Aktrise Esmeralda Ermale viesojas Himalaju pērlē Butānā - valstī, ko redz tikai retais tūrists

Vispirms Indija, kur apskatīta Mumbaja un ar kruīza kuģīti astoņas dienas braukts pa Brahmaputras upi, tad kalnu un klosteru valsts Butāna, kura tikai pēdējos gados ir plašāk atvērta tūrismam, taču nav tik vienkārši apmeklējama ierobežota budžeta ceļotājiem dēļ, bet pēc tam Nepāla ar tās džungļiem un Himalaju virsotnēm – tā Esmeralda Ermale ar dzīvesbiedru Aldi Kušķi piecas nedēļas ceļoja.

“Aldim ir ceļojumu kompānija, un kā ceļojumu dizaineram viņam jādodas izpētīt valstis, kur vēl nav būts, lai varētu tajās veidot maršrutus. Viņš iepazīstas ar viesnīcu kvalitāti, pārbauda attālumus, transporta iespējas, objektus. Un es esmu laimīga ceļabiedre, kas to visu izbauda, jo vienmēr ceļojam divatā,” žurnālam "Kas Jauns" skaidro Esmeralda Ermale, kas šo aizraujošo ceļojumu uz Indiju, Butānu un Nepālu izsmeļoši aprakstījusi feisbukā. Lūk, daži no spilgtākajiem iespaidiem!

Kruīzā pa Brahmaputru

“Mumbaja. Majestātiska stacijas ēka, apgleznotas bēdīgu mājeļu sienas, ēdienu ziedojumi svētajām žurkām māju nišā, atkritumu klājiens svētā ūdens ņemšanas vietā – tā ir Indija visā savā daudzveidīgajā svētuma un nevīžības mistrojumā. To var kvēli mīlēt un traki ienīst, bet tā dzīvo savu dzīvi nesatricināmā plūdumā, kur valsts austrumi nesaprot, ko runā rietumi, katrs piekopj savas tradīcijas un pārliecību.

Pirmo reizi mūžā dodos upes kruīzā un nevaru īsti iztēloties astoņas dienas uz kuģa. Sākums ir mazliet mulsinošs. Iekārtojamies kajītē, kur mazliet ož pēc pelējuma, un apgūstam teritoriju. Apkalpe ir izcili profesionāla un darbojas kā noregulēts mehānisms. Viss izdomāts – kā iekāpt mazajā laivā, kas ved uz krastu ekskursijās, kā tikt smilšainajā krastā, pieturoties pie apkalpes ļaužu rokās turētiem bambusa kātiem. Komandas cilvēki katru teju aiz rokas izvada pa grūtajiem kāpumiem un ir gatavi pakalpot visos veidos. Atgriežoties uz kuģa, mūs sagaida ikreiz cits atveldzējošs dzēriens un mūsu apavi tiek zibenīgi notīrīti.

Kuģis kustas pa dienu, piestājot ekskursiju vietās, bet naktī noenkurojas uz vietas. Tumsā to vadīt ir sarežģīti un bīstami mainīgās gultnes dēļ. Vienreiz uzsēšanos uz sēkļa izjutām, negaidīti zaudējot līdzsvaru, bet tas neradīja sarežģījumus, un ātri tikām atkal uz priekšu. Kā jau raksturīgi civilizācijai attālās vietās, cilvēki ir miermīlīgi, smaidīgi un mazliet ziņkārīgi. Arī kuģis upē viņiem ir reta parādība, un cilvēki steigšus skrien uz krastu, lai pamātu un pasveicinātu tā pasažierus. Apmeklējam vairākus ciematus upes krastā, un ļaužu vienkāršā dzīve atsauc atmiņā manu bērnību. Dzīvošana tuvu kopā ar mājlopiem un dārziņa kopšana vienkāršiem paņēmieniem man ir gluži saprotama un piedzīvota lieta. Nevaru atbrīvoties no neveiklības sajūtas, fotografējot šos sadzīves mirkļus, vienmēr jūtos kā ielauzusies privātā telpā,” raksta Esmeralda Ermale, piebilstot, ka šajā kruīzā pabijusi gan dažādos tempļos un klosteros, gan izbaudījusi safari nacionālajā parkā, kur redzēti brieži, Indijas nacionālais degunragputns, ūdens bifeļi un pat vairāki desmiti degunradžu ar visiem mazuļiem.

