
Talantu šovu producents Māris Ozoliņš pārceļas uz Itāliju. Tur viņš nejūtas vecs

Kādreiz slavenais TV talantu šovu producents Māris Ozoliņš krasi mainījis dzīvi – jau otro gadu viņš par mājām sauc Toskānu Itālijā, bet nu uz dažām nedēļām ieradies dzimtenē izbaudīt pavasari un pavizināties ar savu jauniegādāto motorolleru.
"Principā rit jau otrais gads, kopš līdz galam vairs neesmu rīdzinieks. Daļēji jau esmu pārcēlies uz dzīvi Toskānas reģionā Itālijā, uz līdzšinējo mājokli Rīgā atbraucu tikai, kad jākārto kādas darīšanas. Piemēram, šoreiz atgriezties nācās, jo sunim bija nepieciešams veikt operāciju,” žurnālam "Kas Jauns" atklāj 62 gadus vecais Māris Ozoliņš, kura savulaik veidotajos TV šovos "Talantu fabrika" mūziķu karjera aizsākās daudziem zināmiem skatuves māksliniekiem, tostarp Donam, Aijai Andrejevai, Roberto Meloni un citiem.
Latvijā vairs nesaskata iespējas dabūt darbu
Nu talantu šovu kādreizējais režisors un producents profesionālā ziņā ir aizšķīris TV šovu lappusi un iztiku pelna, gleznojot lielformāta abstraktās gleznas, ko tirgo internetā. Vecrīgā vēl aizvien tiek uzturēts Māra sievas Ievas Ozoliņas adījumu un dzijas veikaliņš, taču jaušams, ka ģimenes bizness Vecrīgas panīkuma dēļ drīzāk ir sirdslieta nekā nopietns ieņēmumu avots.
“Ja pavisam godīgi, pašlaik vispār neredzu variantus, kā sevi Latvijā varētu realizēt. Par TV projektiem vairs nedomāju. Pārsvarā jau laikam tomēr eidžisma dēļ. Visur ir jauni cilvēki marketinga, programmu jomā, un viņi nelabprāt strādā ar tik veciem cilvēkiem. Manā vecumā TV jomā var strādāt par šoferi Panorāmā, piemēram. Mēs arī citādi strādājam, jaunajiem ir cits ritms, temps un redzējums. Kur tad 62 gados var sūtīt CV – neviens pat neskatīsies! Protams, tiltus neesmu sadedzinājis, taču principā šo lappusi esmu aizvēris,” atzīst Ozoliņš.
Domā, ka pārcelsies pavisam
Māris neslēpj, ka jau kopš pandēmijas laika, kas pamatīgi iedragājis ģimenes biznesu un kam sekoja Krievijas asiņainais iebrukums Ukrainā, jūtas diezgan nomākts. “Pārdzīvoju par Ukrainu, īpaši personīgi par neseno krievu triecienu Sumiem, kur dzimusi mana mamma baletdejotāja Lora Ozoliņa. Globālās lietas mentāli smagi uztveru, diemžēl nevaru uz vietas Sumos palīdzēt un kaut kā atvainoties mammai...” nopūšas Māris Ozoliņš, atzīstot, ka mērķtiecīgi cenšas dzīvi organizēt tā, lai rastu pēc iespējas vairāk iemeslu priecīgiem brīžiem un patīkamām nodarbēm, lai tādējādi neļautu sev kļūt par īgnu, nelaimīgu večuku. “Tas arī bija viens no ieganstiem, kādēļ ar sievu izlēmām pamēģināt padzīvot kādā saulainākā zemē un izvēlējāmies Itāliju. Latvijā, kur redzu visapkārt daudz drūmu, noraizējušos un nomāktu cilvēku, kur īpaši ziemas mēnešos ir tumšs un maz saules, es tiešām jūtos drausmīgi. Iepriekš ar sievu uz Itāliju braucām divreiz gadā, un mums tur vienmēr ir ļoti paticis. Itāļi ir brīnišķīgi. Smejos, ka itāļiem piedodu visu, ko citiem nekad nepiedotu. No viņiem ir vērts pamācīties un aizgūt attieksmi pret dzīvi. Viņu dzīvesstils iedvesmo. Kaut pašiem arī neiet dikti spoži ar ekonomiku, viņi prot visam viegli tikt pāri, kamēr mēs klepojam, šķaudām un sitamies pret sienu. Pagājušā gada janvāri nodzīvoju Romā, mācījos itāļu valodu veselu mēnesi, un pēc tam nodzīvoju vēl divus mēnešus. Nu esam piemetušies Toskānā, un abi ar sievu uz maiņām skraidām arī uz Rīgu, jo pagaidām vēl esam ar vienu kāju Itālijā, ar otru – Latvijā. Sliecos uz to, ka pamatmājvieta mums nākotnē tomēr būs Itālijā,” domā Māris, piebilstot, ka dzīvesbiedre vēl meklē savu vietu un domā, kā sevi realizēt Toskānā.

