Bīstamās sarunas ar tehnoloģijām. Seriāla "Cassandra" recenzija
Pateicoties globālajām platformām, pamanīti var tikt ne tikai Amerikā tapušie seriāli ar globāli atpazīstamām zvaigznēm. Negaidīti augstu skatītāju interesi izpelnījies Ķelnes pievārtē tapušais vācu miniseriāls "Kasandra", radīts "Netflix" paspārnē.
Aizvien vairāk cilvēku ikdiena paiet, sarunājoties ar Siri vai Aleksu, vai vēl nez kādiem digitālajiem asistentiem. Tie uzmanīgi mūs noklausās, lai izpildītu jebkādas mūsu vēlmes un komandas. Mūsu dzīves telpa piepildās ar robotiem, kuri tīra grīdas, palīdz gatavot ēst vai citādi atbalsta ikdienā, lai atvēlētu mums vairāk brīva laika sev pašiem, kura galu galā kaut kā paliek aizvien mazāk. Daži no mums šīm iekārtām dod vārdus, pļāpā ar tām vai citādi uztver šos mehānismus kā personības. Visticamāk, kādā no šādiem brīžiem vācu seriāla «Kasandra» scenārija autors un režisors Benjamins Gutše iedomājās, kā būtu, ja būtu…
Jaunais vācu miniseriāls gan nav stāsts par jaunajām tehnoloģijām. Jau sākot ar pirmajām minūtēm, «Kasandra» savā stāstā un vizuālajā stilā piesaka sevi kā izteikti žanrisku darbu. Seriālā vienlaikus ir mazliet no fantastikas (jeb sci-fi), drusku no šausmenes un trillera. Seriāla autori izmanto gana klasisku uzstādījumu par galvenajiem varoņiem, kas ierodas kādā mistiskā un nomaļā mājā. Protams, varoņi uz ekrāna par mājas iespējamo baisumu sākumā pat nenojauš.
Stāsts sākas ar Prillu ģimenes ievākšanos nesen iegādātā mājā. Tēvs Davids ir veiksmīgs detektīvromānu rakstnieks, viņa sieva Samira ir tēlniece. Tieši ar Samiras varoni, kura mājā pavada visvairāk laika, arī mēs sekosim stāstam. Viņiem abiem ir pusaugu dēls Fins un pirmklasniece Džuno. Drusku vēlāk atklāsim, ka pārvākšanos motivējusi ģimenes traģēdija – Samiras māsas pašnāvība. Prillu ģimene vēlas svaigu startu, atstāt traģēdijas un arī zināmas nesaskaņas starp Davidu un Samiru pagātnē, pārceļoties uz mazpilsētu. Tomēr jaunajās mājās viņus sagaida citas ģimenes pagātnes rēgi. Sākumā šķietami šarmantas retro iekārtas izskatā. Izrādās, ka sen neapdzīvotais nams ir Vācijas pirmā viedā māja, kuru ierīkoja Šmitu famīlija, kuras galva bijis veiksmīgs zinātnieks un inženieris. Tikai jāpiebilst, ka tas bija 70. gados un kopš tā laika neviens šajā dizainiski skaistajā mājā nav dzīvojis. Mazliet aizdomīgi, vai ne?
Visa privātmāja ir aprīkota ar ekrāniem, bet kaut kur aizmirsts mētājas sarkans robotiņš cilvēka veidolā. Veiklais un aktīvais pusaudzis Fins vienu vakaru mazliet paķimerējas pa robota iekšām, un atdzīvojas mājas palīgs Kasandra. Viņa uzmanīgi novēro visas mājas istabas no kamerām, sazinās ar katru ģimenes locekli un čakli veic mājas soli. Kasandra kļūst par ideālo mājsaimnieci un vienlaikus sāk veidot individuālas attiecības ar katru ģimenes locekli, esot īpaši sirsnīga pret bērniem, bet izturoties vēsi pret ģimenes māti Samiru. Sāk šķist, ka Kasandra nav vienkārši kāds robots, bet viņai pat piemīt apziņa. Paralēlā stāstā mēs no sērijas uz sēriju iepazīstam arī iepriekšējos mājas iedzīvotājus septiņdesmitajos. Šajā sižeta līnijā mēs ne tikai esam liecinieki viņu toksiskajai ģimenes dinamikai, bet arī uzzinām, kā un kāpēc tika radīta Kasandra, kura, mūsdienās atdzīvināta, darīs visu, lai viņa nekad vairs netiktu izslēgta.
Antīkās vēsmas
Es minēšu, ka daudziem, ieskaitot mani, varētu neienākt prātā, ka vairāki no seriāla tēliem ir attāli balstīti antīkajā mitoloģijā. Piemēram, jaunākā ģimenes atvase Džuno ir nodēvēta par godu romiešu dievietei. Saikne starp mazo meiteni un sendienu mītu vismaz man nav pārāk saprotama. Mazliet citādi ir ar robota tēlu Kasandru. Sengrieķu mitoloģijā Kasandra bija ārkārtīgi skaista sieviete, kurā iemīlējās dievs Apolons. Lai iekarotu Kasandras sirdi, Apolons dāvināja viņai spējas pareģot nākotni, bet, neraugoties uz to, Kasandra viņu atraidīja. Aizvainotais dievs nolādēja viņu, lai citi cilvēki viņas pareģojumiem nekad neticētu. Šis mīts cauri vēsturei bieži simbolizējis sabiedrības ignoranci pret sievietes viedokli. Savukārt «Kasandrā» tas izspēlējas faktā, ka apkārtējie neieklausās un netic galvenās varones Samiras aizdomām par izdarīgā robota ļaunajiem nodomiem. Ne mazāk tas izgaismojas arī paralēlajā sižeta līnijā, kas norisinās pagātnē.
