Bekhemas jaunā veikala apmeklētājas jūtas resnas un trūcīgas

Britu žurnāliste un divu bērnu māmiņa Klēra Kisotti nereti pieņem izaicinājumu veikt dažādus eksperimentus, stāstot savam lasītājam par rezultātiem. Piemēram, pirms kāda laika Klēra testējusi divus dažādus sejas krēmus: pusei sejas klājot visiem pieejamo „Nivea” krēmu, bet otrai sejas pusei dārgu uz izsmalcinātu krēmu, kas maksā vairāk nekā 130 eiro iepakojumā. Atšķirību praktiski nebija, dermotologs pat labāk bija novērtējis lētākā krēma sniegtos rezultātus.

Klēra Kisoti ir liela Viktorijas Bekhemas dizainēto apģērbu cienītāja un viņa atzīst, ka sen ilgojusies iegūt kādu no šīs dizaineres tērpiem arī savā garderobē. Lūk, ko žurnālistei nācās piedzīvot, kad viņa devās uz nesen atklāto Bekhemas modes preču veikalu Londonā.

„Kad es uz sevi skatījos uzlaikošanas kabīnes spogulī, zaudēju valodu,” pirmajos iespaidos dalās Klēra. „Es tikko kā biju „ielocījusies” savā sapņu kleitā. Taču no spoguļa man pretī vērās kaut kas līdzīgs „Michelin” riepu vīriņam. Bija redzama ne tikai apakšbiksīšu līnija, bet es pat varēju saskatīt apģērba kopšanas etiķeti.”

„Pēc diviem pasaulē laistiem bērniem es cerēju redzēt tikai nelielu māmiņas vēderiņu. Taču šajā kleitā es izskatījos vismaz kā trešajā grūtniecības mēnesī. Mazas tauku krociņas vēlās ārā no bezpiedurkņu kleitas piedurkņu izgriezumiem. Un manas krūtis, ko parasti uzskatu par vienu no skaistākajām sava ķermeņa daļām, izskatījās kā izplūdis paliels miesas klucis. Es nejutos tikai pazemota, es biju bezcerīgi vīlusies.”

„Jau kopš brīža, kad Viktorija Bekhema pievērsās tērpu dizainam, esmu ilgojusies savā īpašumā iegūt vienu no viņas kleitām. Kā jūs varat iedomāties, es biju viena no pirmajām, kas vēra Viktorijas jaunatklātā Londonas veikala durvis, spraucoties gar paparaci un celtniekiem, kas vēl nebija pabeiguši visus darbus.”

„Es pati biju ģērbusies, godinot Viktorijas stilu: baltā kreklā, apspīlētās biksēs, līdzi ņemot savas visnecaurredzamākās saulesbrilles un dizaineru rokassomiņu. Negribēju, ka mani pavada prom no veikala telpām kā šeit neiederīgu. Taču man nevajadzēja satraukties. Viktorija ir paziņojusi, ka viņas veiklā ir gaidīti visi. „Mēs visi esam bijuši veikalos, kur mums likts justies tā it kā mums tur nevajadzētu būt,” viņa izteikusies. „Es nevēlos, lai cilvēki baidītos un bītos nākt iekšā manā veikalā.” Un patiešām, bailīga paskata apsargs, kas dežurēja pie durvīm, draudzīgi uzsmaidīja, kad pārkāpu veikala slieksnim.”

„Veikalā bija ienākuši ļoti dažādi apmeklētāji: studenti plēstos džinsos, kas ar mobilajiem tālruņiem fotografēja visu, ko redz un atrādīja draugiem „Instagram” blogā; vidēja gadagājuma sievietes ar apmulsušiem vīriem; modes verdzenes, kas sagrābušas pilnas rokas rokassomiņām, un kāri tvēra pēc šampanieša, ar ko par brīvu todien cienāja apmeklētājus.”

„Veikalā nekur neredzēsiet kaut ko tik „prastu” kā kases aparātus – Viktorija tos pasludinājusi par „neglītiem” – tāpēc, lai kur jūs būtu, maksājumu karti varat nodot pārdevējai, kas to novilks mazā aparātiņā.”

