Dziedātāja Olga Rajecka: visa dzīve kā uz skatuves

Olgas Rajeckas piemērs ir teju klasisks Pelnrušķītes stāsts. Viņa ir slaucējas ārlaulības meita, kas ar savu talantu, neatlaidību un centīgu darbu guvusi apskaužamus panākumus un nereti atzīta par labāko dziedātāju sievieti Latvijā. Viņa pārsteidza ar savu temperamentu, dziedot grupā Eolika, un lika sajūsmināties, izpildot Imanta Kalniņa dziesmas grupā Turaidas Roze. “Esmu ļoti neatlaidīga,” teic Olga. “Ja esmu apņēmusies kaut ko sasniegt, to noteikti izdarīšu.” Uz profesionālās skatuves viņa kāpusi jau 14 gadu vecumā un savā dzīvē dziedājusi vairāk nekā 5000 koncertos. Viņas radošā dzīve ritējusi kā milzu skrējienā, kad projekts dzinis projektu. Visdažādākajos sastāvos viņa uzstājusies arēnās, klubos, baznīcās un krogos.

Sadzīvē Olga mēdz būt pārsteidzoši atklāta un tieša. Draugi viņu slavē kā izpalīdzīgu un sirsnīgu. Pati Olga teic, ka viņa vienmēr vēlējusies īstu un kārtīgu ģimeni ar vairākiem bērniem, bet diemžēl nav pratusi to izveidot. Tāpēc ir tā, kā ir. Ik palaikam viņai uzrodas jauns dzīvesbiedrs, kas šķiet īstais un vienīgais, bet tad seko nākamais. Olgas radošā darbība reizēm tik cieši savijusies ar privāto dzīvi, ka to bieži vien nav iespējams atdalīt.

Fermas dubļi un orķestris

Olga Rajecka dzimusi 1962. gada 7. janvārī Lietuvā, Pluņģes pilsētiņā. Līdz pat 14 gadu vecumam viņa nemaz nav nojautusi, ka ir ārlaulības bērns. Olgas māte līdz pat šim brīdim nav atklājusi, kas ir viņas īstais tēvs. Māte Vida, kas pēc tautībās ir lietuviete, apprecējusies ar latvieti Antonu Rajecku un ar meitu pārcēlusies uz dzīvi Kaibalā. Tur Olgas māte iekārtojusies slavenajā kolhozā Lāčplēsis, kur kļuvusi par izcilu slaucēju un darba pirmrindnieci – apbalvota ar ordeņiem, diplomiem un māla vāzēm. “Mana mamma bija ļoti atraktīva, mums mājās bija plašu atskaņotājs, vienmēr skanēja mūzika,” atceras Olga. “No platēm mācījos dziesmas, kuras pēc tam arī izpildīju. Bieži braucām uz Lietuvu pie radiem, kur kāpu uz krēsla un dziedāju.” Pirmā oficiālā uzstāšanās publikas priekšā notikusi jau sešu gadu vecumā. Kādā jaukā dienā pie Rajecku mājas pieripojusi melna Volga, un Olga aizvesta uz kolhoza Lāčplēsis klubu, kur viņa uzstājusies bērnības svētkos. Viņa drosmīgi stāvējusi uz skatuves un bez jebkāda pavadījuma dziedājusi.

Mācoties Kaibalas skolā, Olgas talantu pamanījusi skolotāja Taiga Kalvišķe, kas viņu jau pavisam mērķtiecīgi virzījusi uz dziedāšanu. Olga uzstājusies vai visos skolas pasākumos – ražas svētkos, zinību dienās, masku ballēs un arī uzvaras svētkos. Vēlāk šī pati skolotāja meitenei ieteikusi doties uz Rīgu un mācīties Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. “Arī mana mamma negribēja, ka palieku Lāčplēsī, pie tiem drausmīgajiem dubļiem un netīrības, kas bija kūtīs, fermās. Viņa redzēja, ka man patīk mūzika,” stāsta Olga. Jau 14 gadu vecumā viņa sāka dziedāt kolhoza Lāčplēsis estrādes orķestrī. Drīz vien orķestrim pievienojies pavisam jauns puisis – Nauris Puntulis, kas vēlāk kļuva pazīstams kā grupas Pērkons solists un operdziedātājs. Atmiņu grāmatā "Mana svētku diena" Olga stāsta, ka tieši Nauris bijis viņas pirmais puisis. Kad jau mācījusies Kultūras tehnikumā, abi braukuši uz mēģinājumiem Kaibalas kolhozā Lāčplēsis, bet vakarā ar vilcienu atpakaļ uz Rīgu. Romāns pārtrūcis, kad Nauris iemīlējies citā meitenē, kuru vēlāk apprecējis.

