Uģis Joksts priecājas, ja uzlīst lietus: "Pavasarī ir jāiet dabā; vasarā odi kodīs"
foto: Rojs Maizītis
Uģis Joksts.
Slavenības

Uģis Joksts priecājas, ja uzlīst lietus: "Pavasarī ir jāiet dabā; vasarā odi kodīs"

Ieva Freinberga

"Patiesā Dzīve"

Savās sajūtās par pavasara atnākšanu dalās Latvijas Televīzijas redaktors, erudīcijas spēles "Veiksme. Intuīcija. Prāts" un sporta ziņu vadītājs, diplomēts dārznieks un arborists Uģis Joksts.

Uģis Joksts priecājas, ja uzlīst lietus: "Pavasarī...

Lai gan kā pašnodarbinātajam man pavasarī jāsakārto grāmatvedības atskaites – un tas ir liela apjoma darbs –, es šo gadalaiku vienmēr gaidu ar labām sajūtām, jo kļūst gaišāks un siltāks. Man ļoti patīk, kad uzlīst lietus, jo tas piespiež pie zemes putekļus un putekšņus. Ciest nevaru Rīgas gaisu, kad tas ir pilns ar putekļiem un nav ko elpot!

Pavasarī noteikti ir jādodas dabā! Vasarā kodīs odi, bet tagad to nav. Man tas ir svarīgi, jo ar odiem nekad neesmu mācējis sadzīvot.

Biju jau divos garajos pārgājienos, katrā pa dienu nogāju ap 40 kilometriem. Lai nokļūtu līdz sākumpunktam, braucu ar vilcienu. Tas kā transports no punkta A uz punktu B man ļoti patīk. Nacionālo bruņoto spēku rezervistu militārajās apmācībās pārliecinājos par daudzām nozīmīgām lietām, kas jāņem vērā, dodoties pārgājienos, piemēram, cik svarīgs ir pamata ekipējums, sākot jau ar zābakiem, zeķēm un mugursomu. Piekrītu, ka ir jāsāk ar ieguldījumu apavos; tie dos 90 % no uzvaras. Savus īstos apavus esmu atradis caur maratoniem, caur skriešanu. Apmācībās sapratu arī to, cik liela loma ir zeķēm. Ejot garus gabalus, tās regulāri jāmaina, jo uz pēdām ir liels spiediens, tāpēc jārūpējas, lai tās justos labi. Neesmu no īdētājiem, tomēr ir lietas, kas ar minimāliem ieguldījumiem procesus var padarīt ērtus, un to izmantoju.

Dodoties pārgājienā, neņemu līdzi neko lieku. Noteikti jābūt siltam dzērienam termosā, kaut vai tējai ar zapti, un ūdenim. Ņemu līdzi arī folijā ietītu sviestmaizi ar sieru vai desu. Ja mežā izdodas salasīt čiekurus, kādā speciāli ierīkotā ugunskura vietā var iekurt čiekuru ugunskuru un maizīti uzsildīt.

Ejot šādos pārgājienos, var apzināties, ka katrā no mums mājo lielas spēka rezerves, kuras mēs bieži vien neapjaušam.

Pat neskatoties uz drēgnumu un aukstumu, kas reizēm drebina, man patīk sajust, kā daba mostas. Pavasaris ir vitalitāte, dabā viss raisās – izlido pirmās bites, zied pūpoli. Tas ir jauns sākums.

Pagājušonedēļ izvilku ārā savu rolleri – braucot dabūšu to sajūtu, ka gaiss skrej matos...