Rakstniece Guna Rukšāne iestājas par bijušo vīru jeb Haralda Sīmaņa leģendārās dziesmas "Ezers" tapšanas mistērija

Dziesma "Ezers" pa spēkam ir retam izpildītājam, tāpēc tā kļuvusi ne tikai par Haralda Sīmaņa vizītkarti un paliekošu nospiedumu latviešu mūzikas zelta fondā, bet arī mākslinieku vokālās varēšanas mērauklu. Īpašā godā tā nonākusi pēdējos gados – 2020. gada nogalē savā manierē, slēpjoties aiz Rīgas tēla šovā "Balss maskā", to izdziedāja aktrise Ērika Eglija-Grāvele un drīz pēc tam savā repertuārā iekļāva dziedātāja Linda Leen. Tomēr dziesmas spēja suģestēt jāvērtē ne tikai no muzikālās, bet arī vēstījuma puses! – vērš uzmanību autoru laikabiedri, cita starpā atklājot arī aizraujošu dziesmas tapšanas stāstu.

Kā novērojis žurnāls "Kas Jauns", šis aspekts ļaužu valodās pārcilāts ne reizi vien. Vispirms – režisores Dzintras Gekas-Vaskas dokumentālās filmas "Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis" pirmizrādē, kas 26. augustā skatītājus pulcēja kinoteātra "Splendid Palace" pārpildītā zālē. To apmeklēja arī Sīmaņa ģimene, draugi un laikabiedrs Arvīds Ulme, ar kuru tandēmā jaunībā meistaroti gan baznīcu jumti, gan aizkustinoši skaņdarbi, tostarp "Ezers". Lai gan filmā izskan ne tikai dziesma, bet arī teiktais par dzejnieka nozīmi Sīmaņa radošajā mūžā – ka mūza komponistu atstājusi līdz ar Arvīda Ulmes aiziešanu Atmodas politikā un līdz ar to dzejas materiāla izsīkumu –, skatītājuprāt, filmā pietrūkusi Ulmes klātbūtne. Arī filmas izskaņā, kad, stāvovācijām skanot, zāles priekšā tika saukta un pieteikta atbalsta komanda, dzejnieka viņu vidū nebija. Tikām Ulme stāvēja zāles beigās un, pēc dažu skatītāju domām, šķita apmulsis par visai neveiklu situāciju.

Kā tapa, izstāsta pats

Ka filma arī pašu noskaņojusi uz nostalģiskas nots un nav piepildījusi iespēju izteikties, bija nojaušams dažas dienas vēlāk, izlasot Ulmes ierakstu feisbukā, kurā viņš vēlējās izstāstīt, kā tapusi dziesma "Ezers". “Noskatoties izcilo dokumentālo filmu "Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis", domāju, ka būtu interesanti uzzināt arī par viņa nu jau leģendārās dziesmas "Ezers" tapšanas mistēriju. Dziesma tapa tajā laikā, kad mēs 70. gadu vidū strādājām Cēsu Sv. Jāņa baznīcas torņa atjaunošanā, lai šo pēdējo luterāņu Katedrāli nepārņem lielinieki, kuri uzstādīja ultimātu – ja tornis netiks atjaunots, valsts pārņems šo baznīcu savā īpašumā. Šis ateistu uzbrauciens mūs ne pa jokam saniknoja, un mēs nolēmām, ka tā vienkārši to neatdosim, lai gan mēs – ne Haralds, ne viņa tēvs Haris Sīmanis, ne es, ne Vladimirs Šatrovskis /Valdis Atāls/, ne Vitālijs Kolomējevs – nebijām nekādi saistīti ar baznīcas draudzi. Strādājām bez līguma, bez algas… tāpat – Prieka pēc! Un tā gandrīz gadus trīs. Dienišķo maizi pelnījām, labojot jumtus Cēsu namu pārvaldē un no ziedojumu kapeiku “stienīšiem”, kurus mums pa laikam izsniedza baznīcas mācītājs Kārlis Rubenis. Tie bija radošuma piepildīti gadi, kuru laikā mums ar Haraldu “atnāca” ne tikai neskaitāmas dziesmas, bet arī ērģeļu simfonijas.