Arī turpmākais dzīves pavediens virzījis Olgu uz skatuves pusi. Kultūras darbinieku tehnikuma mūzikas skolotāja Maiga Grietēna pēc savas iniciatīvas Olgai pasniegusi dziedāšanas stundas un ielikusi pamatus dziedāšanā. Olga atceras, ka 16 gadu vecumā viņa darbojusies četros ansambļos – Lāčplēša orķestrī, Kultūras darbinieku tehnikuma vokāli instrumentālajā ansamblī, armijas ansamblī Zvaigznīte 2 un Bulduru sovhoztehnikuma ansamblī. Tas bijis pavisam traks laiks, kad viņa skrējusi no viena pasākuma uz otru, lai visu pagūtu. Drīz sekojis piedāvājums dziedāt grupā Vitamīns, kas rosījies Valmieras slimnīcas aizgādībā. Norunātajā laikā Olga ar vilcienu ieradusies Valmieras stacijā, kur viņu sagaidījis grupas bundzinieks Aigars Krēsla. Tikšanās bijusi liktenīga. “Tas bija zibens spēriens, nespēju no viņa atraut skatienu,” atceras dziedātāja. “Man astoņpadsmit gadu, viņam sešpadsmit, un es sapratu, ka ir cauri – esmu iemīlējusies. Viss turpmākais noritēja kā pasakā. Visur kopā, Aigars mani allaž sagaidīja stacijā, kad braucu no Rīgas. Iepazinos ar viņa vecākiem, bieži nakšņoju pie viņa mājās.” Olga jau kalusi grandiozus plānus par ģimeni, kad Aigars pēkšņi paziņojis, ka ir iemīlējies citā meitenē un viņu attiecībām ir beigušās. “Toreiz pasaule sabruka sekundes laikā,” teic Olga. Visu nākamo dienu viņa raudājusi un prātojusi, ka jāiet uz Gauju slīcināties. Tobrīd pietrūcis pavisam maz, lai padarītu sev galu. Tomēr vēlāk samierinājusies un meklējusi aizmiršanos mūzikā. Turklāt liktenis viņai piespēlējis jaunu iespēju. Tehnikuma skolotāja Maiga Grietēna pavēstījusi, ka Boriss Rezņiks savai grupai Eolika meklē jaunu dziedātāju un gatavs noklausīties arī Olgu. Tobrīd viņa bijusi dziļā depresijā un viņu nekas nav interesējis, tāpēc skolotāja viņu paņēmusi aiz rokas un aizvilkusi uz Filharmonijas mazo zāli, kur tagad iekārtots restorāns Kaļķu vārti. “Aizgājām, bet tur pilns ar meitenēm, un man, protams, dūša saskrēja papēžos. Skolotāja Grietēna gandrīz ar varu mani turēja, lai es neskrietu projām. Pienāca mana kārta dziedāt. Žūrijā sēdēja pats Boriss Rezņiks un vēl citi cilvēki no Filharmonijas. Grūti pateikt, kas tobrīd notika, bet, sperot soļus uz skatuves, es sapratu – man jādzied. Lai visi tie pārdzīvojumi iet ellē!”

Viena plika, otra plika

Kad Olga pieņemta grupā, nelaimīgās mīlestības rūgtums pamazām izplēnējis, viņa pilnībā atdevusies mūzikai. Olga stāsta, ka sākums Eolikā nav bijis viegls. “Es vienīgā skaitījos neskolota dziedātāja. Pārējie šo faktu pieņēma ar sapratni, jo uzticējās Borisam. Mazliet lielāku toleranci gaidīju no Viktora. Tagad man šķiet, ka Viktors tā arī līdz pēdējam brīdim Eolikā nespēja pieņemt mani tādu, kāda esmu.” Kad sagatavota jauna programma, Eolika sāka gūt panākumus arī ārpus Latvijas. Latvijas kvartets kļuva teju par populārāko grupu visā Padomju Savienībā. Bieži vien Olga un Ilona uz skatuves kāpa mazās minikleitiņās, par ko kāds asprātis sacerēja pantiņu: “Viena plika, otra plika – dzied un dejo Eolika!” Dziedot populārajā grupā, Olgai beidzot radies pretspars mazvērtības kompleksiem un atklāsme, ka spēj pārvaldīt savu balsi un prot to ielocīt pat sarežģītās melodijās. Viņa sāka apzināties savas balss potenciālu.

