecības firmas šefs un kopā izlakām kādus pāris konjakus un klāt piekodām trīs maisus ar sapļauto zāli.

27.diena.
Mācījāmies lidot ar ziepju burbuļiem. Pārvietošanās līdzeklis, protams, lēns, bet toties kluss un iedzen pretinieku šokā. Kamēr viņš apdomā ideju par psihiatra apmeklējumu, var paspēt izdarīt brīnumlietas. Treniņa laikā ķēzījām uz galvas baložiem. Tie kā cirvji no šoka krita lejā.

28.diena.
Mācījāmies maskēties par zvēriem. Mārtiņu gandrīz lācis izstrādāja, bet dabūja tā pa mandelēm, ka atjēgties ilgi nevarēja. Pēc tam viņi palika par labākajiem draugiem. Mazais Kārlēns atkal bija sasapņojies par franču virtuvi, un izlēma būt par stārķi, nogaršojot dažādas varžu šķirnes. Izrādījās, ka ūdensžurka nav varde.

29.diena.
Pārveda mūs uz citu daļu. Žēl bija atvadīties no kapteiņa smagās kājas, bet īsti nindzjas visu var.
Pārvešana notika ar busiņu ar uzrakstu “dzīvi truši”. Pa ceļam dziedājām dziesmas un stāstījām anekdotes. Pēc 3 stundu brauciena šoferis palūdza aizvērt pākstis, jo ciematiņos cilvēki gribot nopirkt trušus-mutantus, kuri ir nākuši no Černobiļas, ja jau tā spējīgi dziedāt.

30.diena.
Interesanta vieta, nav īsti aprakstāma. No paša rīta mūs solīja apmācīt braukt ar motocikliem. Ievads bija tāds, ka motocikli dalās 4 kategorijās. Ar trīs riteņiem – pensionāriem, ar diviem – bērniem un iesācējiem, ar vienu riteni – īstiem assiem un bez riteņiem – pilnīgiem idiotiem. Tad nu mūs uzsēdināja uz vienriteņa motocikliem, par ko bijām neizsakāmi pagodināti un – uz priekšu. Tomēr instruktori bija ļoti neapmierināti, jo, redz mēs nebraucot apkārt stabiem, bet gan tiem pāri braucot. Sīkumaini…