Jānis Aišpurs un Intars Busulis kājām soļo Skotijā pa Drošsirža pēdām. FOTOGALERIJA

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", mūziķi izgāja lielu daļu pārgājienu maršruta "West Highland Way". Šis ceļš bieži tiek minēts kā viens no skaistākajiem pārgājienu maršrutiem pasaulē, tas vijas gar Lielbritānijas augstākā kalna Nevisa pakāji un iet arī garām vietām, kur tika uzņemta filma "Drošsirdis".

Uzaicina īstenot sapni

Jānim Aišpuram jau sen bijis sapnis doties pārgājienā pa Skotijas takām, bet kā viņam pievienojās Intars? “Tā, protams, bija Jāņa ideja, kas līdz manim nonāca kādā mazā ballītē pie Aišpuriem, kur visi Ugandas pārgājiena dalībnieki svinēja pirmo divu sēriju pirmizrādi. Un vienā momentā koridorā Jānis man prasīja, vai gribu viņam braukt līdzi identiskā pārgājienā uz Skotiju,” sarunā ar "Kas Jauns" atceras Intars, un Jānis piebilst: “Aija [Andrejeva] kaut kad Intaram bija teikusi, ka es braukšu uz Skotiju, un Intars atbildēja, ka arī viņš gribētu. Tad nu es saņēmos un piedāvāju Intaram pievienoties. Tik vienkārši!”

“Paldies, tev, draugs! Tas bija tiešām skaisti!” attrauc Intars, bet Jānis turpina: “Es jau sen gribēju doties uz Skotiju, šķērsot to kājām ar mugursomu plecos no viena krasta uz otru, bet tad sarāvu krusteniskās saites, un šis plāns atlikās uz nenoteiktu laiku. Bet tagad tas daļēji īstenojās.”

154 kilometrus garo "West Highland Way" var noiet sešās dienās, taču ceļotāji šoreiz gāja tikai trīs dienas. “Mēs nogājām vairāk nekā trešo daļu – pēdējos trīs posmus no "Bridge of Orchy" līdz Fortviljamsai. Tiešām interesants un aizraujošiem skatiem pārpilns maršruts. Brīžiem tās ir takas, brīžiem tas ir sens militārais ceļš,” paskaidro Jānis.

Uzreiz pēc Rīgas maratona

Uz Skotiju Intars Busulis devās uzreiz pēc "Rimi" Rīgas maratona, kur viņš pirmo reizi noskrēja pusmaratona distanci. “Pulksten 12 finišēju, bet jau pēc četrām stundām kāpu lidmašīnā un stīvām kājām lidoju uz Edinburgu, kur mani jau sagaidīja Jānis. Un kā vēl sagaidīja! Ar telefonā uzrakstītu manu vārdu un uzvārdu. Nu tā, kā filmās rāda, kā lidostās sagaida nepazīstamus cilvēkus. Man pašam ne par ko nebija jādomā, Jānis jau visu bija izplānojis, kur un ko darīsim tālāk, bija sarūpējis viesnīcu,” atceras Intars.

Nākamajā rītā ceļotāji sēdās vilcienā un devās uz pārgājiena starta vietu. “Pirmajā dienā nogājām kādus 19 kilometrus, palikām pa nakti kempingā, kur blakus bija viens no retajiem Lielbritānijas kalnu slēpošanas kūrortiem, bet kalna galā – iespaidīgs disku golfa laukums. Nakšņojām teltī, jo, plānojot ceļojumu, Jānis akceptēja, ka es ņemšu līdzi telti,” stāsta Busulis, bet viņa ceļabiedrs piebilst: “Es pabrīnījos, kādēļ mums telts, bet beigās jau bija forši. Nakšņojot kempingos teltī, ietaupījām naudu, ko ceļojuma noslēgumā šiki iztērējām restorānā.”

Nākamajā dienā ceļotāji, pieveikuši 18 kilometrus, uzkāpa pa slavenajām Velna kāpnēm – maršruta stāvākais kāpiens pa zigzaga taku –, kas Intaram atsauca atmiņā stāvos un fiziski smagos kāpienus Ugandā. Nonākuši Kinlochleven pilsētiņā, Intars un Jānis pēc izcili negaršīgu hamburgeru notiesāšanas nolēma doties tālāk vēl 24 kilometrus, tā pavisam dienā noejot 43 kilometrus. “Dienas otrajā pusē mūs sagaidīja vēl viens pamatīgs kāpiens kalnā, taču tas bija tā vērts – uz takas vairs nebija citu ceļotāju, un mēs bijām vienīgie ar patiešām aizkustinošo ainavu. Un aitām, protams,” iespaidos dalās Jānis.

