"Tētis bija čangalis no papēžiem līdz matu galiņiem!” - Jāņu simbols Romualds Ancāns dēla Eduarda atmiņās

Vai zinājāt, ka teicienam “tev labi skan, tev vajadzētu Rīgā, uoperā” ir reāls pamats? Vai zinājāt, ka Romualds Ancāns pat bijis ne tikai namdaris, bet arī akordeona spēles skolotājs? Un kā šis tautā mīlētais aktieris pats svinēja Jāņus? Atmiņās ar žurnālu "Kas Jauns" dalās Romualda Ancāna dēls Eduards Ancāns, mūziķis un krodzinieks ar vairāk nekā 30 gadu stāžu, viņš nu jau vairākus gadus saimnieko picērijā "Ansamblis" Bieriņos.

Skaidrs, ka vairākām paaudzēm Romualds Ancāns asociējas ar Jāņiem. Filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Cilvēka bērns", "Rūdolfa mantojums" – viņa varoņi ir īsts latviskuma iemiesojums. Vai arī tev tā šķiet?

Tagad skatoties šīs filmas – jā, protams. Bet es jau tēti neuztvēru kā aktieri, man viņš bija tētis. Tikai kādu 16 gadu vecumā sāku skatīties, ka, jā, te viņš vienā filmā redzams, te otrā, te trešā, un sapratu, ka mans tētis ir aktieris. Atceros, reiz vasarā gājām pa Tērbatas ielu un kāda kundzīte viņu atpazina: “Romuald, tas esat jūs?!” “Nē, tas neesmu es!” attrauca tētis. Tad sapratu, ka tētis taču ir Latvijas mēroga zvaigzne!

Vai tētis reālajā dzīvē bija tāds pats, kādu mēs viņu pazīstam no šīm filmām?

Ļoti netālu no saviem attēlotajiem varoņiem. Viņš dzīvē bija diezgan taisns, nelīkumoja, ja bija viedoklis, tad tādu arī izteica. Meli viņam nekad nepatika. Manās atmiņās viņš ir godavīrs. Audzināja mani stingri. Reiz skolā ar džekiem sakāvos, mani direktore sodīja, nosienot pioniera kaklautu, un izsauca tēvu uz skolu. “Ko tu sastrādāji? Kā, neko lielu? Par neko kaklautu nenoņem!” tētis bija dusmīgs, un par sodu no viņa saņēmu mājas arestu uz mēnesi.

Kā ir būt tik slavena aktiera vienīgajam dēlam?

Bet es jau neesmu vienīgais! Man ir arī pusbrālis, mammas dēls, ko mans tētis vienmēr uztvēra kā savu paša dēlu – esam brāļi, un viss. Ja kādreiz mēģināju iebilst, ka es jau esmu tas vienīgais un īstais dēls, uzreiz dabūju no tēva pa pakausi – mēs visi esam viena ģimene, un nebūs nekādas dalīšanas, kurš būs tas mīļotais dēls.

Tēvam vispār sanāca laiks jūs abus audzināt?

Protams! Profenē biju palaidies ar mācībām, domāju pāriet uz vakarskolu... Man tad apritēja tieši 18. Atceros, tētis pievakarē pienāca pie manis un tā arī pateica: “Mācīties tu negribi, strādāt tu negribi, rīt tev dzimšanas diena, esi jau pieaudzis, un parīt atnesīsi mammai naudu par dzīvokli. Tev tagad būs pašam jādomā, kā sevi uzturēt!” Viņš slaistīšanos nepieļāva.

Un kādas bija sekas?

Es jau domāju, ka viņš to neteica nopietni. Kādu mēnesi tā – haha, hihi – nodzīvoju, līdz sencis pateica: “Klau, ja negribi maksāt, vari iet dzīvot pie čomiem, kur tev nav jāmaksā par dzīvošanu!” Nācās atrast darbu, sapratu, ka viss ir nopietni, ka tūlīt palikšu bez pusdienām un gultasvietas.

