Aktieris Jānis Āmanis kļuvis par nekustamo īpašumu aģentu
Aktieris Jānis Āmanis kopš pērnā gada rudens, izmantojot dzīves laikā iegūtās zināšanas un komunikācijas prasmi, izmēģina spēkus, tirgojot nekustamos īpašumus – zemi, mājas un dzīvokļus Rīgas reģionā.
Aktieris sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atklāj, kā viņa profesionālajā dzīvē ir ienākusi nekustamo īpašumu tirgošana un kā viņam šo dažu mēnešu laikā ir veicies: “Lēnā garā no rudens sāku darboties nekustamo īpašumu jomā, mēģinot apvienot ar filmēšanos televīzijas seriālā "Luksofors" un jaunām izrādēm. Piemēram, pašlaik spēlēju izbraukuma izrādē – kriminālkomēdijā, kuras režisors ir Intars Rešetins. Izbraukuma izrādes un projekti man rada lielāku brīvības sajūtu un ļauj apvienot ar darbu nekustamo īpašumu aģentūrā, kas ir arī darbs ar cilvēkiem. Man neviens nav liedzis pamēģināt sevi šajā jomā. Ir jāpieņem stingri lēmumi un nevar ilgi kavēties. Esmu pieņēmis šo lēmumu un tad arī skatīšos, vai tas sanāk, vai ir sirdij tuvs vai nav.”
Patlaban Āmanim viņa jaunā nodarbošanās ļoti patīk, esot lieliski un atsaucīgi kolēģi, arī priekšniece nav vienkārši priekšniece, bet līdere, kas palīdz un atbalsta. “Tas ir ļoti svarīgi darba tirgū,” viņš akcentē, “tagad man ir divas pamatnodarbošanās – gan nekustamo īpašumu aģents, gan teātris un kino. Es esmu mākslinieks un no tā nekad mūžā neaizmukšu, bet neviens man nav liedzis sevi attīstīt citās jomās, kur varu izmantot savu potenciālu un laika gaitā uzkrātās zināšanas, kas beidzot ir jāliek lietā.” Jānis ar nekustamo īpašumu tirdzniecību nodarbojas Rīgas reģionā, bet, tā kā tuvojas pavasaris un viņš mīl aktīvu dzīvesveidu, viņš rēķina, ka tirgoto īpašumu skaits palielināsies, aptverot arī citas Latvijas vietas: “Es ne tikai ar auto, bet arī ar velosipēdu braucu pārgājienos pa visu Latviju un piedalos arī MTB riteņbraukšanas sacensībās, kas ir mana jaunā aizraušanās. Tāpēc mēģināšu arī šo visu apvienot.”
Savukārt brīvajos brīžos aktieris palīdz abām māsām un mammai, pēc šķiršanās no sievas Santas iesaistās arī dēla audzināšanā – Jēkabs mācās skolā. “Radinieki ir mani paši tuvākie cilvēki, kas vienmēr būs blakus, un mēs cits citu atbalstām. Tie ir mani dzīves svarīgie pamatakmeņi un, protams, es pats. Mamma ir viena palikusi, jo tētis diemžēl aizgāja viņsaulē. Tētis ir manī ļoti daudz ieguldījis. Gadiem ejot, arvien vairāk nāk sapratne, un es sadzirdu, ko reiz tētis ir teicis un kādas zināšanas man ir devis. Tāpēc paldies viņam. Man ir arī lielisks dēls, kas man ir kā stimuls un prieks, ko sargāt, par ko rūpēties. Galvenais ar bērnu runāt un nemanipulēt, jo tas dzīvē atstās lielas mieles un sliktu mācību. Mēs ar dēlu vienmēr visu izrunājam, un es viņam bez aplinkiem un liekuļošanas stāstu, kā jūtos, ko daru. Ja ir kādas lietas, ko ar viņu vai pret viņu esmu nepareizi izdarījis, es viņam atvainojos, sakot: “Piedod, dēliņ, jā, tev ir taisnība, es tajā brīdī domāju tā, un tas bija nepareizi.” Tāpat arī viņu mācu atvainoties un palūgt piedošanu, un arī piedot otram cilvēkam. Bērnam jau daudz nevajag – pateikt paldies, samīļot viņu un teikt taisnību, nevis noskaņot vai manipulēt. Un nemelot. Es jau nesaku, ka esmu ideāls tētis, arī es kļūdos. Tomēr cenšos šīs lietas labot un nebaidīties pateikt patiesību. Šajā ziņā es ļoti apspiežu savu ego, esmu ar to daudz strādājis, lasījis grāmatas. Vakaros izeju ārā savā ikvakara pastaigā, kas mani nomierina un savāc. Es izstaigāju dienu un salieku savā galvā, kas ir noticis, un izplānoju nākamo dienu. Pirms gulētiešanas nesēžu tiktokā vai instagramā, es lasu. Zinu, ka tā grāmata īstajā momentā un vietā dos man kādu atziņu. Mani grāmatu lasīšana pabaro intelektuāli.”
Jānis Āmanis smeļas spēku un uzkrāj enerģiju, apbraukājot Latvijas dievnamus. “Pagājušajā vasarā ar auto un velosipēdu es ļoti daudz izbraukāju Latvijas baznīcas. Nobāzējos mazā miestiņā un ar riteni devos apskatīt vietējās baznīcas. Man ļoti patīk baznīcas. Ir īpašāki dievnami, kas ar savām atmiņām mani piesaista. Pats esmu katolis, bet apmeklēju arī luterāņu baznīcas. Cilvēki ir piepildījuši dievnamus ar savu enerģiju, un tā nav nekāda ezoterika. Mana viena no mīļākajām ir Krimuldas baznīca. Bieži vien aizeju arī uz Rīgas Svētās Ģertrūdes baznīcu vai Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu. Tā es veldzējos. Katrs ticību un Dievu tulko pa savam. Man tā ir aprunāšanās ar sevi un sevis disciplinēšana, un sakārtošana. Tā ir sava veida meditācija. Ar sevi sarunāties un sev pateikt, kas ir slikti un kas labi, kas ir nepareizi. Man palīdz baznīca.”
