Ikoniskajā dziesmā "Alumīnija cūka" saklausītas perversijas - to izvērtējuši mediju uzraugi, bet mūziķi iesmej

Šī gada septembra sākumā Latvijas sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuds Edmunds Apsalons saņēma Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vēstuli, ar kuru NEPLP informēja ombudu par saņemto sūdzību par elektroniskā plašsaziņas līdzekļa VSIA “Latvijas Sabiedriskais medijs” programmā “LTV1” izplatīto grupas “Labvēlīgais Tips” dziesmu “Alumīnija cūka”, kura, iesniedzēja ieskatā, ir tāda, kura mudina uz seksuālām attiecībām ar mazgadīgo, līdz ar to dziesmu, iesniedzēja ieskatā, ir jāaizliedz izplatīt.

Ombuda savā paziņojumā atgādina, ka tā kompetencē nav vērtēt dziesmas saturu, bet gan izvērtēt redakcionālā lēmuma – iekļaut dziesmu LSM saturā – atbilstību LSM satura veidošanu regulējošajām prasībām.

Vārdi “man jau trīsdesmit, tev tik piecpadsmit” kļūst par strīda kodolu

Lai arī ombudam pieejamajā sūdzības tekstā nav norādīts konkrētais dziesmas izplatīšanas fakts LSM programmās un pakalpojumos, ombuds pieņem, ka dziesma pēdējo trīsdesmit gadu laikā 3 LSM programmās un pakalpojumos ir tikusi iekļauta neskaitāmas reizes šī vārda burtiskajā nozīmē. Līdz ar to ir jākonstatē, ka runa ir par ļoti populāru, lielākajai Latvijas sabiedrības daļai zināmu skaņdarbu, kurš ir uzskatāms par muzikālās grupas “Labvēlīgais tips” vienu no atpazīstamākajiem hitiem.

Iesniedzējs savā sūdzībā norāda, ka dziesmā izskan [..] 15 gadīgas meitenes mudināšana uz mīlēšanos [..], ka [..] pēc likuma tā ir mudināšana uz seksuālām attiecībām ar mazgadīgo [..], ka LSM televīzijas programma “Latvijas Televīzija” izplata [..] mazgadīgo pavedinošu saturu. Ombuds pieņem, ka šādus mudinājumus iesniedzējs ir nolasījis dziesmas teksta otrajā daļā, kurā norādīta vecuma atšķirība starp teksta lirisko varoni un viņa romantisko jūtu objektu. Dziesma pants skan šādi: “Un neskan telefona zvans, Un nesaprast to man, Ko tāda jauna meitene jūt. Man jau trīsdesmit, Tev tik piecpadsmit, Bet tu saki man varbūt.”

Izvērtējot iesniegumu un dziesmu, ombuds secināja: dziesmas teksts ir iecerēts nevis tam, lai sniegtu maksimāli objektīvu kāda notikuma aprakstu, bet lai izteiktu tā autora subjektīvu pārdzīvojumu; tādējādi šim specifiskajam teksta veidam ir gan aprakstoša nozīme, gan intensionāla jēga kā autora emocionālās attieksmes, pārdzīvojuma izpausme.

“Ir jāsecina, ka dziesma ir par emocionāli traumatisku pieredzi, kuru, šķietami, iegūst katrs pusaudzis, un kura visbiežāk tiek pārvarēta pieaugšanas procesā. Taču tās neatņemama sastāvdaļa  ir attiecību veidošanas veiksmes un neveiksmes. Tie indivīdi, kas nespēj šo traumu pārvarēt, visu  savu dzīvi turpina dzīvot pusaudzības stadijā, nekad nekļūstot “pieauguši”, turpinot izsapņot savus jaunības sapņus. Iespējams, tas ir arī viens no būtiskiem faktoriem, kas nosaka pievēršanos  populārās mūzikas žanram kā profesijai. No vienas puses – “puisim ar ģitāru” ir labākas izredzes  gūt ievērību no pretējā dzimuma pārstāvēm, bet, no otras puses – savu romantisko jūtu sublimācija  ir spēcīgs jaunrades avots,” pausts paziņojumā. 