Tavi raduraksti vispār ir interesanti, esi no skatuves mākslinieku ģimenes, šķiet, trešajā, pat ceturtajā paaudzē. Tētis aktieris, mamma Anna Ancāne strādāja Rīgas Kinostudijā, vecmāmiņa – Nacionālā teātra aktrise Dagnija Amtmane-Valdmane, vecvectēvs Teodors Amtmanis – Jaunā Rīgas teātra direktors, viņa brālis – leģendārais Latvijas Nacionālā teātra aktieris Alfrēds Amtmanis-Briedītis, arī vecāsmammas mamma Jūlija Banga-Amtmane bijusi aktrise. Savukārt vecaistēvs Voldemārs Valdmanis bija Nacionālajā teātrī scenogrāfs un kostīmu mākslinieks. Tikmēr pats praktiski uzaugi vai nu pie tēta teātrī, vai pie mammas Rīgas Kinostudijā...

Un arī strādāju Kinostudijā! Kad spītējos, ka negribu atrast darbu, vismaz pateicu, ka nokārtošu autovadītāja tiesības. Tā kā mācījos autoskolā, man to maksāšanu par dzīvokli uz kādu laiku atlaida, bet, kad saņēmu tiesības, tētis uzreiz teica – vismaz ej strādāt par šoferi! Un mamma – ā, šoferis, nāc uz Kinostudijas autoparku. Tur man iedeva vecu bobiku, teica – vadāsi grāmatvedi.

Kāpēc nekļuvi par aktieri? Bērnībā taču tev jau bija maza lomiņa teātrī.

Arī Kinostudijā epizodiski filmējos. Kā tagad atceros – tapa dokumentālā mācību filma par satiksmes drošību, ka nedrīkst bērni ar divriteni braukt pa ielām, un man bija jātēlo cietušais. Filmēšana notika pie Brīvības pieminekļa, gulēju zem automašīnas, uz sejas pielīmēta asiņaina vate, lai baisāk izskatītos, it kā smadzenes jau būtu ārā, blakus mētājās salauzts divritenis... Tā filma bija iecerēta ar nejaušu garāmgājēju dabisku reakciju, filmēja neuzkrītoši, lai garāmgājēji nesaprastu, ka tas viss ir inscenēts. Un viena tantiņa tiešām visu uzņēma nopietni: “Ko jūs te visi stāvat apkārt un neko nedarāt, viņš taču tūlīt nomirs!” Tajā brīdī brauca garām ātrā palīdzība, tantiņa skrēja pretī, vicinādamās ar rokām, domājot, ka ātrie nevar atrast negadījuma vietu... Filmēšanas grupa arī īsti nesaprot, ko darīt, vai teikt, ka tā taču filmēšana. Bet tantei tūlīt jau sirdstrieka klāt, ka ātrie aizbraukuši garām, bērns guļ uz ielas ar asiņojošu galvu... Kad režisora asistente saprata, ka nu jau viss aizgājis par traku, viņa piegāja pie tantes, pateica, lai neuztraucas, un tantiņa, saprotot, ka iznesta cauri, kā atvēzējās ar savu iepirkumu maisu...

Bet, par aktiera karjeru runājot, es tomēr nejūtos ērti kameras priekšā. Labāk uzspēlēju ģitāru. Man skaņa vairāk patīk nekā bilde.

Muzikalitāte tev noteikti no tēva – arī kino Romualds Ancāns demonstrēja savu muzikālo talantu. Tētis tiešām bija tik muzikāls?

Ja nemaldos, tētis 18 gadu vecumā bija akordeona skolotājs Līvānos vai Preiļos. Vecaistēvs spēlēja akordeonu un vijoli, tētis mācēja spēlēt akordeonu un ģitāru. Savukārt dziedātāji mūsu dzimtā bija visi – māsas, brāļi, brālēni un māsīcas.

