"Āfrika ir vieta, kas spēj atvērt sirdi," - Asnate Rancāne par piedzīvojumiem Ruandā

“Vairākus gadus pirms šī TV šova es divus mēnešus biju savā personīgajā ceļojumā uz Āfriku, tāpēc devos ceļā ar nelielām zināšanām,” žurnālam "Kas Jauns" atklāj dziedātāja Asnate Rancāne. “Es mīlu Āfriku! Uzskatu, ka Āfrika ir vieta, kas spēj atvērt sirdi. Viss, ko mēs tur ieraudzījām un piedzīvojām, ir ārkārtīgi dziļi un patiesi. Cilvēki, pateicoties savai sirsnībai un vienkāršībai, mūs visus aizkustināja līdz dvēseles dziļumiem. Ar prieku piekritu avantūrai, jo zināju, ka šim ceļojumam paredzēta ļoti forša kompānija, kā arī vilināja pats galamērķis – Āfrika.”

Lielākās rūpes bijušas par veselību, norāda Asnate, sakot: “Man ekstrēmākais ceļojumā bija pārtika. Un Āfrikā jāsargājas no dzīvībai bīstamās infekcijas slimības malārijas. Bieži jāmazgā rokas, un tas bija galvenais, ko centos ievērot, lai viss būtu kārtībā. Citādi par Ruandu varu teikt tikai pašu labāko. Drošība, salīdzinot ar citām Āfrikas valstīm, ir augstā līmenī, tīrība arī. Manuprāt, pirms doties uz Āfriku, būtiskākais atteikties no ekspektācijām par komfortu.”

Kinofilmas cienīgs mirklis

"Tautumeitu" dalībniece stāsta, ka savās saplānotajās dienās bija parūpējusies, lai visi kopā nakšņotu viesnīcā. “Iepriekš meklējot mājvietu, lasīju atsauksmes, ka viesnīcas "Akagera Neighbors" īpašnieks ir ārkārtīgi viesmīlīgs. Tāds, kurš parūpēsies par visu. Sapratu, ka tas man der, jo man pašai vajadzēja gādāt par ceļabiedriem. Viesnīcas personāls zināja, kurā vakarā atbrauksim, tāpēc noorganizēja negaidītu pārsteigumu – tikšanos ar vietējiem bērniem no labdarības organizācijas. Šo organizāciju vadīja brīnišķīgs brīvprātīgais mūziķis no Ungārijas. Viņi mums bija sagatavojuši fantastisku koncertu ar bungām, dziesmām un dejām, ar akrobātiskiem trikiem un mūsu iesaisti. Šeit mēs visi kā viens birdinājām asaras. Tieši cilvēciskās emocijas, ko viņi mums nodeva, pateicoties mūzikai, aizķēra sirds stīgas.”

Atmiņās uz mūžu palikšot vēl viens īpašs brīdis Āfrikā. “Ievas Brantes organizētajās ceļojuma dienās nakšņojām teltīs apmetnē bez elektrības. Bija jāiet gulēt ar saulrietu un jāceļas ar saullēktu, četros no rīta. Tas ir laiks, kad visi mostas un putni sāk dziedāt, taču nāk arī karstums, tāpēc pagulēt nevar.” Dziedātāja stāsta, ka agrajā rītā kompanjone Ieva novadījusi rīta rosmi, jo pirms tam daudz laika tika pavadīts mašīnā un gribējies izkustēties. Taču pēc tās Asnatei radies priekšlikums: “Ejam paskriet!” “Es nodomāju, ja jau esam piecēlušies un saģērbušies sporta tērpos, kāpēc ne? No ceļabiedriem Aivis bija tas, kurš pievienojās, un tā abi sākām skriet. Burtiski jau pēc pirmajiem metriem mums līdzi sāka skriet skolēni. Viņi bija saģērbušies skolas formās, lai dotos uz skolu. Angliski viņi runā tikai dažas frāzes, tāpēc īsti neparunājām savā starpā, tikai skrējām. Sākumā bijām četri, pēc tam septiņi, bet pēc kilometra bijām jau piecpadsmit. Mēs neviens nezinājām, cik tālu ir skola, tāpēc turpinājām skriet. Ar Aivi gan sākumā bijām nodomājuši noskriet vien trīs kilometrus, bet beigās noskrējām piecus un visi kopā. Abi sajutāmies kā filmā "Forests Gamps". Toties skrējiena izskaņā bijām pāri 100, kas pieskrēja pie skolas, – nosvīduši, bet laimīgi. Šis skrējiens izvērtās par ciema lielo notikumu, kuru gan mēs, gan viņi atcerēsimies uz mūžu. Šis piedzīvotais brīdis apliecināja, cik Āfrikas cilvēki ir vienoti. Kad viņi ieraudzīja, kā skrien citi, bērni ar smaidu uz lūpām un mirdzošām acīm pievienojās.”

Vīruss, kas lika uztraukties visiem

Ceļojuma laikā satraucoši brīži bijuši vairāki, taču viens notikums pat licis pamainīt iecerētos plānus. Saķertais vīruss skāra visus – ne tikai piedzīvojumu medniekus, bet arī TV šova komandu. “Ceļojuma vidū bija moments, kad vīruss sākās producentiem, komandai un operatoriem. Dažus notikumus mēs pat filmējām paši ar telefoniem, jo abi operatori cīnījās ar drudzi. Beigās visi izslimojām šo vīrusu – kāds vieglākā pakāpē, kāds smagākā. Diemžēl no mums visiem Aivim bija vissmagāk. Viņam bija ļoti augsta temperatūra, bija nepieciešamas stiprākas zāles, tāpēc viņš devās uz slimnīcu. Aivim uztaisīja malārijas testu, lai izslēgtu pirmās bažas. Visu ceļojumu – neatkarīgi no tā, ko darījām, – centāmies cits citam palīdzēt. Piemēram, dalījāmies ar zālēm un sniedzām morālo atbalstu. Jāteic, mums visiem ļoti paveicās ar kompāniju. Mēs katrs esam ļoti atšķirīgs, nākam no dažādām vidēm un darbības jomām, tādējādi spējām cits citu papildināt. Prieks, ka ceļojuma laikā visi bijām vienoti. Arī šobrīd uzturam draudzīgas attiecības, abi ar Aivi esam Kaspara "Dzīvesprieka skolas" dalībnieki. Tur mēs turpinām mācīties viens no otra – skolā attīstām improvizācijas prasmes. Mūsu grupas saderība izvērtās uz palikšanu dzīvē, par ko mēs visi esam un būsim pateicīgi, jo esam kļuvuši labi draugi arī pēc ceļojuma.”