Vakarā viņi nonāca Nevisa kalna pakājē. Tajā gan puiši neuzkāpa, jo kāpiens augšā un pēc tam lejā prasa vairāk nekā septiņas stundas. Toties nākamajā rītā viņi devās uz vietu, kur tika uzņemta filma "Drošsirdis", atraduši pat tieši to skatu, kur galvenais varonis Viljams Volless iejāja savā ciematiņā, atraduši pozīcijas, kur stāvējušas kameras, kas to visu filmēja, un paši tieši tajā pašā vietā viens otru nofotografējuši. “Pēc tam nopeldējāmies upē. Starp citu, nākamajā dienā noskatījos "Drošsirdi' un pamanīju, ka viņi arī turpat peldējušies!” sajūsminās Intars, bet Jānis piebilst: “Sastapām vācu tūristus, vaicājām, vai vispār viņi zina, cik zīmīgā vietā atrodas, un viņiem patiešām nebija ne jausmas, ka tieši tur tika filmēts "Drošsirdis".”

Atgriezušies kempingā, Jānis un Intars devās sešus kilometrus līdz "West Highland Way" maršruta finišam Fortviljamsā, un pavisam šajās trijās dienās viņi kājām bija nogājuši vairāk nekā 70 kilometru. Nākamajā dienā viņi ar vilcienu atgriezās Skotijas galvaspilsētā Edinburgā, kur viens no piedzīvojumiem bija nakšņošana studentu hostelī. "Abi gulējām divstāvu gultu otrajos stāvos, un pavisam šajā istabā nakšņoja 12 cilvēki, no kuriem viens bija ļoti sasirdzis ķīniešu vīrietis, kas visu nakti pamatīgi sēca,” atceras Jānis. Toties nākamajā dienā viņi brokastoja slavenā šefpavāra Gordona Remzija restorānā. “Varējām to atļauties, jo bijām ietaupījuši naudu. Restorānā mēs tajā dienā bijām pirmie un vairākas stundas arī vienīgie apmeklētāji. Jutāmies kā mafijas bosi – ekskluzīvi vieni paši restorānā.”

Nokavētā dzelzceļa stacija jeb Kā saprast skotu valodu

Puiši atzīst, ka ir savaldzināti ar Skotijas pirmatnīgās dabas skaistumu un cilvēku viesmīlību. “Tiešām ļoti jauki cilvēki, pat varēja saprast, ko viņi runā. Protams, ja viņi runā lēni, jo skotiem ļoti daudz vārdu atšķiras no angļu valodas. Starp citu, tieši valodas barjeras dēļ mēs nokavējām izkāpšanu pieturā, kad ar vilcienu devāmies uz ceļojuma sākumpunktu. Pavadonis skaļrunī nobēra kaut ko pavisam nesaprotamu, mēs, protams, uz viņa teikto nereaģējām un, kad tuvojās mūsu pietura, piegājām pie vagona durvīm, taču tās neatvērās. Gājām skaidroties pie pavadoņa, un viņš atbildēja, ka esot taču skaļrunī mums teicis, ka tajā pieturā durvis atvērsies tikai pirmajā vagonā!” stāsta Intars, un Jānis piebilst: “Kultūras un valodas barjera. Nu kā mēs varējām iedomāties, ka Skotijā ir vilciena pieturas, kur izkāpšana ir tikai pa pirmā vagona durvīm! Vēlāk sapratām, kāpēc – dažās pieturās peroni ir īss akmeņu krāvums, kur patiešām var iekāpt un izkāpt pa vienām durvīm.”

Un ko tālāk? Puiši izkāpuši nākamajā stacijā, turklāt pavadonis sarunāja, ka pretimnākošais vilciens šos divus tūristus aizvedīs atpakaļ uz vajadzīgo staciju bez maksas. “Un labi, ka tā. Jo, gaidot pretimnākošo vilcienu, labi paēdām, savukārt tajā stacijā, kur mums vajadzēja nokļūt, nebija nekā – ne ēdiena, ne dzēriena,” nosaka Intars Busulis.