Tad jau noteikti ģitāru spēlēt tev tētis iemācīja.

Vispār mums ģimenē bija traki. Vecāki kaut kā bija iedomājušies, ka brālis kļūs par mūziķi, bet es par sportistu. Taču dzīvē viss sagriezās otrādi – brālis bija ļoti labs pieccīņnieks, startēja arī motokrosā, bet es kļuvu par mūziķi. Atceros, kā brāli spieda spēlēt klavieres, kā viņš to ar riebumu darīja, pie sevis runājot: “Meldiņi velniņi, meldiņi velniņi. Kas tie tādi meldiņi ir?” Viņu mocīja ar mūziku, bet mani ar sportu. Man jau tas sports patika, trenējos hokejā, zemūdens peldēšanā, līdz brīdim, kad man bija kādi 17 un tētis parādīja, kā nospēlēt pāris akordu ar ģitāru. Viņš teica: “Šos trīs akordus iemācīsies spēlēt, varēsi visas latviešu dziesmas nospēlēt!” Tā nu sākās mans ceļš mūzikā, sapratu, ka sports ir forši, bet ģitāru spēlēt – vēl foršāk.

Tev neviens nav teicis, ka pēc izskata esi ļoti līdzīgs tēvam?

Draugi to šad tad ir teikuši – jo vecāks palieku, jo līdzīgāks kļūstu. Jaunībā vairāk līdzinājos mammai, bet ar gadiem kļūstu daudz Ancānīgāks.

Romualds Ancāns ir no Latgales...

No Preiļu rajona Augšmuktiem, maza ciema.

Cik viņš bija čangalisks?

Pilnībā! No papēžiem līdz matu galiņiem! Lai gan viņš sevi par čangali neuzskatīja. Atceros, reiz braucām uz laukiem un viņam jautāju, kas tad ir tie čangaļi? Tētis atbildēja, ka čangaļi ir rīdzinieki – latgalieši, kuri dzīvo Rīgā. Un vēl čangaļi esot tie latvieši, kuri paši domā, ka ir latgalieši, bet ir latvieši. Nu tie, kas dzīvo gar Aivieksti, Madonu un Lubānu. Tad es viņam jautāju, kas tad Preiļos ir? Visi ir latgalieši, neviena čangaļa! Čangaļi ir visi, kas ir visur citur, bet ne Latgalē. Taču latgalisms tētī mājoja pilnībā, aizbraucot uz dzimtas mājām, vienmēr runāja latgaliski.

Mamma gan man kurzemniece, atceros, bija vecātēva un vecāsmammas dimantu kāzu jubileja, visi radi sēdēja pie galda, un tēva puse runāja, protams, latgaliski, bet mamma tikai bakstīja tēvam sānos un prasīja: “Par ko viņi tur runā?” Mamma bija īsta kurzemnieku dāma. Man reiz viņas draudzene no Kinostudijas izstāstīja, ka mamma teikusi – viņa nekad mūžā neprecēsies ar čangali! Bet, redz, kā dzīve izmainījās – dabūja skaistāko čangali.

Kurš tad kuru noskatīja? Tētis mammu, vai tomēr otrādi?

Tik smalki nezinu. Mamma bija lepna meitene ar diezgan degunu gaisā, šaubos, vai viņa tam čangalim miedza ar aci. Domāju, ka tieši otrādi, fāterim noteikti iestājās principiāls spīts – es šo lepno kurzemnieci nolikšu pie vietas... Bet par savu latgalisko sirsnību un atvērtību tētis bieži vien no mammas dabūja pa ausīm. Viņa pārmeta, lai beidz visu laiku draugus aicināt pie mums uz mājām! Bet tētis bija īsta sabiedrības dvēsele, mācēja ap sevi pulcēt cilvēkus. Mēs dzīvojām Bruņinieku un Tērbatas ielas stūrī, kaimiņos bija daudz aktieru, un bieži vien pēc izrādēm visi sanāca tieši pie tēta. Mēs dzīvojām pirmajā stāvā, mums bija garš, garš koridors, galā viesistaba ar logiem uz Tērbatas ielu.