Pērkona pūķa zeme tikai gidu pavadībā

“Piezemēties Paro starptautiskajā lidlaukā ir meistardarbs, jo jāveic liels loks gar kalnu grēdu, lai ietrāpītu uz īso nolaišanās skrejceļu ielejā. Tas atļauts tikai 18 īpaši sertificētiem pilotiem. Izkāpjot no lidmašīnas, aiz pārsteiguma ieplešas acis – tik skaista ir Paro lidosta! Pierasts pie pasaules lidostu lietišķuma, bet te – grezns krāsu prieks ar tradicionālo kokgriezumu rotājumiem. Pa ceļam no trapa uz lidostas ieeju mūs sveic karaliskās ģimenes attēls uz ēkas sienas. Mūs sagaida gids ar šoferi, un tiekam pie pirmajām tradicionālajām butāniešu apsveikuma šallītēm. Turpmāk tādas mums apliek katrā viesnīcā, kur ierodamies. Dažviet saņemam arī budistu mūka svētību ceremonijas un krāsainu apsēju uz rokas. Bet reiz mūs sagaida ar darbinieku dziedājumu. Citur spēlē nacionālos instrumentus.

Butānā tūrists var iekļūt, tikai nopērkot vīzu un maksājot tūrista nodevu 100 dolāri dienā. Ceļot atļauts, izmantojot gida pakalpojumus. Sākumā tas šķiet apgrūtinoši – ik dienu būt kopā ar diviem svešiniekiem –, bet ar laiku pierodam un saprotam, ka tam ir jēga. Butāna ir ļoti īpaša valsts. Tās iedzīvotāji izvietojušies galvenokārt kalnu ielejās, ir daudz etnisko grupu ar atšķirīgu valodu un tradīcijām. Iebraucējam sarežģīti orientēties likumu un noteikumu niansēs. 95 % butāniešu ir budisti, tad seko hinduisti, un maza daļa kristiešu. Budisti nedrīkst nogalināt, tāpēc ir veģetārieši. Bet tas nenozīmē, ka šeit neēd gaļu – to ieved no Indijas! Vai arī nopērk no vietējiem hinduistiem, paši bez grēka, gaļa galdā. Medības aizliegtas, zivis ķert nedrīkst, to ir pilnas upes. Bet zivis ir ēdienkartē! Tagad karalis iesaka veidot zivju dīķus un izmantot šīs zivis pārtikā. Tā nemanot vēlamais tiek panākts, izmainot attieksmi un noteikumus.

Butānieši esot ļoti likumpaklausīgi. Bet, kad jautāju, vai cietumi valstī eksistē, saņemu apstiprinošu atbildi, jo gadoties jau daži, kas šo to pārkāpj, īpaši bieži iekrītot marihuānas lietotāji. Un tā zāle aug turpat takas malā. Kā paiesi garām? Pīpēt sabiedriskās vietās aizliegts, un to arī nekur neredzējām, bet ik pa laikam ir norādes uz pīpētavām. Cigaretes nekur nevar nopirkt. Bet mājās pīpējot… Neesam manījuši nevienu iedzērušu butānieti, bet Kado raizējas, ka esot arvien vairāk smagu alkohola lietotāju.”