Itālijā nejūtas vairs ne slims, ne vecs!
Māris Ozoliņš teic, ka Itālijas klimats, vide un kultūra viņam sniegusi jaunu dzīves garšu. “Latvijā ziemas tumšos mēnešus fiziski un mentāli nespēju paciest. Jūtos kā slims, bez spēka, depresīvā noskaņojumā. Gudri cilvēki jau saka – ir jāmaina attieksme pret lietām. Vai arī dzīvesvieta, kur saulītes vairāk. Kad aizbraucu uz Itāliju, kur ir saule, tiešām nejūtos ne slims, ne vecs! Tur tie, kam 50+, patiesi ļoti aktīvi dzīvo, uzdzīvo, priecājas par dzīvi, cilvēki ir smaidīgi. Pat astoņdesmitgadīgas sievietes pa ielu iet tādas, ka uz viņām nereti gribas atskatīties, jo aizvien ir staltas un izskatīgas. Šarmantas kundzes! Vitalitāte, dzīvesprieks – pilnīgi nesalīdzināmi! Aizbraucu tur un acumirklī nokļūstu sajūtās ar vietējiem uz viena viļņa. Tad vairs neesmu tas klasiskais Latvijas seniors. Jā, patiešām Itālijā pavisam jauns jūtos – enerģisks, pozitīvs. Tur ir cita attieksme arī pret vecākiem cilvēkiem,” secina Māris.

Iegādājas ekskluzīvu motorolleru
Prieka lādiņam un omas uzlabošanai Māris nesen sev iegādājies arī stilīgu braucamo – īpaša izlaiduma motorolleru Vespa. Tas pagaidām vēl atrodas Latvijā, un ar to Ozoliņš vizinās pa Rīgu, kad te uzturas. “Pavilkos, jo sapratu, ka negribu nekādus močus, nekādus smagumus cilāt un vēl mazāk – kādam kaut ko pierādīt. Līdz šim pārvietojos pārsvarā ar velosipēdu. Ar motociklu biju braukājis tikai bērnībā: mans brālēns bija slavens motobraucējs, un tad es no viņa garāžas šad tad ņēmu krosa motociklus pabraukāt. Pa kluso, bez tiesībām,” smaidot atklāj Māris Ozoliņš.
Vespu pazinēji jūsmo, ka Ozoliņa motorollers ir īpašs, liels retums un varētu būt pat viena no “krutākajām Vespām Latvijā”, lētāk par 4000 eiro tāds noteikti neesot pieejams. “Interesanti, ka Vespa, kas ir itāļu mopēds, Itālijā patiesībā ir dārgāks nekā visur citur. 60.–80. gadu restaurēts mopēds tur maksā pat virs 10 tūkstošiem eiro,” uzzinājis Māris.

“Jā, šis tiešām ir rets modelis, kam lampa ir nevis piestiprināta uz stūres, bet gan uz riteņa dubļu pārsega. Tā sanāca... Vienmēr jau gribas kaut ko īpašu. Mana Vespa ir 2011. gada izlaiduma modelis, kas tika palaists pasaulē tikai 500 eksemplāros. Un atradu to tepat netālu Pārdaugavā, manā rajonā. Viens čalis, kuram ir Harley-Davidson, izdomāja, ka vairs negrib braukāt ar mopēdu, līdz ar to man uzsmaidīja veiksme iegādāties viņa foršo Vespu,” priecīgi stāsta Māris, kas savu braucamo izdaiļojis ar īstas čūskādas sēdekļa apdari. “Garāžā bija noglabājusies čūskāda, kas man palika mantojumā no tēva, un es izdomāju, ka ar to apšūšu rollera sēdekli. Tas, nenoliedzami, ir dārgs prieks, vairāki simti par darbu ir jārēķina,” viņš atklāj, piebilstot: “Brauciens ar motorolleru dod tādu foršu sajūtu, ko pat grūti definēt. Izraisa smaidu, nav agresīvs. Braucot ar šo, stiprinu sevī pozitīvismu. Man ir svarīgi darīt lietas, kas ir patīkamas.”
