Godīga pingvīna dienasgrāmata

Otrdiena.

Šodien uz mūsu pulku atnāca viesi. Sauca sevi par vāciešiem un cienāja ar banāniem. Garšīgi.

Trešdiena.

Vakar vakarā mūsu pulku apmeklēja krievi. Cienāja ar ugunīgu ūdeni un sauca mūs par čukčām. Pēc trešās glāzes es nokritu ar spārnu kupenā. No rīta pamanīju, ka manas acis skatās uz dažādām pusēm. Varbūt banānus pārēdos?

Ceturtdiena.

Staigāju ar krieviem. Cilvēks lāča mētelī ar roku parādīja uz vāciešu pusi un teica: „Čukča, stiep banānus, tad ieliešu”. Viņu sauc Kostja. Ļoti dvēseliska personība. Šoreiz es ar viņu kopā gulēju kupenā.

Svētdiena.

Vācieši banānus dod arvien negribīgāk.

Otrdiena.

Vakar vācieši banānus vairs nedeva. Es no viņiem nozagu kaut kādu metāla lūzni ar vadiem un atstiepu Kostjam. Viņš pateica, ka čukča ir malacis un ielēja man glāzi spirta. Pēc tam dzērām vēl – par veiksmīgu biznesu. Kupenā vairs negājām gulēt: Kostja aizmiga pie galda, bet es tā arī nevarēju nokļūt līdz durvīm.

Trešdiena.

Šodien vācieši atnāca pie krieviem un pieprasīja, lai atgriež antenu. Kostja viņiem kaut ko krieviski pateica: „Banānu jums, nevis antenu!”. Vācieši banānu nepaņēma un aizgāja ar tukšām rukām. Vakarā vācieši atnāca pārmeklēt mūsu pulku. Meklēja mani, lai nodīrātu ādu. Neko sev nodoklīši biznesmeņiem!...

Ceturtdiena.

Kad visi naktī gulēju, es pārripināju uz krievu apmešanās vietu visas vācu saļarkas kannas. Vācu vidū panika. Liels, ruds vācietis šāva no ieroča un kliedza: „Rusišen čukča – partizan!”. Duraks! Nevajadzēja skopoties ar banāniem!

Piektdiena.

Vācieši sēž bez rācijas un degvielas. Šodien palika drusciņ vēsāks (mīnus četrdesmit), un viņi piekrita sēsties pie pārrunu galda.

Tagad es dzīvoju Kostjas istabā. Viņš saka, ka biznesmenim vajag jumtu zem galvas.

Sestdiena.

Pārrunas ilgst jau otro dienu. Vācieši sauc mani par „russiscen mafiozi”. Izrādās, ka visas viņu kannas bija marķētas. Kostja parādīja vāciešiem dokumentus, kuros rakstīts, ka visas kannas tika paņemtas kā trofejas vēl tālajā 1945. gadā, kad ģenerāļa Mirošničenko tanku divīzija iebruka pilsētā Špandau.

Svētdiena.

Krievi vāciešiem pārdeva vienu saļarkas kannu par desmit tūkstošiem marku un trīs banānu kastēm. Neko piebilst, banāni – lielisks uzkožamais!

Izmantoju vāciešu prieku – aizgāju pie viņiem un pa kluso atripināju kannu atpakaļ. Kāpēc? – nezinu. Laikam principa jautājums.

Pirmdiena.

Krievi atgrieza vāciešiem kannu par kaut kādām nenozīmīgām 10000 markām un vīna pudeli. Dievs pasarg’, kādu riebeklību šie vācieši dzer!

Trešdiena.

Krievi par saļarku pieprasa rubļus, bet vāciešiem ir tikai markas. Kostja noorganizēja valūtas biržu. Marku kurss uzreiz sāka kristies. Šodien par vienu rubli var nopirkt 17 657 markas.

Es atvēru maiņas punktu zem Kostjas galda.

Sestdiena.

Vācieši prasa saļarku kredītā. Kosta solīja padomāt, bet, kamēr domā, piedāvāja viņiem humanitāru palīdzību – viena saļarkas glāze dienā. Man viņš paskaidroa, ka šī humānā akcija palīdzēs veicināt mūsu prestižu. Nja... Cimperlīga tā lieta – bizness. Manu maiņas punktu uz laiku nācās aizvērt.

Svētdiena.

Vācu sievietes lūdzās darbā pie mums. Viņas var saprast: pie mums ir silti un jautri. Liekas, ka tagad būs vēl jautrāk.

Pirmdiena.

Kostja paziņoja, ka vāciešiem nav demokrātijas. Un viņam ir pilnīga taisnība! Vācu galvenajam ir spēcīgi pretīga fizionomija. Viņš vispār ir kaut kāds skopulis: par vienu miljonu marku ir gatavs nosprāgt.

Otrdiena.

Kostja nepiekrita skaidrot vāciešiem, kā jāveido demokrātija un šamējie kaujas jau otro dienu. Bet mēs skatāmies. Interesanti! Šodien es uz rudo uzliku 300 000 markas, bet nabagu jau pašā kautiņa sākuma izslēdza ar krēsla sitienu pa galvu. Rudais nokrita ar degunu kupenā. Turpmākajā demokrātijas veidošanā viņš vairs nepiedalījās.

Trešdiena.

Slava biznesam! Rubļa kurss aug un aug. Man piešķīra atsevišķu kabinetu un apsardzi. Bet ko padarīsi? Vācieši ir diezgan mežonīga tauta: slājo gar mūsu teritoriju ar cirvjiem rokās. Aha, tā tik sagaidīs, ka es iziešu bez apsardzes!

Ceturtdiena.

Kostja man parādīja līgumu, ko noslēdza ar rudo. Tagad manam draugam pieder barona Šnapsa pils un tās apkārtne. Rudais gan iebilda par šādu privatizāciju, bet viņa biedri parādīja viņam krēslu un rudais ātri vien piekrita.

Piektdiena.

Vāciešu un krievu ziemošanās drīz beigsies. Žēl! Ļoti iespējams, ka vāciešiem vēl bija palikušas dažas firmas un bankas.

Kostja mani mēģina pierunāt braukt pie viņiem uz Krieviju. Saka, ka tieši tagad viņa valstī ir nepieciešami godīgi biznesmeņi – kā es.

Bez datuma.

Ardievu, Antarktīda! Saka, ka Krievijā ir daudz darba. Kostja pateica, ka blakus Krievijai dzīvo ne tikai vācieši, bet arī daudzas citas tautas. Tas ir labi. Tāpēc ka vācieši mani jau pārāk labi zin, bet pārējiem tikai nāksies iepazīties.