Gudrais karalis

“Butāna patiešām ir neparasta zeme un valsts. Tā nav bijusi okupēta, te nav bijis ilgstošu karu, to nav mocījušas baisās komunistu idejas, un tās robežas palīdz sargāt kalni. Mazliet problēmu sagādā robeža ar Ķīnu, agrākos gados arī ar Indiju. Bet robežsargi ir vienīgā pastāvīgā profesionālā aizsardzības vienība. Pēdējos gados karalis mēģina eksperimentēt ar jauniešu iesaukumu armijā uz pusgadu, kam seko pusgadu ilgas mācības kādā amatniecības veidā, lai iedzīvotājus mudinātu apgūt profesiju. Valstī ir kvalificētu darbinieku deficīts, jo 75 % iedzīvotāju ir lauksaimnieki, celtniecībā un inženierbūvniecībā ieved strādniekus no Indijas uz darbu veikšanas laiku. Bet dabūt Butānas pilsonību ir neiespējamā misija. Arī laulību gadījumā sveštautieši dabū tikai uzturēšanās atļauju.

Karalis sargā savu valdījumu rūpīgi un stingri. Visur, kur ejam, priekšā ir karaļa vai visas ģimenes attēli. Katrā mājā, iestādē, viesnīcā, templī. Un Kado ik pa laikam ar lielu cieņu un pateicību piemin visu karaļu labos darbus un viņu bezgalīgās rūpes par tautu. Pirmais karalis Butānā tika ievēlēts, un kopš tā laika vecākais dēls manto titulu un varu. Visbiežāk tiek pieminēts trešais karalis, kurš izveidoja moderno Butānu. Viņš lika izbūvēt pirmo ceļu 1961. gadā, radīja izglītības sistēmu un uzcēla skolas, un bija tik gudrs (vai tālredzīgs), ka ierosināja izveidot parlamentāro sistēmu 2008. gadā. Par deputātu var tikt ievēlēti tikai augstāko izglītību ieguvušie (kas iespējams vienīgi ārzemēs, jo valstī nav universitāšu), un bez 20 augšpalātā ievēlētajiem karalis vēl ieceļ piecus paša izvēlētus deputātus – lai paturētu kontroli. Apakšpalātā ir vēl 47 deputāti. Karalim ir tiesības lēmumus apstrīdēt. Visi nozīmīgākie uzņēmumi, bankas, apdrošināšana pieder karaļa ģimenes locekļiem. Un ģimene ir plaša. Karalis ir tīrs kā stikls, viņam nepieder nekas. Jā, un piektais karalis (pašreizējais) ir pirmais, kurš saņēmis troni, tēvam vēl dzīvam esot. Taču tiesības “kāpt tronī” jaunais karalis vienmēr saņem tikai pēc tam, kad ir izmācījies parastā skolā, tad ārzemju augstskolā, tad pamazām apguvis pārvaldības prasmes karaļa vadībā un pēc tam kādā vietēja reģiona pašvaldības priekšnieka postenī. Izklausās nopietnāk nekā dažu mūsu šofera dēlu karjera, vai ne?

Butāna nomierina. Pavisam vienkārši – uz vienīgā autoceļa ātruma ierobežojums ir 50 km/h. Ātrāk arī nav iespējams pabraukt pa izlocītajiem kalnu ceļiem, kuri ik pa laikam sarūk viena auto platumā. Satiksme nav liela, mašīnu nedaudz. Vidējais ātrums realitātē ir ap 30 km/h. Pa ceļu mierīgi staigā govis, zirgi, suņi, arī jaki augstāk kalnos. Dzīvnieki ir tik relaksēti, ka nepievērš uzmanību mašīnām, suņi mēdz gulēt uz brauktuves. Laikam arī dzīvnieki te ir budisti. Tikai nesaprotu, ko tie lopiņi atrod ēdamu pavasara plikajos laukos. Šī zeme vēl ir saglabājusi zināmu labestīgu naivumu, kas jūtams sadzīvē, bet pasaule pamazām iespiežas ar civilizācijas pozitīvajām un negatīvajām ietekmēm. Karalim un sabiedrībai priekšā grūti uzdevumi – nenoslēgties no modernās pasaules, bet neizšķīst tajā un saglabāt savas tradīcijas un unikalitāti. No sirds vēlu sekmes šai procesā brīnišķīgajai zemei!”