Grupa ceļoja pa visu plašo Padomju Savienību, tās koncerti bija allaž pārpildīti. Grupa dzirksteļoja, koncertturnejas žilbināja kā koši karuseļi, visur sagaidīja atsaucīga un jūsmīga publika. No panākumiem mūziķiem vai sagriezās galva. Krievijā viņi uzstājās gan latviski, gan krieviski. Dziedāja arī angļu valodā, izpildot Bītlu, ABBA un Stīvija Vondera dziesmas. Reizēm koncertēja pat trīs reizes dienā. Olga atceras, ka bieži vien nav bijis laika kārtīgi paēst, tolaik svērusi tikai 47 kilogramus. “Dažreiz, ja nākamā diena iegadījās brīva, Rezņiks atļāva iedzert,” atceras dziedātāja. “Bet liekas naudas nebija! Ilona mācēja izdomāt ģeniālus melus, lai Boriss viņai iedotu naudu un mēs varētu nopirkt konjaku. Reiz Ļeņingradā Stjopa aizgāja pie Rezņika un žēlabainā balsī stāstīja, ka viesnīcā kāda sieviete piedāvā nopirkt smalkas ārzemju higiēnas lietiņas, nenormālo deficītu – tamponus. Boriss esot jautājis, vai tie palīdzēs dziedāšanai. Ilona piekrītoši mājusi ar galvu: “Ļoti palīdzēs, tu pat nevari iedomāties, kā palīdzēs!” Tā tikām pie konjaka.”

Neraugoties uz panākumiem, Eolika tomēr izjuka, un faktiski tas notika Olgas dēļ. Viņa atstāja grupu un aizgāja dziedāt uz Turaidas Rozi. “Viss Eolikā bija piedzīvots, tika sasniegts augstākais punkts gan vokālajā partnerībā, gan programmā,” teic Olga. “Par mums rakstīja, par mums uzņēma filmu, radījām hitu pēc hita. Tālāk vairs nebija kur iet, kur augt, kur attīstīties.” Tas notika 1986. gadā. Olga stāsta, ka šo lēmumu pieņēmusi emocionāli viegli, bet pati šķiršanās bijusi smaga. Grupas dalībnieki pauduši sašutumu un centušies Olgu atrunāt no šā soļa. “Es tomēr vairs nespēju palikt grupā. Vēlējos dziedāt citā līmenī, citu mūziku – nebūt tikai estrādes izpildītāja, bet dziedāt to, ko vēlas mana sirds.” Turaidas Roze – tas pavisam jauns posms Olgas muzikālajā dzīvē. Imanta Kalniņa mūzika bijusi gluži vai augstākā matemātika, tāpēc nav gājis viegli. Vajadzējis sevi lauzt un ielaist sevī pavisam citu mūziku. Turklāt Kalniņš pašā sākumā devis īpaši smagas kompozīcijas, lai redzētu, vai Olga ar tām tiks galā. Un pēc tam brīnījies, ka tomēr tikusi galā.

1987. gadā viņa piedalījās Vissavienības jauno dziedātāju konkursā Jūrmala 87, iegūstot otro vietu un skatītāju simpātiju balvu. Tomēr par savu radoši skaistāko posmu savā dzīvē Olga sauc 1988. gada vasaru, kad grupas Turaidas Roze dalībnieki dzīvojuši Kalniņa lauku mājā Vecpiebalgā un veidojuši grupas otro programmu. Tomēr arī šai grupai nebija ilgs mūžs – 1989. gadā Imants Kalniņš pievērsās politikai un grupu atstāja. Inerces dēļ Turaidas Roze vēl kādu laiku uzstājās, bet grupai trūka līdera, un tā izjuka. Tagad Turaidas Roze koncertē regulāri notiekošajās Imantdienās.