Atceros, vēls vakars, zvans pie durvīm. Samiegojies tās atveru, bet tur priekšā aktieris Z (nesaukšu vārdā). “Fāters mājās?” – “Nē!” Viņš mani pabīda malā, aiziet pa koridoru, iziet cauri viesistabai un nosaka: “Čau!” Eju skatīties, kur palicis. Mamma sēž ar lielām acīm, logs vaļā... Vienkārši esot attaisījis logu, pateicis mammai čau, izkāpis uz Tērbatas ielas un aizgājis uz savām mājām. Vienkārši “nogrieza” kvartālam stūrīti, izgāja pa “taisno”.

Kā jūs paši ģimenē svinējāt Jāņus?

Tētis mācēja taisīt svētkus! Ziemassvētkos gājām uz mežu pēc eglītes, Jāņos darījām visu paši. Bet ģimenē mums bieži vien Jāņus svinēt nemaz nesanāca, jo, kad biju mazāks, tētis ar mammu katru vasaru bija prom filmēšanās – tētis kā aktieris, bet mamma Kinostudijā strādāja par režisora asistenti. Taču centāmies svinēt. Vai nu Ragaciemā, kur ģimene īrēja vasaras mājiņu, vai laukos – tēva dzimtajās mājās Latgalē. Laukos Jāņu svinības bija vērienīgas. Vectēvs spēlēja vijoli, tētis ģitāru, sabrauca daudz radu, visi lieli dziedātāji, vectēvs pats brūvēja latgaļu alu... Sievietes šeptējās pa virtuvi, bet veči sakopa sētu, iekārtoja upes krastā līgošanas vietu, sakrāva ugunskuru. Patiesībā tā bija kārtīga talka, visi nostrādājās, un tad jau bija klāt arī lustīga svinēšana. Tētis bija lielisks organizators, spēja visus aizraut darboties kopā. Un šis gatavošanās process patiesībā jau bija tie visīstākie svētki. Sakopt teritoriju, savākt sienu, sanest to šķūnī, kur jāņbērniem nakšņot. Jā, visa šī Jāņu atmosfēra, kas tika uzburta tēva mājās, man atstājusi spilgtus iespaidus.

Tad jau tētis bija ļoti praktisks vīrs.

Un kā vēl! Pirms kļuva par aktieri, izmācījās par namdari. Viņam tiešām tas ļoti patika. Laukos pats sev māju, pirti uzcēla, bet 90. gados, kad aktieriem teātrī bija švaki ar algām, tētis izdomāja, ka tomēr būs namdaris. Ar viņu kopā esam vairākas mājas uzcēluši Jūrmalā un citur. Sencis šādi ņēmās trīs gadus, līdz pateica: “Eh, laikam tomēr nebūs! Iešu atpakaļ uz teātri.” Bet viņam tiešām ļoti patika darboties ar koku, piemēram, izgriezt visas šo Jūrmalas seno koku māju fasāžu cikucaku apdares.

Bet pēdējos gados viņš atgriezās atpakaļ uz dzīvi sava tēva mājās.

