Santis Zībergs ar divriteni aizbrauc uz Turciju pēc kebaba
“Ja galva dumja, tad jācieš kājām!” par sevi pajoko kāzu fotogrāfs un digitālā satura veidotājs Santis Zībergs, kas vairāk nekā ...
Latvieša neparastais piedzīvojums. Santis Zībergs uzsēžas uz velosipēda un aizbrauc uz Turciju pēc kebaba
“Ja galva dumja, tad jācieš kājām!” par sevi pajoko kāzu fotogrāfs un digitālā satura veidotājs Santis Zībergs, kas vairāk nekā mēneša laikā vienatnē aizminās uz Turciju. Kāpēc? Viņam vienkārši sagribējās nobaudīt īstenu turku kebabu!
Santis nav velobraucējs, viņš šogad pirms šī ceļojuma uz divriteņa bija uzkāpis tikai vienreiz, lai nomītu 30 kilometrus un pārbaudītu, cik ērts ir jaunais velo sēdeklis. Taču nu pievārēja aptuveni 3000 kilometrus, aizbraucot uz Turciju pēc kebaba. Un nu jau ir mājās!
Grūtības ir galvā
Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", šis Santim ir jau otrs veloceļojums, pirms gada viņš ar divriteni aizbrauca līdz Itālijai – uzēst picu. “Es vienmēr ar apbrīnu biju skatījies uz tiem dullajiem velobraucējiem, kas ar mantām apkrautiem ričukiem ceļo pa pasauli. Šķita, ka tajā visā jābūt kam aizraujošam. Pirms gada man bija ieplānots ceļojums ar motociklu, taču tas atkrita, tāpēc atvaļinājumu nolēmu pavadīt, pamēģinot pašam ceļot ar velosipēdu. Divas nedēļas pirms starta nopirku sev divriteni, un devos ceļā,” atceras fotogrāfs, sakot, ka ikdienā ar velosipēdu nepārvietojas. Nu tā, ka vispār nemaz: “Agrāk nodarbojos ar downhill (kalnu riteņbraukšana no stāvām kalnu nogāzēm – KJ), taču tur jau nav jāminas – divritenis pats ripo lejā no kalna!”
Braucienu uz Turciju Santis sāka Milānā. Tad no Itālijas cauri Slovēnijai, Horvātijai uz Bosniju, Melnkalni, Albāniju, Maķedoniju un Grieķiju – līdz Turcijai. Tagad, pēc ceļā pavadīta pusotra mēneša, Santis smej, ka nepavisam nesaprot tos džekus, kas šādiem veloceļojumiem gatavojas bezmaz gadu, mēnešiem ilgi trenējoties un ikdienā minoties ar velosipēdu. “Es jau sevi nenomoku. Cenšos dienā pieveikt ap 80 kilometriem, protams, kalnos kilometrāža ir mazāka. Izvēlos maršrutus, kas ved pa mazākas intensitātes ceļiem, šad tad pieturu kādās interesantās vietās, piemēram, Itālijā, pie Gardas ezera, dienu nobumbulēju Gardalandē – piektajā labākajā atrakciju parkā pasaulē. Nākamā pietura bija Venēcija, bet visvairāk man patika Bosnija – ļoti skaista, turklāt tiešām lēta valsts. Protams, bija jau arī grūti, taču nevienu jau tas neinteresē, ka “sprāgu nost”, minoties augšup kalnos. Toties tie dabas skati! Manuprāt, galvenais jau nav fiziskās spējas, bet mentālā izturība. Ja galvā esi ieņēmis, ka aizbrauksi līdz galam, ka tas ir pa spēkam, tad tā arī būs,” spriež Zībergs, kas veloceļojumā devies, līdzi ņemot telti, guļammaisu, paklājiņu, prīmusu, katlu un virtuves piederumus, un nakšņoja pārsvarā teltī, ko uzcēla, kur pagadās.
Piedzīvojums Albānijas nekurienē
Esot Albānijā, Santis vienu nakti pavisam nejauši pavadīja pie vietējiem, un, kā pats atzīst, tas bijis neaizmirstams piedzīvojums. “Gribēju izbraukt cauri vienam dabas parkam, jo maršruta aplikācijā tur bija pieminēti vairāki izcili nobraucieni. Taču izbrīnīja, ka aplikācija rāda takas cauri visam parkam pāri kalnu grēdai, bet gugle nē! Tā nu uzminos augšā, secināju, ka asfalts beidzas, bet tālāk cauri parkam ved zemes ceļš, kas kļuva bēdīgāks un bēdīgāks. Biju domājis izbraukt cauri parkam plānotos 70 kilometrus vienā dienā, bet! Pirmie 20 kilometri bija braukšana kalnā, nākamajos riteni vairāk stūmu nekā minos. Attapos parka vidū, klāt jau vakars, sāku domāt par nakšņošanu pilnīgā nekurienē,” stāsta ceļotājs.
Santis bija lasījis, ka Albānijā esot ļoti laipni un viesmīlīgi cilvēki, un tā arī izrādījās. Uz šī ar velosipēdu neizbraucamā ceļa viņš saticis vietējo ganu, kurš uzsācis sarunu. “Ja citās Balkānu valstīs vēl daļēji var viņu valodu saprast, tad albāņu valoda ir pavisam sveša. Pilnībā nesapratu, ko tas vīrietis no manis gribēja, sazinājāmies zīmju valodā, mēģināju sarunāt naktsmājas. Un tad nez no kurienes uzradās viņa brālēns, kurš strādā Anglijā un, protams, runā angliski. Viņš teica, ka kalnos teltī viens noteikti nevar palikt, ka klaiņojoši suņi noēdīs. Tā es tiku pie viņiem,” atceras Santis. Un tā nu bijusi ļoti jautra viesošanās ar rakijas baudīšanu un izēšanos. “Es pat pamanījos kokā “iestādīt” savu dronu, domājām, kā to dabūt lejā, un albāņi ieteica koku nozāģēt. Un tā arī izdarīja – vienkārši pie savas mājas ņēma un nozāģēja pamatīgu koku! Bet patiesībā šie cilvēki bija ļoti jauki, patiesi un īsti. Un ko ievēroju – jo nabadzīgāk dzīvo, jo sirsnīgāk uzņem viesus un ir gatavi ciemiņam atdot vai pēdējo. Sarunāju, ka kādreiz aizbraukšu pie viņiem vēlreiz ciemos. Nākamreiz gan noteikti ar motociklu,” nosaka ceļotājs.
