Piedzīvojums pēc 40 - Uģis Joksts par kokiem, militāro apmācību un TV adrenalīnu

Kad ar Uģi tiekamies, viņš stāsta, ka nākamajā dienā dosies uz Nacionālo bruņoto spēku rezervistu militārās apmācības kursu, kur pavadīs 21 dienu. “Uz rezervistiem eju bez ilgām un gaidām – nezinu, kas tur mani sagaida. Taču man vajag to izdarīt pašam sev. Varbūt – lai apmierinātu savu ego. Lai zinātu, ko darīt X stundā.” Šo mācību dēļ Uģis ir atteicis trīs darbus – un arī izskaidrojis, kāpēc. Un visiem uzreiz viss bijis skaidrs. Viņi teikuši – o, malacis!

“Es jau sāku gaidīt! Tā būs 21 diena pavisam citos apstākļos nekā ierasts… Pēc 40 gadu vecuma arī sapratu, ka vairs nevaru izdarīt to, ko varēju pirms tam. Nav vairs tā kā 18 gados, kad visas brūces sadzīst vienā naktī. Bišķi bail arī no aukstuma, bet ceru, ka būs okei. Vasarā mani dezorganizētu odi. Es varu izturēt un darīt visu ko, arī podus mazgāt, taču odi… Ja mēs, desmit cilvēki, sēdētu pie ugunskura, tad visi odi būtu pie manis.”

Darbs Latvijas Televīzijā – vērtīga pieredze psiholoģijā

Kas ir tas magnēts, kas Uģi Jokstu 25 gadus notur vienā darbavietā? “Tas, ka man katru dienu nav jāiet uz darbu,” viņš smejas, bet tad kļūst nopietns. “Lai gan patiesībā tas ir viens no iemesliem. Man ir forši kolēģi. Katru dienu kaut kas jauns. Atzīšos, man ir atkarība no ētera. Nezinu, kas tur par hormonu plosās, bet man vajag to tiešraidi  – tajā es jūtos ļoti labi.”

Varbūt pēc 15 gadiem VIPiņā Uģis varētu strādāt par psihologu un latviešu nācijas dvēseles pētnieku? “Ja es pieliktu akadēmiskās zināšanas, tad noteikti.  Pēc tā cilvēku daudzuma, kas izgājis caur manām rokām un ausīm ne tikai VIPiņā, bet televīzijā vispār!” Uģis nemaz negrasās jokot.

Un kādi mēs esam? Vai Uģim ir ko teikt par latviešu tautu – pagaidām bez akadēmiskām zināšanām? “Mazliet paskābi,” atklāti teic raidījumu vadītājs. Un min daudzkārt pieredzētu situāciju, kad uz saviesīgu vakaru uzaicinātas pasaules līmeņa personības ar sasniegumiem dažādās jomās, taču pārējie sarīkojuma dalībnieki viņiem pat netuvojas. “Es nezinu, kāpēc tā ir. No šādiem cilvēkiem taču varētu tik daudz ko mācīties, parunāt.”

Uģis uzskata, ka mums trūkst pozitīvu ambīciju, ļoti baidāmies kļūdīties, atzīt savu kļūdu un pateikt – nē, šo es nezinu vai nemāku. Un atkal min piemēru, kad topošais kolēģis tā vietā, lai atzītu savu kļūdu un teiktu – darīsim citādi –, vienkārši vairs nekomunicē. Jo kauns.

“Taču mēs mākam arī viens otram palīdzēt, priecāties un esam tiešām gudra tauta,” uzsver Uģis.

Arborisms un spontanitāte

Uģis ir beidzis Bulduru tehnikumu un ir diplomēts dārznieks. “Man tie četri gadi Bulduros ļoti patika. Patiesībā tie mani izaudzināja par cilvēku, kāds es tagad esmu.” Jau nobriedušā vecumā viņš spontāni pieteicās Ērgļu arodvidusskolā, kur saņēma arborista diplomu. Kad pavelku uz zoba, ka viņam, lauku puisim no Cēsīm, laikam jau zemnieku gēns sēž iekšā, Uģis nosaka: “Nē, pienāk laiks, kad katrs latvietis grib iebāzt pirkstus zemē.”