„Apģērbi nav izlikti uz šķērskoka, bet katrs ir iekārts savā zeltītā ķēdē. Cenas ir astronomiskas – no 900 (1150 eiro) līdz 3000 sterliņu mārciņām (3835 eiro) par vakarkleitu. Viens no tērpiem maksāja pat 5800 sterliņu mārciņu (7414 eiro). Silueti bija klasiski. Tērpi – sarkanā, tumši zilā, melnā un baltā krāsā.”

„Un tad es ieraudzīju kokteiļkleitu, kādu sen biju vēlējusies. Tā bija vienkāršā, pieguloša melna kleita, kas darināta no zīda, vilnas un viskozes, ar Viktorijas firmaszīmi – rāvējslēdzēju visā tērpa garumā tā aizmugurē. Man bija sajūta, ka šis tērps gaidījis tieši mani.”

„Kleita maksāja šausminošu summu – 1625 sterliņu mārciņas (2077 eiro). Taču es nospriedu, ka tik klasisks siluets nekad neizies no modes un tērps pavisam noteikti būs izcili glaimojošs manam augumam. Bija viena maza problēma: veikalā bija tikai divas šādas kleitas – viena no tām 8. izmēra (36. izmērs pēc Eiropas izmēru skalas), otra – 10. izmēra (38. izmērs).”

„Es nēsāju 14. izmēra drēbes (42. izmērs), bet dažos veikalos auguma apakšdaļai der arī 12. izmēra tērpi (40. izmērs). Vai modes dizainere, kuras augums ir trausls kā putniņam, vispār iedomājas tērpt arī tādas sievietes kā mani?”

„Arī visi pārdevēji konsultanti bija smalki un nevainojama auguma cilvēki. Nav brīnums, jo Viktorija pati izvēlējusies veikala apkalpojošo personālu. Taču es drīz vien sāku justies kā Gulivers liliputu zemē. Viens no pārdevējiem pavadīja mani uz ļoti plašajām uzlaikošanas kabīnēm un drīz vien atnesa trīs dažādus 14. izmēra tērpus. „Vai jūs vēlētos augstpapēžu kurpes, kad laikosiet kleitas?” viņš apvaicājās. „Jā, lūdzu,” es atbildēju. „Man ir 8. izmērs (40. izmērs pēc Eiropas izmēru skalas).” Viņa seja nobālēja. „Man šķiet, ka mums ir pieejami apavi tikai līdz 7. izmēram (39. izmērs), taču es aiziešu un paskatīšos,” viņš norādīja.”

„Tiklīdz pārdevējs devās apavu meklējumos, es uzlaikoju pirmo no piedāvātajām kleitām. Es zināju, ka šim burvīgajam tērpam bija jāretušē visi mani apaļumi, pieguļot augumam visās pareizajās vietās. Diemžēl kleita par to bija citos ieskatos. Patiesībā man pat bija problemātiski pašai aizvilkt rāvējslēdzēju.”

„Kad paskatījos spogulī, es nevarēju saprast, ko man darīt – raudāt vai smieties. Es cerēju izskatīties kā dieviete, taču nu vairāk līdzinājos pārplīsušam atkritumu maisam.”

„Kad atgriezās pārdevējs ar sliktajām ziņām, ka šim veikalam pat manas pēdas ir par lielām, es jau pusčukstus pavaicāju, vai viņiem ir arī 16. izmēra apģērbi (44. izmērs). Man par prieku, viņš nevīpsnāja un pat izbrīnā nepacēla uzacis. Viņš tikai pieklājīgi paskaidroja: „Mēs pie tā strādājam.” Iespējams, ka viņš teica taisnību.”

„Taču es devos prom, jūtoties resnāka nekā jebkad agrāk!”

„Man joprojām patīk Viktorijas dizainētie tērpi. Taču es neatgriezīšos viņas veikalā līdz nebūšu nokritusies svarā par vismaz pāris izmēriem.”