Devītajā mēnesī uz skatuves

Vēl muzicējot Eolikā, Olga iepazinās ar izcilo basketbolistu Igoru Miglinieku, kas kļuva par viņas vīru. Liktenīgā tikšanās notikusi Talsu viesnīcas kāpņu telpā. “Viņš ar Kārli Muižnieku sēdēja uz starpstāvu loga palodzes. Skrēju garām, tas bija viens moments, un sapratu – liktenis. Igoram, kā vēlāk izrādījās, noklikšķēja līdzīgi.” Kad par viņu laulību rakstīja prese, abi izskatījās laimīgi un cerīgi. Tomēr ģimeni viņiem neizdevās noturēt, laulība tika šķirta, kad meitai Marijai bija trīs gadi. Jau vēlāk Olga atzina, ka šķiršanās bijusi viņas dzīves lielākā kļūda. Kaut abi mīlējuši viens otru, tomēr nav pratuši būt kopā. Abiem bijuši nemitīgi izbraukumi, Igors – profesionāls basketbolists, Olga – profesionāla dziedātāja. Abu karjera bijusi nesaudzīga pret privāto dzīvi, turklāt neviens neko nav gribējis mainīt.

Olga neslēpj, ka viņa bieži mocījusies ar zemu pašnovērtējumu, vienmēr no kaut kā baidījusies. “Nemitīgi cīnos ar šīm bailēm, kas mani ārda. Manas dzīves jēga ir gan vairojusi bailes un spiedusi lejup pašvērtību, gan devusi neizsakāmu gandarījumu. Manas dzīves jēga nav mūzika. Mūzika vienkārši ir manī. Manas dzīve jēga ir meita Marija.” Ļoti spēcīgi viņas pašapziņu iedragājuši notikumi, kas norisinājušies vēl pirms meitas Marijas piedzimšanas. Viņa divas reizes zaudējusi bērnus. Olgai bija divdesmit pieci gadi, kad ar vīru Igoru Miglinieku gaidījusi pirmdzimto. Atrodoties piektajā grūtniecības mēnesī, kopā ar Turaidas Rozi uzstājusies Liepājā. Atmiņu grāmatā "Mana svētku diena" Olga atceras: “Nemācēju sevi pasargāt, arī Igora nebija blakus – viņš bija Maskavā –, un es dziedāju. Koncertā zaudēju samaņu un uzkritu virsū Uģim Rozem. Mani noveda malā, tad pakritu vēlreiz uz masīvajām skaņu tehnikas kastēm. Atjēdzos slimnīcā. Naktī sākās dzemdības. Igors atlidoja no Maskavas, bet neko vairs nevarēja darīt – mūsu pirmā bērniņa vairs nebija.” Pēc gada Olga atkal palikusi stāvoklī – šoreiz pieteikušies dvīnīši. “Morāli un fiziski nebiju gatava. Nācās gulēt slimnīcā, lai saglabātu mazuļus. Netiku ar sevi galā, un arī dvīnīšiem nebija lemts nākt pasaulē.”

Olga stāsta, ka meitas Marijas piedzimšana viņai saistās ar dziesmu "Ziemeļvējā". To viņa dziedājusi Mikrofona aptaujas noslēguma koncertā, aptuveni divas nedēļas pirms dzemdībām. “Biju pirmā sieviete Latvijā, kura atļāvās devītajā mēnesī kāpt uz skatuves. Man acīs riesās asaras, jo skatītāji Sporta manēžā piecēlās kājās. Tas bija emocionālākais dziedājums manā mūžā, un atšķirībā no rūgtās pieredzes Liepājā šoreiz zināju, ka viss būs labi, jo es gribēju dziedāt.”

Ar un bez Grāvera

1990. gadā Olgu sameklēja Arnis Mednis un kopā ar Raimondu Macatu izveidoja grupu "Tango". Tas bija laiks, kad daudzi latviešu mūziķi nodedzināja tiltus uz Krieviju un gatavojās iekarot Rietumus. Diemžēl no tā nekas nesanāca. Jau vēlāk, sabrūkot Padomju Savienībai, Olga kādu laiku palikusi bez darba. Lai nopelnītu sev iztiku, gandrīz gadu diendienā cepusi kotletes "Mednieku desiņas" un ar žiguli vedusi uz kafejnīcu "Možums". Dziedātāja neslēpj, ka šis darbs nepavisam nav bijis iedvesmojošs, tomēr uzsver, ka spēj darīt gandrīz visu. Viņa neesot nekāda princese.