Namasté, Nepāla!

“Nepālai nav kopīgas robežas ar Butānu, pa vidu abām iestiepjas šaura Indijas josliņa, un lidojums līdz Katmandu ilgst nieka 45 minūtes. Interesanti, ka Nepālai ar Butānu un Indiju ir 15 minūšu laika starpība. Indijai ar Lielbritāniju ir 6,5 stundu atšķirība. Vai zināt, kāpēc? Lai britu kolonizatoriem, pulksteņa ciparnīcu pagriežot par 180 grādiem, būtu redzams dzimtenes laiks. Esam Nepālā. Tik tuvu Butānai, un tomēr stipri atšķirīga valsts. No Katmandu lidostas dodamies vietējā lidojumā uz Pokharu, tad ar auto uz kalna gala viesnīcu. Kontrasti ir atbilstošākais vārds Nepālas pirmajam iespaidam. Vietām lielceļš, vietām šoseja, vietām remonts, bet pāri visam nerimstošs putekļu mākonis. No tā nevar izbēgt nekur, jo šoseju malas ir tik izkaltušas, ka katra kustība saceļ smilšu vētru. Bet nu jau drīz ceļš pagriežas kalnā, un situācija uzlabojas, arī karstums mazinās. Un tas arī paliek pamatsajūtā par šo zemi – lai kādi dubļi, smiltis un, piedodiet, mēsli jāizbrien te, lejā, paveroties augšup, vienmēr redzams lielais, cēlais, mūžīgais kalnu baltums kā zemē iedzīts vērtību mērs. Tas iespaido.

Ceļš uz Lejas Mustangu prasa piecas stundas izturības, bet vienreiz mūžā to vajag piedzīvot. Brīžiem brauktuve ir, brīžiem tās nav, ceļš tiek būvēts vai atjaunināts pēc nežēlīgiem musonu periodiem, kad ūdens straumes lauž visu savā ceļā un maina upju gultnes. Satiksme nekur netiek regulēta, lai pretimbraucošās plūsmas varētu secīgi izmainīties. Visi spraucas uz priekšu, kamēr iesprūst. Tad ilgi gaida, kuram neizturēs nervi un būs ar mieru padot ceļu. Bet ar laiku viss notiek. Ja mēs Latvijā sodāmies par sliktiem ceļiem, tad nezinu, kā nosaukt šos, jo tik izkratītus iekšējos orgānus uz mūsējiem nevar dabūt.

Viens no beidzamiem mūsu ceļā bija tibetiešu ciemats, kura iemītnieki ir Mao valdīšanas laika represiju bēgļi. Šie ļaudis joprojām dzīvo te, drīkst uzturēties, bet nedrīkst strādāt valsts darbā, jo viņiem nedod pilsonību. Iestrēguši uz mūžu. Ciemats jūtami atšķiras no citiem, daudz tīrāks, mājīgāks, sakārtotāks. Blakus ciematā Marfa mums laimējās paēst tipiskas thakali (šo apkaimi apdzīvojošas cilts) pusdienas, kuras vēl patīkamākas darīja atraktīvā un smaidīgā saimniece. Nogaršojām arī vietējo ābolu brendiju, ko destilē katrā mājā. Ābolu bizness te plaukst un zeļ, jo ielejas piepilda dažāda izmēra ābeļdārzi. Kalnu strauti un upītes tiek pievadītas dārziem un ierobežotas ūdenskrātuvju baseinos. Un Nepāla ir otrā vietā pasaulē uzreiz pēc Latvijas diļļu audzēšanā. Tās redzu katrā dārzā.”