Tik tālu par seriālu ir gana interesanti domāt. Tomēr bieži vien pārņem sajūta, ka daudz kam scenārija lapās uzrakstītajam mēs esam spiesti noticēt. Fantastikas žanrs gan pieļauj atkāpes no realitātes un savā ziņā jau balstās neticamajā, tomēr šai izdomātajā pasaulē mums gribētos vadīties arī pēc kaut kādas loģikas. Bez tās ir grūti dzīvot līdzi stāsta varoņiem, viņu lēmumiem un rīcībām. Varētu vēl pieņemt to, ka ar pāris skrūvgrieža pagriezieniem iespējams atdzīvināt senu un sarežģītu datorsistēmu, kura atsāk darboties. Uz to balstās visa stāsta sākums, tāpēc labticīgi varam akceptēt autoru uzstādījumu.
Tomēr tālākā stāsta gaitā rodas daudz jautājumu «Kasandras» autoriem. Piemēram, kāpēc tik spītīgi ģimene nevēlas noticēt Samiras aizdomām, ka viedā māja dara ko sliktu? Ja reiz kādam ģimenē tik ļoti nepatīk konkrētā ierīce, to taču var vienkārši izslēgt. Kāpēc pārējie ģimenes locekļi tik ļoti nevēlas atslēgt robotu? Tāpat arī pirmajās sērijās ģimene kopumā šķiet teju kaitinoši pareiza. It kā izvilkta no stereotipisku žurnālu lapaspusēm. Savukārt, kad visa dinamika seriāla otrajā daļā mainās, tad vairāk ieskanas pamācošais un demagoģiskais autoru tonis par būšanu saprotošiem un pieņemošiem vienam pret otru.
Ticamības problēmas attiecas arī uz maznozīmīgākām niansēm. Kopumā Prillu ģimene šķiet gana akurāti cilvēki. Turklāt visu čakli palīdz uzkopt Kasandra. Laikam autori bija tik ļoti iemīļojuši sakritušās un samirkušās rudens lapas pie mājas ieejas, ka tās arī nekad netika notīrītas no durvju priekšas. Tas piešķir vizuālu sajūtu šausmu žanrā ieturētajam darbam. Vienlaikus tas ir mazliet jocīgi, ja reiz pedantiskais robots visu tik lieliski it kā apkopj.
Ar septiņdesmito eleganci
«Kasandras» stiprās puses viennozīmīgi ir spriedze un intriga, kura gana prasmīgi uzturēta cauri seriāla gaitai. Kopā vijoties tagadnes un pagātnes stāstu līnijām, raiti aizskrien visas sešas sērijas, kuras ir 45-50 minūtes garas, bet izjūtu līmenī šķiet īsākas. Un tas ir labi. Arī žanriskās prasmes seriāla vienīgajam scenāristam un režisoram piemīt, jo spriedzi viņš prot uzturēt. Viņš prot arī veidot stāstu vairākos līmeņos, jo, no vienas puses, protams, tas ir intrigas pilns seriāls ar šausmu un fantastikas elementiem. No otras puses, «Kasandrā» viss tiek izmantots, lai skatītājus aicinātu pārdomāt tēmas, kas saistītas ar varas spēlēm ģimenes iekšienē un cik tālejošus nospiedumus atstāj toksiskas attiecības. Tik tālejošus, ka pat 50 gadus vēlāk attiecību problēmas vienā ģimenē pamatīgi ietekmē citu ģimeni.
Tomēr spriedze bieži panākta uz ticamības un loģikas rēķina. Piemēram, stāsta gaitā vairākas reizes mājā atklājas jaunas istabas. Pēc ievākšanās ģimene izmanto visu piecdesmit gadus seno sadzīves tehniku. Jā, iespējams, vācu kvalitāte, bet savādi, ka turīgajai ģimenei mājsaimniecībā nav nepieciešama neviena moderna iekārta. Trūkumus autori centušies aizsmērēt ar politkorektām pārdomām par mūsu dažādību un pieņemšanu, un to, kā no laika uz laiku cilvēku problēmas ir līdzīgas. Tas bieži atstāj jau daudz kur redzētu klišeju un šablonu pēcgaršu. Acīm patīkama klišeja gan ir 70. gadu interjeri un mēbeles, kā arī visa stilistika, kas ir vēsturiskajā sižeta līnijā. Uz šī laikmeta dizainu un košajām krāsām ir patīkami skatīties vienmēr. Tas veldzē arī brīžos, kad stāsta ritējums zaudē gaumi.