Vienubrīd ar Uģi Rozi, Niku Matvejevu un Eināru Jaunbrāli viņa izveidoja grupu "Jumis", bet arī tā drīz vien izjuka. 1990. gadā tapa projekts "Dāmu pops", kas ar savu tituldziesmu "Varbūt rīt" momentāni kļuva populārs. Grupā Olga uzstājās ar Ievu Akurateri, Maiju Lūsēnu un Edīti Baušķenieci.   

Tomēr tāds īsts radošs uzrāviens izdevās, kad Olga iemīlējās Aigarā Grāverā un abi sāka dzīvot kopā. Ar Raimondu Macatu un Jolantu Gulbi tika izveidota grupa "Bāze 7". Olga atceras: “Bāze 7 plauka un ziedēja, mēs uzstājāmies pa septiņām reizēm nedēļā. Par nopelnīto naudu pirkām aparatūru, gaismas. Aigars ierīkoja studiju Preses namā. Divu gadu laikā izpirkām māju Murjāņos. Man tolaik apritēja 32 gadi, es ziedēju un staroju it visā. Kārtējais piecgades plāns bija radīts, un es tam ļāvos. Un tā jau ir, līdzko es noticu, ka viss ir kārtībā, tā nāk kārtējais trieciens.” Pirmais trieciens noticis festivālā Āzijas balsis, kas norisinājies Alma-Atā. Festivālā ieradusies arī Laima Vaikule un aicinājusi mūziķus uz Krieviju. Grāvers attraucis, ka Rajecka nekad nebūs Vaikules piedziedātāja. Tas iecirtis pamatīgu ķīli grupā, jo Macats ar Gulbi sprieduši citādi un aizbraukuši koncertēt pie Laimas uz Krieviju.

Vēlāk izveidota grupa 7. Fāze, bet tai nebija ilgs mūžs. Izjuka arī Rajeckas un Grāvera kopdzīve. Nav gan īsti zināms, kas bija šķiršanās iemesls. Dziedātāja kādā intervijā teic, ka Grāvers pārāk aizrāvies ar modernajām tehnoloģijām, kuras beigu beigās izkonkurējušas Olgu. Mīlestība palēnām dzisusi, līdz izdzisusi pavisam.

Sprigana un ekspresīva

Olgu var apskaust par viņas enerģiju un uzņēmību, viņa nekad nav metusi plinti krūmos. 1991. gadā Olga sāka organizēt pasākumu Popiela – muziķu atdarināšanas šovu. Laika gaitā nelielais konkurss izvērsās par vērienīgu projektu. Atdarināšana tika nomainīta pret īstu dziedāšanu uz skatuves, un bērnu talantu konkurss ieguva nosaukumu Olgas disenīte. Katru gadu konkursa uzvarētājiem bija dota iespēja vasarās koncertēt ar Olgu, un tas bērniem bija vislielākais stimuls censties. Dziedātāja darbojās arī citās jomās. Strādāja krodziņā "Čau, Rasma!", kur izmantoja savas kultūras darbinieces prasmes – rīkoja dažādus pasākumus un mūziķu uzstāšanos. Studijā Dzirnas pasniedza bērniem dziedāšanu, bija kluba Ola muzikālā producente un tūrisma firmas Balttur vadītāja.

Viņa labprāt ļāvusies ekstrēmiem piedzīvojumiem, piedaloties televīzijas šovos Rallija zvaigzne un Trakais ceļojums. Ar lielu azartu un prieku izpaudusies televīzijas muzikālajos pasākumos – Koru karos vadot Lielvārdes violeto kori un šovā Dziedi ar zvaigzni uzstājoties ar aktieri Vari Vētru. Vēl nesen viņa piedalījās šovā Izklausies redzēts, kur pamanījās samulsināt žūriju, uz skatuves noraujot sev svārkus.

