"Stāsts par laikiem, kas daudziem jau ir tvaiki," - Edgars Rinkēvičs recenzē jaunās pašmāju filmas

"Uzreiz varu teikt - mani saviļņoja un aizrāva. Saviļņoja stāsts par TTT komandas dzimšanu. Aizrāva “Tumšzilais ēvanģēlijs”. Stāsts par laikiem, kas daudziem jau ir tvaiki, bet tādi bij laiki," raksta Rinkēvičs.

"“Tīklā” ir stāsts par baiso komunistu režīma realitāti, par centieniem saglabāt cilvēcisku pašcieņu un latviskumu. Cīņa gan kompromisu, gan principiālas pretdarbības veidā. Katrs to darīja savā veidā - no šķietamas sadarbības līdz atklātam protestam. Bija daudzi, kas klusēja un sadarbojās. Par basketbola meiteņu sīkstumu, cīnoties par uzvaru un cīnoties ar sadzīves likstām, tādām, kas sarkano murgu nepiedzīvojušiem, liekas nereālas. Tas ir skaudrs, iedvesmojošs un smeldzošs stāsts par neseno laiku, mūsu sporta skaistajām un spilgtajām lappusēm, un par mūsu tautas apbrīnojamo izturību un spītu," uzskata prezidents.

Vērtējot filmu “Tumšzilais evanģēlijs”, Rinkēvičs novērojis, ka tā ir "par “trakajiem” 90.gadiem, visai autentiska tā laika atmosfēra un personāži, un valoda, kādu Rīgas pilī nedzirdēsi".

"Tas ir stāsts par to, kādi mēs bijām, kā veidojās mūsu atjaunotā valsts un kam tā sākumā gāja cauri. Nekur jau tie cilvēki no padomju laika nepagaisa. Man atmiņā pustumšās vai pat tumšās ielas, kurā bez vajadzības vakaros negribējās un pat bija bīstami rādīties, kioski un veikali, kur visu diennakti tirgoja visu, ko sirds vēlas, tikai naudas bija pamaz, pusčuksti par kādu nošauto vai uzspridzināto bandītu. Filma ir arī stāsts par veco sistēmu un ideālu pilniem jauniešiem un visai pamācošām beigām. Tā uzrunā gan tāpēc, ka atgrieza jaunībā, gan tāpēc ka rosina aizdomāties par to, kāda bija Latvija pēc neatkarības atgūšanas un pat salīdzināt ar to laiku, kurā dzīvojām - saprast, kas joprojām palicis nemainīgs (un cilvēka daba noteikti), gan kas mainījies uz labu," norāda viņš.

"Neesot kino kritiķim, varu teikt, ka man patika abas filmas. Tiešām visu cieņu režisoriem, aktieriem, radošajām komandām. Tās ir divas tik dažādas filmas, bet tas ir stāsts par mums, ne vienmēr tādiem, kādus vēlamies sevi redzēt. Kāpēc šo rakstu Lāčplēša dienas vakarā? Abas kinolentes ir stāsts par to, kas notika pēc tam - kad zaudējām un atguvām neatkarību. Lai atgādinātu, ka nekas nav pašsaprotams, nepietiek brīvību izcīnīt, tā jāsargā, jo atgūt to ir grūti un arī tad labās pārvērtības nenotiek maģiski. Un tas ir mūsu ikdienas uzdevums," tā Edgars Rinkēvičs.