Tieši tāpat kā dziesma "Ezers". Vispirms šī dziesma tika atskaņota tikai uz ērģelēm. Kad Haraldam devu šo dzejoli, kas man radās Murjāņos, kad es tur strādāju par mežsargu, viņam pa jokam jautāju, vai viņš var nodziedāt tā, kā gaudo suns, jo dzejolī bija tāda rinda. “Dod tik šurp, tad redzēsim!” viņš noteica un, paņēmis dzejoli, ilgi lasīja un pārlasīja, tad ielika kabatā un aizgāja mājās, neko neteikdams. Tā pagāja vairākas dienas vai varbūt pat nedēļa. Tad kādu dienu, kad lietus bija mūs nodzinis no darbiem zem krusta, gaidīdami sauli, nokāpām sakristejā iedzert čefīriņu, un te dzirdējām, kā Haralds pie ērģelēm patiešām pa visu baznīcu ik pa brīdim iegaudojās savā brīnumainā nebalsī. Aizgāju lūkot, kas tam noticis. Viņš sēdēja pie ērģelēm ar manu dzejoli, kuru bija pārrakstījis lieliem burtiem, un tur zīmēja dažādas, tik viņam zināmas zīmes,” atmiņās par dziesmas "Ezers" tapšanu dalījies Arvīds Ulme.

Vairās no pēdējā panta, lai nevaicātu par miršanu

Turpat, ierakstā, dzejnieks uzsver, ka “šī dzejoļa Gars un tā smeldze, un vēstījums ir tieši trešajā pantā”, un atklāj, kāpēc radies pieņēmums, ka "Ezeram" ir tikai divi panti. Izrādās, bieži dziesmai tiek atskaņoti pirmie divi panti, izņemot trešo: “Ik nakti pret nakti simts balsīs / Kā suns es klusumu loku / No Ezera sava – pie Gaismas / No jums pirms aizeju prom.” “Šī Zeme ir kā sala debess ezerā, tajā ezerā, ko redzam, kad esam kalna galā…

Un te tā atziņa, ka man nāksies agrāk vai vēlāk no sava ezera un no visiem savējiem aiziet prom. Šī aiziešanas neizbēgamība, nevis putnu ligzdas utt., ir iedvesusi šo dziesmas gaišo smeldzi,” pauž Ulme, atklājot, ka dziedāt trešo pantu padomju laikā "Mikrofona aptaujā" aizliedza glavļits jeb “Galvenā pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē”.

“Un tā oficiālajos pasākumos, kad Haralds tika uzaicināts uzstāties kādos kultūras namos, bet tas notika gaužām reti, Haralds, lai nesagādātu problēmas tiem, kuri viņu uzaicināja, dziedāja tikai divus pirmos pantus, to trešo aizstājot ar ievada smeldzi.” Ulme dalās ar pieredzēto, ka beidzamos gados, uzstājoties koncertos, Haralds arvien biežāk palicis pie diviem pantiem. “Un viens no iemesliem bija tas, ka gandrīz pēc katra koncerta nāca klausītāji, lai līdzjūtīgi it kā pa jokam Haraldam apjautātos, vai viņš taisās mirt...” neslēpj Ulme, vienlaikus aicinot “tos, kuri pārņem šo dziesmu savā repertuārā, šo trešo pantu tomēr censties izdziedāt, neskatoties, ka tas prasīs papildu spēku”.

Kad šķita, ka visi par "Ezeru" un filmu ir izteikušies, ar savu ierakstu feisbukā dalījās arī Arvīda Ulmes kādreizējā sieva, rakstniece un tautiešu godātā puķu audzētāja Guna Rukšāne. Viņa darīja zināmu, ka pēc Arvīda stāsta izlasīšanas vēlas “parādīt pasaulei, cik pavirši ir cilvēki”. Veids, kādā Rukšānes rīcībā nonāca pamats šādām pārdomām, bija visai aizkustinošs – viņas tagadējais vīrs, selekcionārs Jānis Rukšāns, būdams Straupes kora dalībnieks, mājās bija pārnesis nošu materiālu dziesmai "Ezers", kurā kā autors norādīts tikai Haralds Sīmanis. “Jā, protams, mūzika ir augstākais, ko cilvēks ir radījis, turpat blakus nostājas dzejas mūza un droši iebilst, ka bez vārdiem gan var dungot, bet tieši vārdi piedod norādi un saturu. Kad ieraudzīju, ka komponiste acīmredzot nav pat pamanījusi, ka "Ezeram" ir arī vārdu autors, man palika šķērmi ap sirdi. Nu, zeme, atveries, kā tā var būt, ka vienkārši ignorē dzejnieku!? Nu ir Haralds ģeniāls, bet nevienai!!! dziesmai viņš nav vārdu autors. Ar šo es ceru, ka kāds vismaz atvainosies Arvīdam par viņa radošā darba ignorēšanu!” aizrādīja Rukšāne.