No Springstīna līdz ABBA: burtiskās lasīšanas absurds

Tāpat ombuds, pārskatot pagājušā gadsimta populārās mūzikas dziesmu tekstu burtiskās (tiešās, nepārnestās) nozīmes, secina, ka būtu jāaizliedz kāda trešdaļa no tām, jo tie, šķietami, vēsta par romantiskām un seksuālām  attiecībām ar nepilngadīgām personām. Piemēram, burtiski iztulkojot tādās dziesmas kā Brūsa Springstīna (Bruce Springsteen) “I’m On Fire”, Billija Aidola (Billy Idol) “Sweet Sixteen” The  Police “Dont Stand So Close To Me”, Ringo Stāra (Ringo Starr) “You’re 16”, The Rolling Stones “Stray Cat Blues”, Džordža Maikla (George Michael) “Father Figure”, ABBA “Does Your Mother  Knows”, ZZ Top “Francine”, un vēl, protams, neskaitāmās citās, var saklausīt norādes uz  romantiskām attiecībām ar nepilngadīgām personām (otra trešdaļa pagājušā gadsimta populāro dziesmu, savukārt, būtu jāaizliedz saistībā ar tajās saklausāmām norādēm uz alkohola un  psihotropo vielu lietošanu). Taču tas viss ir saklausāms tikai, ja izpildās nosacījums, ka uztvere tiek virzīta teksta burtiskajā, aprakstošajā līmenī, kā arī, ja pastāv tam atbilstoša motivācija – saprast šos tekstus tieši šādā veidā. 

Ombuds pieļauj arī tādu iespēju, ka dziesmas autori sākotnēji tekstam nav piešķīruši kādu dziļāku jēgu, vienīgi spēlējušies ar pretstatiem “alumīnija cūka – dzelzs vilks”, “piecpadsmit – trīsdesmit”, “trīsdesmit – sešdesmit”  muzikālajai grupai “Labvēlīgais tips” raksturīgajā humora, ironiskajā un pat sarkastiskajā manierē, proti, dziesmas dziļākā jēga ir tajā, ka tai nav nekādas jēgas. 

Ombuds neatzina, ka lēmumi iekļaut “Alumīnija cūku” LSM saturā būtu pretrunā ar augstām ētikas un kvalitātes prasībām un LSM misiju.

Sociālie tīkli iesmej par sūdzību — vai tādā gadījumā nebūtu jāaizliedz liela daļa latviešu dziesmas? 

Uz ombuda lēmumu reaģējusi arī sabiedrība. Mūziķis Kārlis Būmeisters ironiski piebilda: “Nedod Dievs viņiem tikt līdz "Fāters aiziet muterēs".”

Kāds cits komentētājs pajokoja, ka “pārmērīga dziesmu klausīšanās ir kaitīga veselībai, ja reiz sāk drukāt sūdzības”, bet citi atgādināja, ka līdzīgā loģikā būtu jāpārskata arī tādas dziesmas kā “Mana maziņā”, “Ar mani atkal runā kaijas”, “Pūt, vējiņi” un “Kad man vairs nebūs 16”. Žurnālists Kārlis Streips norādīja, ka pēdējo vienmēr dēvējis par “pedofīlu dziesmu”.

Būmeisters, gaumīgi pasmejoties, “analizēja” arī citu “Labvēlīgā tipa” dziesmu — “Omnibuss” — un sacīja, ka tā esot “laikmetam pāri stāvoša balāde par Latvijas neatkarības ideju”, ko, viņaprāt, ilustrē frāze par “mūsu zemi brīvo omnibusu, kas nestājas”.

Viņš uzsver, ka omnibuss ir kā eirobusiņš divtūkstošo gadu sākumā, kad Dīvs Reiznieks un Ansis Bogustovs kā pirmie krustneši iepazīstina ar neoliberālisma saukļiem un solījumiem, kas bira kā no biļeteniem.

Viņš it kā “nolasīja” dziesmā arī plašāku laikmeta panorāmu — liberālās ekonomikas politiku, nevienlīdzības pieaugumu, Auseklīša un Baltijas bankas “drāmas”, iestāšanos Eiropas Savienībā ar sekojošām regulām un direktīvām, birokrātiju, pirmās krīzes un Brexit, bet dzejoļa finālā — 9. maija aizliegumu, karu un budžeta parādu, ko, pēc viņa teiktā, iezīmējot rindas: “Rīta vējos nokrīt zemē lapa pēdējā, nekā — un mums vairs nav nekā.”

Reaģējot uz Būmeistera ierakstu, mūziķis Mārcis Auziņš pajokoja: “Sen zināju, ka labāk spēlēt instrumentālu mūziku — tālāk no grēka.”