Tad vēl bija viņa brālis Jāzeps dzīvs. Atjaunoja šķūni, palīdzēja kaimiņiem kaut ko uzbūvēt, ik pa laikam brauca filmēties. Viņš nebija uz vietas sēdētājs, visu laiku vajadzēja darboties, kustēties, kaut ko darīt. Ja viņš bija dīvānā, tad lai gulētu, nevis vāļātos. Un kā viņam patika jokot! Viņš visu laku kādu centās iznest cauri. Es vispār neatceros viņu bēdīgu. Tētis vienmēr mēdza saskatīt arī pozitīvo, vienmēr skatījās uz priekšu, nenokāra degunu. Es ļoti apbrīnoju tēta uzņēmību – čangaļu puika no Latgales laukiem izdomāja doties uz Rīgu mācīties. Reiz es viņam jautāju, kā viņš no namdara kļuva par aktieri? Tētis atbildēja, ka negribējies doties armijā, tāpēc vajadzēja iestāties kādā augstskolā. Bija izdomājis kļūt par operdziedātāju, stājās Konservatorijā, bet tur saprata, ka līdz operdziedātājam tomēr vēl jāpamācās. Tāpēc operdziedāšanas nodaļas vadītājs ieteicis vispirms iestāties Konservatorijā aktieru studijā, un tad jau pēc gada varēs arī pāriet uz operdziedātājiem. Tā nu tētis kļuva par aktieri.

Tad jau slaveno teicienu no "Limuzīna Jāņu nakts krāsā", kas veltīts Romualda Ancāna varonim Jāzepam: “Tev labi skan, tev vajadzētu Rīgā, uoperā...”, un Jāzeps atbild “Jā!”, režisors Jānis Streičs nav no zila gaisa pagrābis!

Laikam jau!

Un laikam jau arī krodzinieka gēns tevī ir no tēva, jo viņam patika sabiedrība, un krodzinieks ir uzmanības centrā.

Jā, man patīk cilvēku sabiedrība. Tētis man arī palīdzēja vienu no krogiem uztaisīt! Bet it sevišķi palīdzēja ar padomiem, kā komunicēt ar cilvēkiem. Vienreiz viņš gan man pamatīgu stresu radīja. Teica – dēls, tu esi krodzinieks, varbūt vari kādas uzkodiņas sarūpēt manām 60 gadu jubilejas svinībām? Domādams, ka tās būs nelielas svinības draugu lokā, piekritu. Un tad nedēļu pirms jubilejas tētis paziņoja, ka svinības notikšot "Splendid Palace" ar vismaz 150 cilvēkiem, smalka balle. Tad gan nācās pamatīgi iespringt, tētis taču man uzticējās, nevarēju viņu pievilt. Jā, pēc tam tētis paspieda roku un pateica paldies. Patiesībā tas man bija liels gods, ka tētis mani novērtēja un uzticējās, nevis pasūtīja no kāda lepna restorāna.

Tētis tiešām mani vienmēr ir ļoti atbalstījis, taču visu laiku arī mudināja atrast savu vietu dzīvē. Viņš nekad to nespieda, taču morāli sagatavoja, ka šajā dzīvē nekas par brīvu nebūs. Piemēram, kad spēlēju ģitāru un ilgi meklēju kādu darbu, tētis man teica: “Labi, labi, ģitāru jau tu vari spēlēt, bet varbūt tomēr iemācies kaut ko darīt ar rokām?” Es gan atbildēju, ka es jau ģitāru spēlēju ar rokām, taču ar to tētim nepietika. Bet tagad esmu pateicīgs tētim par to visu, jo tieši no viņa esmu iemācījies, ka nevar sēdēt mājās un gaidīt, ka pēkšņi parādīsies līdzekļi, no kuriem labi dzīvot. Viņš man iemācīja saprast, ka pašam ir jādarbojas, jāstrādā, jādomā. Tagad to cenšos iemācīt saviem bērniem. Jaunākie bērni muzikāli, laikam jau atsitušies vectēvā – abas meitas mācās Rīgas Doma kora skolā. Jaunākā Katrīna ļoti labi spēlē klavieres, bet vecākā meita Annija aizrāvusies ar džezu, nupat ar savu dziesmu festivālā Ventspilī ieguva pirmo vietu. Savukārt dēls dzīvo Kanādā, kur nodarbojas ar būvniecību, konstruēšanu, arī dara to, kas vectēvam bija tuvs.