Kā viņam izdodas apvienot žurnālista un arborista darbu?  “Arborisms ar televīzijas darbu viens otru neviļus papildina. Esmu pārliecināts, ka cilvēkam vajag vismaz divas pilnīgi atšķirīgas aizraušanās ārpus darba. Es visu laiku mēģinu savu dzīvi dažādot. Mani vajag ieintriģēt. Ja cilvēks ir labs stāstnieks, tad viņš mani var aizraut, lai es vismaz spertu pirmo soli. Daudzām labām lietām ir jāpiezogas neviļus.”

Laika vienmēr par maz

Tiešām brīnums, kā Uģis visu paspēj – darbu televīzijā, projektos, arborismā, būt aktieris Ādažu amatierteātrī Kontakts, skriet krosus, maratonus, braukt ar riteni. “Laika man vienmēr ir par maz,” viņš atzīst. “Lēnām mācos pateikt nē. Ja neredzu kādā nodarbē jēgu, tad netērējos.”

Uģis uzskata, ka arī mīļā miera labad nevajag darīt lietas, un dalās pieredzē – reizēm, gribot palīdzēt, tu cilvēkam iedod pirkstu, bet viņš paņem visu roku, uzskata to par pašsaprotamu un vēlāk apvainojas, ja tu vairs nepalīdzi.

Kas ir laime

Kur Uģis jūtas laimīgs savā nemitīgajā skrējienā cauri dzīvei? “Pateikšu pretēji  – es nekad tā īsti neesmu bijis nelaimīgs,” pēc īsas pārdomu pauzes viņš secina. “Nopietni. Man kādreiz ir sakrājies tā, ka viss saplīst. Taču vienmēr diezgan ātri esmu ticis tam pāri. Man ir daudzi simti mazo laimīšu.”

Tīri fizioloģiski laimi Uģis sajūtot pēc fiziskas pārpūles, pēc maratoniem. Taču emocionāli? “Piemēram, šorīt pamodos un sapratu, ka mums ir tikšanās. Pa logu redzu – ārā nelīst, tāpēc uz tikšanos varēšu braukt ar velosipēdu. Un man viss ir super!”

Viņš uzreiz piebilst, ka reizēm, braucot ar riteni, pieķerot sevi, ka visu laiku pārāk daudz domājot. “Tā nevajag! Man jāiztīra tie tarakāni no galvas.” Uģim braukšana ar riteni esot kā meditācija. “Iedomājies, cilvēks izlasīs un teiks – paklau, Jokstu laimīgu dara velosipēds! Kaut kas nenormāls!” gardi pasmejas VIPiņa vadītājs. 

Aptuveni septiņus astoņus gadus viņš brauc arī dzinējmedībās kā dzinējs. “Tur tu esi vienkārši čalis, kas atnācis medībās, un visi dara vienu lietu. Tas man ļoti patīk. Arī dabas dēļ, kas Ērgļos ir ļoti skaista. Man kā vidzemniekam tas ir svarīgi.”

Uģis gribētu savā mūžā noskriet vēl trīs maratonus. Pagaidām jūtas tam pusgatavs, taču nākamgad skries noteikti. “Darot, skrienot, braucot ar riteni vai kopjot ābeles, es meklēju kaut kādu skaistumu. Nevaru tikai močīt… Esmu pārliecināts, ka dzīvoju emociju dēļ. Labā fiziskā formā sevi uzturu tikai tāpēc, lai radītu emocijas. Lai būtu aizrautība dzīvot.”

Uģa Joksta padomi koku apgriešanā

Divi zelta pamatlikumi: lai katrs zars ir saules apspīdēts, un griez lēnām – prātīgi, bet regulāri.

* Netaisi griešanas akciju vienu reizi piecos gados – ja sāki griezt koku, tas jādara četrreiz gadā. Ja zini, ka pati nevarēsi appucēt kokus četras reizes gadā, īpaši vecos, nemaz nesāc!

* Domā par formām, skaties, lai būtu skaisti. Nobildē, iztēlojies, uzzīmē, ko tu gribi redzēt – kā koks iederēsies vecajā ābeļdārzā, pie mājas, alejā...

* Nepārspīlē! Griez pamazām – katru gadu ne vairāk kā trešdaļu vainaga. Citādi koks ziemā var neizdzīvot, jo tam būs grūti sadziedēt brūces.