Visus šos gadus tikpat ekspresīva bijusi arī viņas privātā dzīvē. Izlaižot vairākus īslaicīgus romānus, vietā pieminēt, ka deviņdesmito gadu beigās viņai izveidojās noturīgas attiecības ar mārketinga speciālistu, desmit gadus jaunāko Verneru Kiršteinu. Kopdzīves laikā dziedātāja slavēja savu draugu un atzina, ka viņš ir dikti jauks, kārtīgs un stilīgs. Tikai vēlāk viņa atklāja, ka ļoti gribējusi apprecēties, bet Verners laikam nobijies no tik uzstājīgas gribēšanas. Deviņus gadus viņa gaidījusi, ka draugs viņu apprecēs, tomēr nesagaidīja.

Pēc notikušās šķiršanās Olga drīz vien pārsteidza publiku, parādoties sabiedrībā ar pavisam jaunu draugu – 21 gadu jaunāku puisi Gintu Mauliņu. Prese rakstīja, ka abi ir kaislīgi rallija fani, un, visticamāk, tieši tas bijis par iemeslu viņiem satuvināties. Tolaik Olga bija piedalījusies televīzijas šovā, kļūstot par rallija piloti, savukārt Gints bija profesionāls automehāniķis. Kad tika norādīts uz viņu lielo vecumu starpību, Olga pauda neizpratni, piesaucot Edīti Piafu, Madonnu un Šāronu Stounu – arī viņām bijuši daudz jaunāki dzīvesbiedri. “Un kāpēc man nevar būt?” izbrīnā jautāja Olga. “Es tiešām nedomāju, ka gadiem ir liela nozīme. Kad kontaktējos ar jauniešiem, es vispār nejūtu gadu atšķirību.” Diemžēl izbeidzās arī šis attiecību stāsts, tas ilga aptuveni piecus gadus.

Pašlaik Olgas dzīvē sācies pavisam jauns posms. Pirms dažām nedēļām viņa teikusi jāvārdu 42 gadus vecajam skaņu inženierim Ivo Bankavam. Abi pirmo reizi sastapušies pirms 20 gadiem, kad Olga dziedājusi Ivo kāzās, bet vēlāk viņi tikušies dažādos ar mūziku saistītos pasākumos. Pa īstam viens otrā ieskatījušies, gatavojoties Dziesmu un deju svētku raidījuma "Lai top!" filmēšanai – Bankavs dejojis deju kolektīvā Rotaļa XO, ar kuru kopā Rajecka veidojusi savu priekšnesumu.

Kad būs jāaiziet

Agrāk kādā intervijā Olga izteicās, ka sie­vie­tes īs­tā dzī­ve sā­kas pēc četrdes­mit. Šajā vecumā sieviete vairs nav jauna un stulba, tāpēc vi­su uz­tver vieg­lāk un labi apzinās savu vērtību. Tagad Olga ar optimismu var teikt, ka īstā dzīve tomēr sākas pēc piecdesmit. Šajā vecumā sieviete vēl labāk apzinās savu nozīmi un īstās dzīves vērtības. Kaut agrāk dziedātāja bija kategoriski noskaņota pret jaunības paildzināšanu ar plastiskās ķirurģijas palīdzību, pēc 50 gadu sliekšņa pārkāpšanas viņa kļuvusi pielaidīgāka. Olga pieļauj, ka savu ārieni varētu ķirurģiski uzlabot, ja vien radīsies tāda nepieciešamība. Viņasprāt, galvenais ir koncentrēties uz savu mērķi un neklausīties, ko baumo apkārtējie un ko raksta prese. Tā esot viņas panākumu atslēga. Tagad viņai gribētos nodziedāt tikai desmit koncertus gadā un no šiem ienākumiem arī dzīvot, bet diemžēl to nevarot atļauties. Uz jautājumu, cik ilgi dziedās, Olga atbild: “Es ceru, ka varēšu uzstāties vismaz līdz 60 gadu vecumam un neviens mani nenomētās ar tukšām pudelēm. Kad neviens vairs manī neklausīsies, tad arī apklusīšu. Man nav unikālas balss, bet jebkuru dziesmu pasniedzu ar ideju. Kamēr būs ideja, būs arī balss un būs klausītājs. Tik vienkārši tas ir. Es zināšu, kad man jāaiziet.”